Ivara Ciša zīmējums

Gan radošā darba atbalsta, gan darba un sociālās likumdošanas jomā Igaunijas rakstnieki 
ir pāris soļu priekšā saviem Latvijas kolēģiem


Lasītākie

Veselam

Ķirurgs atklāj četrus pārtikas produktus, kas varētu palīdzēt novērst izplatīto vēzi Milenium un Z paaudžu vidū

Kokteilis

Viņi nav kā visi citi… Šīs 3 zodiaka zīmes ienīst Ziemassvētkus

Kokteilis

Ko stingri aizliegts darīt kapsētā, lai tevi “nepaņemtu līdzi” – noteikumi, kas noteikti jāievēro

Lasīt citas ziņas

Latvijas rakstnieku šogad sāktā cīņa par tiesībām strādāt profesionāli – proti, saņemot atlīdzību un nodrošinot iztiku ar rakstīšanu, nevis algotām bakusnodarbēm reklāmā, plašsaziņas līdzekļos vai skolā – izsaukusi asu un neviennozīmīgu sabiedrības reakciju. Pretargumentos lielākoties tiek piesaukta gan 19. un 20. gadsimta mijas situācija, kad lielākoties par rakstniekiem kļuva skolotāji, gan it kā vājā latviešu autoru darbu kvalitāte, sludinot, ka sabiedrībai par saviem nodokļiem nav jāuztur literatūra, kuru neviens nevēloties pirkt un tulkot. Taču Igaunijas pieredze apliecina tiešu saistību starp valsts piešķirto atbalstu rakstniekiem, viņu darbu kvalitāti un nonākšanu citās pasaules valstīs.

Kaimiņu atšķirības

Atšķirības starp Latvijas un Igaunijas situāciju ir būtiskas, un nozīmīgākā nepavisam nav starpība literatūrai piešķirtajā finansējumā katras valsts kultūrkapitāla fonda ietvaros, kaut arī tā skaidri redzama, salīdzinot skaitļus.

Veselam

Atklāts jauns vēža veids – īpaši tas izplatās jaunu cilvēku vidū. Speciālisti neziņā, kas tam par iemeslu

Mūžībā devusies animācijas dižā meistare Roze Stiebra

TV24

Arhibīskaps Vanags: Mantas kārība, acu kārība un dzīves lepnība – avots, no kā cēlies karš Ukrainā

Kopumā literatūras projektiem Igaunijā šogad piešķirts gandrīz trīs reizes vairāk naudas nekā Latvijā (904 350 pret 370 290 latu). Turklāt literatūrai atvēlētais gandrīz miljons latu veido 12,5 procentus fonda budžeta, tādējādi apliecinot, ka Igaunijas Kultūrkapitāla fonds (IKKF) ir krietni labāk pārticis par Latvijas līdzinieku.

Iemesls? Tā budžetu, gluži tāpat kā sākotnēji mūsu Valsts kultūrkapitāla fondam (VKKF), veido noteikts – 3,5% – procentu atskaitījums no akcīzes nodokļa alkoholam un tabakai, kā arī 46 procentu atskaitījums no azartspēļu nodokļa.

Tomēr vēl būtiskākas atšķirības redzamas rakstnieku darba finansēšanas sistēmā. Proti, VKKF radošo stipendiju piešķir konkrēta darba – romāna, dzejas vai stāstu krājuma – sarakstīšanai, un tad var gadīties kuriozs, ka darbs, kura tapšanai piešķirti līdzekļi, galu galā nonāk pie lasītājiem ar gluži citu vārdu. Pirmais, kas nāk prātā, ir Jāņa Rokpeļņa pirms gadiem četriem iecerētais un VKKF atbalstītais dzejoļu krājums “Efficacia divina”, kas iznāca un tika nominēts Literatūras gada balvai ar nosaukumu “Nosaukums”. Dažu citu atbalstīto projektu likteņi šķiet vēl līkumaināki. Raugoties no malas, šāda finansēšanas sistēma šķiet neveikla divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, piešķirot 300, 500 vai 1000 latus, netiek noteikti termiņi, kuros gatavajam darbam jātop vismaz manuskriptā (izdošana, saprotamu iemeslu dēļ, ir gluži cits projekts, kuru VKKF tāpat var finansēt, bet var arī nefinansēt). Igaunijā turpretī, saņemot stipendiju, jābūt gatavam parādīt gatavo “produktu”. Turklāt finansējuma piešķīrums noteikta nosaukuma grāmatas izstrādei liek domāt, ka neko citu par VKKF stipendiju darīt nedrīkst, jo atskaitei galu galā būs jāpievieno gatavais darbs. Kaut gan arī Igaunijā pieteikuma pamatā ir konkrēta darba iecere, diezin vai IKKF eksperti iebilst, ja, termiņam beidzoties, rakstnieks atnes vairākus dažādu žanru un stilu darbus…

Likumi un tulkojumi

IKKF mājaslapā atrodamā informācija liecina, ka pērn 24 rakstnieki saņēma gada stipendiju, taču Igaunijas Rakstnieku savienībā (IRS), kura, starp citu, šomēnes atzīmēs 90 gadu pastāvēšanu, vien reģistrējušies gandrīz 200 biedru. Jau šī attiecība apliecina, ka lielākā daļa literātu iztiku pelna ar citu darbu. Kā norāda viens no šobrīd populārākajiem kaimiņzemes dzejniekiem, literatūras žurnāla “Looming” redaktors Indreks Mesikeps (ar pseidonīmu fs viņa dzejas izlase “Skumju vairs nav” izdota latviski), iespējams, tikai pāris Igaunijas rakstnieku varētu dzīvot no savu grāmatu ieņēmumiem, turklāt ārštata rakstnieki nesaņem veselības apdrošināšanu. Tomēr arī darba un sociālās likumdošanas jomā Igaunijas rakstnieki ir pāris soļu priekšā saviem Latvijas kolēģiem: ar aktīvu IRS iesaistīšanos pirms pāris gadiem tika izstrādāts un parlamentā pieņemts likums par radošajām savienībām.

“Patlaban mūsu savienības valdes priekšsēdētājs Karls Martins Sinijervs lobē papildu valsts grantus rakstniekiem, jo likums diemžēl neatrisināja ārštata autoru veselības apdrošināšanas un pensiju fondu problēmas,” stāsta IRS priekšsēdētāja vietniece profesore Pireta Vīresa.

Atšķirībā no Latvijas Rakstnieku savienības (LRS), kuras pērn ievēlētais valdes priekšsēdētājs Jānis Jurkāns tiecas uzsvērt – tā ir tikai nevalstiska organizācija bez būtiskas ietekmes, IRS ne tikai rīko literārus festivālus un balvas, popularizējot literatūru (to dara arī LRS), bet iesaistās arī likumdošanas izstrādē un lobēšanā, ved sarunas ar Kultūras ministriju par radošo stipendiju palielināšanu, aktīvi darbojas starptautiskos sadarbības tīklos un nepieciešamības gadījumā arī aizstāv autoru tiesības – jomā, kas Latvijā pilnīgi atstāta biedrības AKKA-LAA pārziņā. Saskaņā ar Radošo savienību likumu IRS reizi gadā sadala valsts dotētas stipendijas mazturīgo rakstnieku atbalstam un piešķir saviem biedriem gan īpaši izdevīgus noteikumus radošai darbībai Kesmu Rakstnieku namā, gan atvieglotu maksu par uzturēšanos savienībai piederošajos Tartu un Tallinas dzīvokļos. Tāpat, iesaistoties starptautiskos projektos, IRS saviem biedriem piedāvā ceļa un uzturēšanās naudu. P. Vīresa uzsver: kaut arī piederība IRS negarantē radošo stipendiju saņemšanu IKKF, tomēr tās vārds apliecina kvalitāti. To, ka savienībai ir augsts prestižs, pēc viņas domām, apliecina gan savienības aktīvā “Facebook” lapa, gan tas, ka pēdējā laikā tai pievienojušies vairāki jauni biedri.

Līdztekus IKKF un IRS būtisks spēlētājs igauņu literatūras laukā ir Igaunijas Literatūras centrs (ILC) – organizācija, kuras mērķi un darbība ļoti līdzinās Latvijas Literatūras centram. Jūtamākā atšķirība – ILC pēdējos gados paaugstinājis citās valodās tulkoto igauņu grāmatu skaitu līdz 40.

Pērn programmā “Traducta” igauņu grāmatu tulkošanai valsts piešķīra 123 498 eiro jeb aptuveni 86 450 latus. Salīdzinājumam – latviešu darbu tulkojumiem pērn piešķirti 11 400 lati, ārvalstīs izdoti desmit grāmatu tulkojumi un bijušas trīs latviešu literatūrai veltītas publikācijas līdz ar darbu fragmentiem.

Kerti Tergema, ILC ārvalstu sakaru speciāliste, stāsta, ka darba pirmajos gados, ap gadu tūkstošu miju, ārvalstīs izdoto igauņu rakstnieku darbu skaits nav pārsniedzis padsmit grāmatu gadā, pārsvarā centrējoties uz tādiem literatūras smagsvariem kā Jāns Kross un Jāns Kaplinskis: “Patlaban populāra kļuvusi arī dzejniece Kristīna Ehina, nupat Francijā izdots A. H. Tamsāres klasiskais piecdaļu romāns “Patiesība un taisnība” – atdzimst interese par klasiskajiem vēsturiskajiem romāniem. Visgrūtāk ir panākt, lai mazu tautu literatūra tiktu tulkota lielajās valodās, taču, ja reiz izdodas, ir ļoti izjūtama atdeve, jo tādējādi mūsu valoda tiek padarīta saprotama visai pārējai pasaulei. Lai padarītu sevi redzamus ārzemēs, nepieciešams fokusēts un sistemātisks darbs un, protams, labi tulkotāji. Tādēļ mēs ļoti priecājamies par igauņu literatūras spēcīgo klātbūtni Latvijā, pateicoties tulkotājiem Maimai Grīnbergai, Rutai Karmai, Guntaram Godiņam un Zanei Balodei.”

Viedokļi

Vienmēr var dzīvot labāk

Andruss Kivirehks, viens no ražīgākajiem un neparastākajiem Igaunijas vidējās paaudzes prozaiķiem un dramaturgiem, pazīstams arī latviešu lasītājiem (izdevniecībā “Lauku Avīze” klajā nākuši divi viņa romāni – “Rijkuris jeb Novembris” (2009) un “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus” (2011), par kura latviskošanu tulkotāja Zane Balode šogad saņēma Literatūras gada balvu): “Arī es strādāju algotu darbu, kas gan nav grūts un tāpat saistīts ar rakstīšanu. Man ir līgums ar laikrakstu par vienu rakstu nedēļā – tas prasa vienu dienu, iespējams, pat tikai pāris stundas. Grūti pateikt, vai rakstnieks Igaunijā var izdzīvot tikai no rakstniecības. Man palīdz tas, ka rakstu lugas, ko iestudē teātri, tādēļ saņemu procentus no izrādēm. Atšķiras jau arī prasības – var visu laiku ēst tikai makaronus, bet var arī ik gadu atpūsties Ēģiptē. Cilvēks vienmēr grib dzīvot labāk, bet es personīgi esmu diezgan apmierināts, jo varu darīt darbu, ko mīlu, un man ir viss, ko vēlos, – man nevajag lidmašīnu, pat mašīnu ne, jo neprotu to vadīt, tādēļ arī benzīns ietaupās.”

Indreks Mesikeps, literatūras žurnāla “Looming” redaktors: “Absolūti lielākā daļa grāmatu Igaunijā iznāk ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu, un ir nonsenss gaidīt, ka literatūra pati varētu sevi atpelnīt. Protams, arī IKKF stipendijas nenodrošina visiem igauņu literātiem iespēju dzīvot tikai no rakstniecības, turklāt pēdējā laikā, var nojaust, fonds labprātāk atbalsta grāmatu izdošanu, nevis citus literatūras projektus.”