Igaunijas “Ezis” Latvijā: Uzdevums – neļaut pretiniekam komfortabli justies 7
Pagājušās ceturtdienas rīts bijušajā Valkas rajona mežos pie Igaunijas robežas iestājies skaļāks nekā parasti, jo sākusies Igaunijas bruņoto spēku militāro mācību “Siil” (“Ezis”) aktīvā fāze. Tās ir lielākās mūsu kaimiņu mācības, kas ietvērušas arī daļu no Latvijas teritorijas un tādēļ aizkavēšanas kauju imitācijā iesaistīts prāvs Latvijas zemessargu skaits no Otrās jeb Vidzemes brigādes. Viens otrs zemessargs uzskata, ka nekādus pārsteigumus tās neesot sagādājušas, jo šādi uzdevumi pildīti arī iepriekš. Tomēr parasti atrašanās dabā jeb mežā nav tik ilga un nogurdinoša kā šoreiz. Tā ir jau sestā apmācību diena, kad nokļūstu pie Zemessardzes 22. Valmieras bataljona karavīriem.
Iznīcinātie “hammeri”
Rīts vada komandierim 26 gadus vecajam Alvim Puzulim devis jaunu pārliecību gan par paša prasmi, gan savas vienības kaujas spējām. Ap astoņiem no rīta bijis kontakts jeb kauja, no kuras viņa trīs nodaļas izgājušas bez zaudējumiem, bet pretinieks zaudējis abu bruņoto “hammeru” apkalpes. Pēc tam vads atgriezies savās izejas pozīcijās, kur novietotas viņu kravas mašīnas, un ieņēmis riņķveida aizsardzību. Saņemta munīcija un varējuši sagatavoties tālākajiem pārbaudījumiem. Laiks brokastīm, saka Alvis, un visiem tiek izdalītas divas dubultās sviestmaizes un desertā salds biezpiena pudiņš. Par to, ka pirmā kauja bijusi sekmīga, ir papildu gandarījums arī tādēļ, ka pretinieka lomā šoreiz iejutušies profesionālā dienesta karavīri no Latvijas sauszemes spēku brigādes un kanādiešu vadītās daudznacionālās kaujas grupas. Tas ir nopietns spēks, ar kuru nav viegli cīnīties, turklāt viņi esot labi apgādāti. Piemēram, izlūkošanā viņi izmantojot dronus, bet individuālais ekipējums papildināts ar nakts redzēšanas iekārtām.
Uz jaunām pozīcijām
Tās ir iepriekš izpētītas, un tādēļ arī izplānots, kādā veidā sagaidīt un uzveikt pretinieku. Vispirms aiziet pirmā un otrā nodaļa, tad Alvis un sakarnieks – 19 gadus vecais Kristers Bormans, un tad noslēdzošā trešā nodaļa. Kad visi izvietojušies, uzzinu kaujas plānu. Viss norisinās ciešā sadarbībā ar inženieriem un mīnmetējniekiem. Pirmie pēc kāda laika uz ceļa novieto vairākas mīnas, ar kurām paredzēts apturēt pretinieka transportu. Paredzēts to sagaidīt, ļaujot pabraukt garām pirmajām izlūku mašīnām, un tikai tad atklāt uguni pa galveno grupu. Atliek sagatavoties un gaidīt. Saule cepina aizvien spēcīgāk, tādēļ Alvis nolemj atstāt pozīcijās pa vienam novērotājam, bet pārējie var atvilkties atpakaļ, sagulstot ēnā uz vēl nedaudz vēsajām sūnām. Pozīcijas gana drošas kā no labās, tā kreisās puses, bet aizmugurē neliels ezeriņš. “Tāda ir karavīra rutīna, vari slēpnī nogaidīt vienu divas stundas, bet pati kauja ilgst pavisam īsu laiku un tad jau jāmaina pozīcijas,” saka Alvis. Komandiera pienākumi liek viņam nepārtraukti sazināties kā ar savu tiešo – rotas komandieri, tā arī pakļautajiem nodaļniekiem. Kā redzams, kara mācībās arī netrūkst joku, kas ir vislabākais veids grūtību pārvarēšanai. Tas dzirdams arī sakaru telpā jeb ēterā, kur ik pa brīdim atskan kāds joks, kas visu padara cilvēcīgu. Te kādu nevar sasaukt, un viens no sarunas dalībniekiem saka: “Laikam būs apvainojies, vairāk nerunās!”
“Šajās mācībās mūsu uzdevums nav cīnīties līdz pēdējam, bet gan aizkavēt pretinieka virzīšanos. Nedrīkst ļaut tam komfortabli justies, lai nevar brīvi pārvietoties pa ceļiem, lai sajūt nedrošību,” saka leitnants. Tiek saņemta informācija, ka noteiktā teritorijā pamanīti darbojamies divi pretinieka snaiperu pāri. Viņu atrašanās koordinātas tiek paziņotas mīnmetējniekiem.
Kaut kur no tālienes atskan šaušana, bet Alvja vadam joprojām gaidīšanas režīms. Visu laiku skatījies kartē un analizējis saņemto informāciju, viņš kļūst aizvien domīgāks. “Vai tik pretinieks nav sen mūs atklājis un aizgājis aizmugurē?” Viens vads tiek nosūtīts flangu piesegšanai, bet tad arī iepretim pozīcijām uz ceļa uzrodas dažas pretinieka mašīnas. Atskan šaušana. Alvis un sakarnieks skriešus atgriežas vada pamata dislokācijas vietā, kur drīz ierodas visas nodaļas. Sakāpjam mašīnās. Uz meža ceļa garām pabrauc divi pretinieka “hammeri”, taču par tiem nav jābažījas – tajā brīdī tos uzskata par iznīcinātiem.
Sasniedzam tiltu pār Gauju, kur tiek saņemts nākamais uzdevums.
Kauja izcirtuma malā
Saņēmis pavēli, Alvis ar to pacietīgi iepazīstina nodaļu komandierus. Nesteidzīgi un pamatīgi. Pēc tam vajadzīgas vēl desmit minūtes, lai viņi ar šo plānu iepazīstinātu savus karavīrus. Tad atkal pavēle – “Mašīnās!” Tās griežas apkārt un, nobraukušas dažus kilometrus, griežas iekšā mežā. Mašīnas jānomaskē, bet paši zemessargi straujā solī skrien cauri eglainei gluži netālu no ceļa. Sasniedzot tuvumā esošo izcirtumu, nodaļas ieņem ērtas šaušanas pozīcijas. Daudz kritušu koku, kas sola labu aizsegu. Šoreiz gaidām īsāku laiku, un jau pēc nepilnas stundas pretinieks bruņuautomobiļos ir klāt. Atskan šaušana, kas turpinās – visdrīzāk pat mazāk par desmit minūtēm. Tiek izmestas dūmu granātas, un zemessargi organizēti atkāpjas. Strauji soļi pāriet skrējienā. Esam atkal mašīnās, kas, pa dziļajām risām šūpojoties, atkal izbrauc uz ceļa, kas tīts vienos biezos dūmos. Tas ir labs aizsegs, lai vienība var droši atstāt nesenās kaujas vietu.
