Jauns “dzelzs priekškars” 124
NATO dalībvalsts Igaunija ir atbalstījusi Ukrainu tās pretestībā tās kopīgajai kaimiņvalstij Krievijai kopš Maskavas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gadā. Kopš tā laika NATO prioritāte ir bijusi Eiropas austrumu apgabalu aizsardzība.
No Norvēģijas ziemeļu gala līdz Melnās jūras krastam cauri Somijai, Baltijai un Polijai nolaižas jauns dzelzs priekškars dzeloņstiepļu un žoga veidā. Atšķirībā no šo robežzonu dienvidaustrumu posma caur Ukrainu, šis teritorijas posms arvien vairāk kļūst par tā sauktās pelēkās zonas konflikta apgabalu. Agresija kiberuzbrukumu, nolaupīšanas un sabotāžas veidā no Krievijas puses ir pastiprinājusies jau vairāk nekā desmit gadus.
Šīs pilsētas vietējie iedzīvotāji plaši novērtē Eiropas centienus savaldīt Krieviju, bet 12 000 iedzīvotāju vidū ir daudz mazāka vēlme apspriest bloka birokrātisko slogu Ukrainas atbalstam.
Pēc padomju sabrukuma starp Krievijas pilsoņiem un Eiropas puses reģioniem izveidojās dzīva preču un pakalpojumu apmaiņa, nepārtraukti ceļotāju straumei šķērsojot robežu Luhamaa postenī abos virzienos.
Pilsētas, piemēram, Veru un Alūksne, ir zināmā mērā saistītas ar savu agrīno attīstību, pateicoties to ērtajām atrašanās vietām pie autoceļu un dzelzceļa tirdzniecības maršrutiem starp Krievijas impērijas galvaspilsētu Sanktpēterburgu caur Pleskavu uz Rīgu un tālāk.
Taču pelēkās zonas agresijas parādīšanās pēdējo desmit gadu laikā ir radījusi vēsumu Krievijas kaimiņvalstīs Eiropā. Krievijas aģenti 2014. gadā mežā netālu no Veru sagrāba Igaunijas drošības amatpersonu un vēlāk viņu apmainīja pret notiesātu Krievijas spiegu.
Krievijas un Baltkrievijas varasiestādes jau gadiem ilgi ir sūtījušas migrantus bez dokumentiem uz Somijas, Baltijas un Polijas robežšķērsošanas vietām, mēģinot sēt haosu. Kabeļi un cauruļvadi zem Baltijas jūras ir bojāti virknē mistisku incidentu, un aprīlī tika atcelti komerciālie lidojumi uz Igaunijas austrumu Tartu lidostu, jo GPS signāli tika traucēti, iespējams, Krievijas sistēmu dēļ.
Mūsdienās kādreiz rosīgā pierobežas zona ir baismīgi klusa, un galvenā maģistrāle uz Krieviju ir gandrīz pilnībā tukša, daļēji tāpēc, ka Rietumu tirdzniecības sankcijas pret Kremli, un daļēji tāpēc, ka ierobežojumi ir noteikti Krievijas tūristiem, kuri vēlas iekļūt Igaunijā, Latvijā un Lietuvā.
Salīdzinot ar vardarbību Ukrainā, pelēkās zonas incidentiem ir acīmredzami mazs mērogs un ietekme, taču vietējie līderi tos uztver arvien nopietnāk, kā nākotnes eskalācijas priekšvēstnesi, un tagad viņi, reaģējot uz to, pastiprina savu fizisko robežu aizsardzību.
“Interese par ES vēlēšanām ir diezgan zema,” apstiprināja Veru mēra vietnieks Sikstens Silds. “Šeit pilsētā būs vēlēšanu plakāti, bet cilvēki šeit nav sajūsmā.”
Tieši uz dienvidiem no Veru, pāri Latvijas robežai Alūksnes pilsētā, 40 gadus vecā biroja administratore Līva Buliņa sacīja, ka ir spērusi soli atpakaļ, lasot katru Krievijas agresijas pavērsienu Ukrainā.
“Mēs redzat armijas kravas automašīnas un dzirdam militārās lidmašīnas, un jūtam spiedienu pret mums,” viņa teica. “Tas ir smags.”
