“Vairāk laika hobijiem un netraucētai makšķerēšanai!” Kā Zigmunds devās Igauniju lūkot dzīvi pēc ārkārtas stāvokļa atcelšanas 0
Koronavīrusa izraisītās slimības Covid-19 pandēmijai sekojošā ekonomiskā krīze vienlīdz skārusi visas Baltijas valstis. Jo īpaši smagi cietusi viesmīlības nozare, tādēļ, lai glābtu vasaras tūrisma sezonu, visos iespējamos veidos tiek veicināta gan iekšzemes ceļošana, gan aicināti ciemos tuvākie kaimiņi.
Tā nu arī es devos uz Tallinu un mazāk izpētīto Austrumigauniju apskatīties, kā tur dzīve rit pēc ārkārtas stāvokļa atcelšanas.
Rīgas lidostā jau pie durvīm bija jāuzrāda rezervācijas apliecinājums un jāuzliek maska, ko nedrīkstēja noņemt visu lidojuma laiku. Iekāpjot “Air Baltic” lidmašīnā, katram izsniedza aploksni ar vienreizējo masku un divām mitrajām salvetēm, bet izkāpjot tika lūgts ievērot divu metru distanci.
Sajūta jocīga, jo lielajā “Bombardier” gaisa lainerī bijām tikai kādi 25 cilvēki.
Tallinas lidostā jau pirms ieejas uzgaidāmajā zālē mūs sagaidīja melnā tērpti, maskoti lidostas darbinieki, vaicājot pases, taču tālāk saspringtā gaisotne atslāba. Sabiedriskajā transportā visi cilvēki brauca bez maskām, un, tiekoties ar tūrisma uzņēmējiem, neviens nevairījās sniegt roku sveicienam.
Kurss uz Skandināviju
Tallinas lidosta atrodas tuvu pilsētas centram, taču pat īsā brauciena laikā nevarēja nepamanīt, cik daudz te pēdējos gados sabūvēts dažādu biznesa centru.
Kamēr Latvijā tikai runā par valsts tiekšanos uz skandināviskajām vērtībām, Igaunijā reāli būvē skandināvu stilā,
uzlabojot to ar drosmīgiem dizaina risinājumiem, un viesnīcu informatīvajos materiālos līdzās igauņu un angļu valodai krievu valodas vietā arvien biežāk stājas somu valoda.
Arī izstāžu zāle “Fotografiska” ar tajā iekārtoto bezatkritumu koncepta restorānu ir divu brāļu Zviedrijā dibināta uzņēmuma filiāle, kur izpaužas skandināvu funkcionālisms – nekā lieka, lai visu uzmanību pievērstu galvenajam – šajā gadījumā fotogrāfijām un ēdienam, kas pārsvarā top no vietējiem produktiem – daļa, piemēram, tomāti, kāposti un garšaugi, tiek audzēti kastēs uz restorāna sestā stāva terases, daļa raudzēta, marinēta un kaltēta tepat plašajās iekštelpās.
Te izstādīti pasaulslavenu autoru darbi – mani visvairāk satrieca britu fotogrāfa Braiana Adamsa Afganistānas kara invalīdu portretu galerija un Sebastiana Salgado Brazīlijas zeltraču verdziskā darba atspoguļojums pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados.
Dīkstāve ar nākotnes cerību
No Tallinas tālāk devos uz Narvu, kas robežojas ar Krievijas pilsētu Ivangorodu, pa ceļam iegriežoties Kivioli piedzīvojumu centrā, lai parunātos ar tā pārvaldnieku Tomu Valdmā. Ir jūnija pēdējā diena un restorānā prāvs pulciņš ļaužu. Nopriecājos, ka Igaunijā tūrisms sācis atkopties, taču Tomu paskaidro, ka tie ir centra darbinieki un šodien te esmu pirmais viesis.
“Bijām ieplānojuši lielisku sezonu, maijam un jūnijam bija sagatavotas izklaides programmas skolēnu grupām, kuras koronavīrusa pandēmijas dēļ tā arī pie mums neatbrauca.
Dīkstāves laikā valsts mums sniedza atbalstu, divus mēnešus daļēji apmaksāja algas darbiniekiem, tādēļ varējām saglabāt darbavietas līdz vasaras sezonai,” teic Tomu.
Viņš ar optimismu raugās nākotnē, jo karstajās jūnija dienās cilvēki šurp braukuši atpūsties, bet, iestājoties lietainam laikam, interese apsīkusi, jo visas aktivitātes piedzīvojumu centrā notiek zem klajas debess – gan gaisa kāpelēšanas sektors un sešsimt metru garais trošu nobrauciens, gan bezmotora kartingu trase un bērnu izklaides laukumi ar improvizētu ugunsdzēšanas sienu.
Tomēr Tomu padoties negrasās – ieguldīts daudz līdzekļu un enerģijas, lai vairāk nekā desmit gados pārvērstu degakmens izdedžu kalnu par iecienītu atpūtas vietu, kura uzņēmusi pat pasaules čempionāta posma sacensības motobraukšanā.
Toties netālajam Igaunijas raktuvju muzejam Kohtla Nemmē slikts laiks ir pa prātam, jo tas iekārtots kādreizējā degakmens šķirošanas ēkā un ekskursijas notiek vairāku desmitu metru pazemē, kur dažādos laikos un veidos kalnrači ieguvuši degakmeni – Igaunijas ekonomikai ļoti nozīmīgu iezi.
Krievijas pierobežā viss mierīgi
Narva atrodas apmēram 210 kilometru attālumā no Tallinas un tās galvenie tūristu pievilkšanas objekti ir labi saglabājušies bastioni ar kazemātiem un cietoksnis, kuru atjaunošanā ieguldīti vairāki miljoni eiro. Labiekārtota arī ap kilometru garā promenāde robežupes Narvas kreisajā krastā, kas atklāj skaistu skatu uz Ivangorodas cietoksni Krievijas pusē.
Pāri tiltam kustība niecīga – pāris stundu laikā aizbrauca vien dažas kravas mašīnas no Igaunijas un šurp no kaimiņzemes atnāca vientuļš gājējs, vilkdams nelielu riteņčemodānu.
Tomēr no cietokšņa torņa augstumiem varēja saskatīt diezgan garu kravas auto rindu, kas gaidīja rindā uz iebraukšanu Igaunijā.
Promenādē sastapu makšķernieku Nikolaju (59), kurš pastāstīja, ka ārkārtas stāvokļa laikā Narvā bijis diezgan droši – pilsētā konstatēti vien kādi desmit saslimšanas gadījumi ar Covid-19. “Kurš prātīgs cilvēks pie mums brauks, ja robeža ciet un tūrisma objekti arī slēgti. Mani ārkārtas stāvoklis neietekmēja, jo saņemu invaliditātes pensiju, bet uzreiz bija jūtams, ka pilsēta iztukšojas – no ielām pazuda gan cilvēki, gan mašīnas. Man tas patika, jo varēju brīvi pārvietoties ar velosipēdu un netraucēti makšķerēt.”
Vaicāts par situāciju pierobežā, Nikolajs atklāj, ka krievu robežsargi šad tad pavizinoties ar kuteriem savā ar bojām norobežotajā upes pusē, taču esot saprotoši, ja kādu neuzmanīgu peldētāju straume ienesot otrpus robežai. Arī igauņu robežsargus pilsētā nemanīju, vien vakarpusē tie nobrauca garām promenādei.
Bez maskām un distancēšanās
Atgriežoties Tallinā, nolēmu apmeklēt jauno Baltijas tirgu pie dzelzceļa stacijas, kas atrodas tikai piecu minūšu gājiena attālumā no vecpilsētas. Cilvēku daudz, visi bez maskām, un par divu metru ievērošanu neviens īpaši nedomā, lai gan visur uzraksti par to brīdina.
Tirgū, kā jau tirgū, plašā izvēlē gan augļi un dārzeņi, gan dažādas rūpniecības preces otrajā stāvā. Vietējās zemenes – teju 4 eiro kilogramā, jaunie Igaunijas kartupeļi – 2,90–3,50 eiro/ kg. Gailenes 2,90 eiro par simts gramiem pāris stundās tika izpirktas.
Mare šurp atnākusi bez īpašas vajadzības – varbūt kaut kas noderīgs iekritīs acīs. Viņa krīzes laikā nav baidījusies iet uz veikalu, braukt sabiedriskajā transportā un tikties ar tuviniekiem, kaut būtu varējusi no tā izvairīties. “Saprotiet, man nebija bailes no nāves, tikai negribēju nomirt slimnīcā, pieslēgta pie sistēmām ar trubiņām nāsīs,” atzīst pensionāre.
Savukārt apdrošināšanas kompānijas “If” darbiniece Līna visu ārkārtas stāvokļa laiku attālināti strādājusi bez algas samazinājuma. “Vajadzības izmantot sabiedrisko transportu man nebija, taču zinu, ka braukšana maskās tika ieteikta, bet nebija obligāta. Parasti vasarā kaut kur aizceļoju, tomēr šovasar ārpus Igaunijas nedošos.”
Rūpniecības preču nodaļā satieku somu mākslinieku un producentu Robbi, kurš jau ilgāku laiku dzīvo Tallinā. “Vīrusa pandēmijas dēļ apstājās manis producētās dokumentālās filmas uzņemšana.
Biju aizbraucis uz Vīlandi, tur cilvēki daudz mierīgāk uztvēra situāciju.
Tallinas iedzīvotāji arī pārāk nesatraucās, tikai tad, kad palielinājās saslimušo skaits, vairāk sāka lietot maskas, bet drīz atkal par tām aizmirsa, jo ilgi jau nevar dzīvot bailēs.”
Glābj valsts un pareiza taktika
Pirms gada jaunajā “Noblesner” kvartālā jūras krastā tika atklāts “Proto” – virtuālās izklaides centrs, kurā strādā arī latvietis Guntars Laucis. “Krīze mūs skāra diezgan smagi. Tā kā nesen bijām atvērušies, interese par mūsu izklaides vietu, kas pēc koncepcijas ir kaut kas starp muzeju un kino, bija liela. Šā gada februārī vien pie mums dažudien paviesojās pat sešsimt apmeklētāju.
Tad marta vidū līdz ar ārkārtas situācijas izsludināšanu viss beidzās. Cilvēku vairs nebija un ienākumu arī. Videoiekārtās bija ieguldīta liela nauda, taču bez apmeklētājiem tām nebija nekādas jēgas, tādēļ īpašnieki centās savu biznesu saglabāt. Algu man samazināja par trešdaļu.
Varēju palikt mājās, tomēr pāris dienas nedēļā uz darbu vēl gāju.
Tā kā mūsu piedāvātās izklaides balstās uz datoriem, kas, intensīvi lietojot, nogurst, tie regulāri bija jātīra, jāinstalē atjauninājumi. Nu atlika laika arī papildināt zināšanas par vēsturi un zinātni, kas nepieciešamas, vadot ekskursijas.”
Uzņēmējiem palīdzējusi Igaunijas valsts sociālās apdrošināšanas kase, kas divus mēnešus nosegusi 80 procentus no darbinieku pilnas algas, taču bijis jāpierāda, ka uzņēmuma apgrozījums krities par 30 procentiem. No jauna “Proto” atkal ticis atvērts 3. jūnijā, un aizvadītais mēnesis uzrādījis pakāpenisku tūrisma izaugsmi.
Atskatoties uz dzīvi pirmajās ārkārtas stāvokļa dienās, Guntars atklāj, ka tik tukšu Tallinu nekad nebija redzējis. “Igauņi ir ļoti likumpaklausīgi. Ko valdība teica, to viņi pildīja. No krīzes laika man palika patīkams iespaids par Igaunijas policiju, kas situāciju kontrolēja un centās izskaidrot aizliegumus, nevis sodīt. Komunikācijai ar sabiedrību te tiek pievērsta liela uzmanība, jo katru gadu notiek arī ierēdņu apmācības krīzes situācijām.”
