Diāna Jance: Igauņi un latvieši 4
“Aizej, lietiņ, rūkdams, kaukdams, / Uz tiem melniem igauņiem; / Atnāc, saulīt, līgodama, / Uz tiem baltiem latviešiem. / Igauņiem melnas drēbes, / Tiem lietiņa vajadzēja, / Latviešiem baltas drēbes, / Tiem lietiņa nevajaga.”(Latviešu tautas dziesma)
Nesen Tallinas vecpilsētas rātslaukumā nejauši ieklausījos svešā sarunā. Kāds igaunis angļu valodā tūristam no tālām zemēm skaidroja Baltijas valstu līdzības un atšķirības: “Uz dienvidiem no mums atrodas Latvija. Mūsu vēsture ir līdzīga, tomēr netrūkst atšķirīgā, īpaši pēdējos gados. Rīga ir senais Baltijas centrs un tikai nedaudz jaunāka par Tallinu (pirmoreiz minēta kartēs 1154. gadā), taču tagad Rīgas dominance ir stipri samazinājusies. Tur gan vēl joprojām ir par gandrīz trešdaļu vairāk iedzīvotāju nekā Tallinā, bet, liekas, Latvija neseko laikam līdzi, tāpēc daudzi lielo kompāniju centri no Rīgas jau ir aizvākušies…” Tālāk vairs neklausījos. Ko gan līdzētu, ja būtu iejaukusies šajā sarunā un centusies pastāstīt par mūsu valsts izaugsmi atjaunotās neatkarības gados? Diemžēl igaunim, visticamāk, ir taisnība, un daudzi Latvijā prāto, ar kādu paņēmienu mēs spētu tuvināties ziemeļu kaimiņvalstij. Runas par apsteigšanu jau vairākus gadus kā pieklusušas.
Negribas gan teikt, ka visi igauņi piemin tikai Latvijas atpalicību. Šur tur esam līdzīgās pozīcijās vai pat pārāki. Kaut arī igauņi tik tiešām iegulda milzu centību savas valsts popularizēšanā, esmu dzirdējusi un arī pati piedzīvojusi, ka mūsu valsts tēls lielākoties ir pozitīvs. Tas ir ļoti daudzu atjaunotās Latvijas valstiski domājošu iedzīvotāju nopelns. Par vienu no pirmajām Latvijas oficiālajām vizītkartēm kalpo Latvijas Institūta vietne latvia.eu. Tajā institūts, pēc paša vārdiem, “uztur augstas kvalitātes un izšķirtspējas fotoattēlu krātuvi, kurā iekļauti Latviju atainojoši fotoattēli.” Šos materiālus var brīvi izmantot ar mērķi popularizēt Latviju ārvalstīs vai starptautiskos pasākumos pašu zemē. Igauņiem un vēl vairākām citām Eiropas Savienības valstīm gluži tik visaptverošas krātuves nav!
Tallinā viegli var iepazīties ar latviešu kultūru. Uz vairākiem kultūras afišu stabiem pamanu latviešu mākslinieku izstāžu plakātus un ziņas par Raimonda Paula koncertu. Pavisam drīz, jau šīs nedēļas beigās, sāksies arī ikgadējais Tallinas Melno nakšu filmu festivāls (PÖFF), kur gandrīz ik gadu laurus plūc arī kāda Latvijas filma.
Mūsdienās gandrīz visos Igaunijas veikalos var nopirkt Latvijā ražotas preces. Sen pagājuši laiki, kad igauņi mācēja pateikt vārdu “saldejumps” un brauca uz kaimiņu republiku iepirkties. No tām senajām dienām vecākās paaudzes igauņu sirdīs joprojām mājo nostalģiskas atmiņas par latviešu garšīgo Jāņu sieru, zefīru un dzērvenēm pūdercukurā… Daudzos ceļvežos rakstīts, ka pašā Tallinas centrā darbojas vislatviskākā ēstuve “Lido”. Arī mani igauņu draugi to pazīst un slavē kā garšīgu un lētu. Jau vairākas reizes arī pati esmu tur iegriezusies paēst, un lēta tā tik tiešām ir. Tomēr man Tallinas “Lido” likās dīvaina vieta pavisam citādā ziņā – šeit acīmredzami tiek domāts par cittautiešu integrāciju igauņu vidē. Kaut gan Tallinā iedzīvotāju ar dzimto krievu valodu tuvojas 40 procentiem, “Lido” vismaz apmeklētāju zāles darbinieku vidū to ir daudz vairāk.
Starp daudziem ceļvežiem par Latviju Tallinas grāmatveikalos pamanīju 2014. gadā iznākušo Lembita Ainso un Uno Ainso apjomīgo uzziņu krājumu “Latvija, 1000 jautājumu un atbilžu”. Grāmatā minēti arī visu 148 igauņu vārdi, kurus par dalību Latvijas Brīvības cīņās apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni. Ak, šie igauņi! Mūsu valsts 99. gadadienā viņiem būs viegli atrast faktus par Latviju. Mēs, visticamākais, līdz Igaunijas valsts simtgadei nepaspēsim sagatavot pat 200 jautājumus.
Pagātnē palikuši senie laiki, kad arī pie privātnamiem kaimiņvalstu neatkarības dienās izlika viņu valsts karogus un skolu bērni mācēja izdziedāt visu trīs Baltijas valstu himnas. Taču – kas zina – viss ir iespējams. Varbūt vēl var pagūt iemācīt skolēniem kaimiņvalstu himnas?
