“Igauņi nejūt briesmas. Velti.” Intervija ar igauņu mediju ekspertu Raulu Rebani 5
Aptaujas liecina, ka Igaunijā tikai ap 42% iedzīvotāju viltus ziņas uzskata par problēmu. Šis rādītājs ir krietni zemāks par Eiropā vidējo – 71%. Bet tas neliecina, ka igauņi saskartos ar Krievijas izplatīto dezinformāciju un viltus ziņām mazāk nekā abas pārējās Baltijas valstis.
Arī Igaunija saskaras ar Krievijas informācijas telpas ietekmi, kaut arī ir vairāki faktori, kas mūsu ziemeļu kaimiņus atšķir no Latvijas un Lietuvas un kaut kādā ziņā padara noturīgākus. Igauņu politologi parasti uzsver, ka viņu zemei, īpaši Ziemeļigaunijai, pat padomju okupācijas gados bijusi tā privilēģija vērot Somijas televīzijas raidījumus.
Tas ļāvis ļoti savlaicīgi iepazīt, kas ir demokrātija, parlamentārisms, un sagatavojis nāciju pārejai no PSRS stāvokļa uz normālas Eiropas valsts dzīves režīmu.
No šejienes arī igauņu reālais vai šķietamais pārākums valsts saimnieciskajā un politiskajā dzīvē. Igauņi vairāk skatās uz somiem nekā uz Krieviju.
Otra lieta, kas Igauniju dara specifisku, ir “Bronzas kareivja” pārvietošanas epopeja Tallinā 2007. gadā. Pieredzei, kas toreiz tika gūta, bija gan iekšpolitiska, gan ārpolitiska dimensija, un Igaunijai itin veiksmīgi izdevās izturēt Krievijas histēriju un spiedienu, kas vairāku gadu garumā sekoja “bronzas naktij”.
Vēl viens faktors ir mazāks krievvalodīgo skaits nekā Latvijā (69% valsts iedzīvotāju ir igauņi), kuri turklāt pārsvarā dzīvo kompakti atsevišķos rajonos, nevis izkliedēti pa visu Igauniju. Sekas šai parādībai ir tādas, ka daļa igauņu pat PSRS laikos nemācēja krievu valodu un jo mazāk to māk mūsdienās. Līdz ar to viņi paliek ārpus Krievijas propagandas ķerlauka, ja vien tā neuzrunā igauņu vai kādā starptautiskā valodā.
Igaunijas mediju eksperts un stratēģiskās komunikācijas konsultants Rauls Rebane gan teic, ka igauņi esot naivi, domādami, ka Krievijas informācijas uzbrukumi tos apdraud mazāk nekā citus. Nejūtot briesmas, igauņu politiķi priekšvēlēšanu cīņās pat pērkot reklāmlaikus “Pirmajā Baltijas kanālā” (PBK), kur viņu uzrunas tiek iestarpinātas retranslēto Krievijas TV kanālu raidījumu vidū.
“Tas ir idiotisms!” sodās mediju eksperts. Centrālo viltus ziņu tematika attiecībā uz Igauniju ir aptuveni tāda pati kā uz Latviju un Lietuvu tēmētā. Proti, “viss ir slikti”,”Baltija izmirst” ekonomiskās situācijas dēļ, “Eiropa ir strupceļš”, “jūsu ostām drīz nebūs kravu, bet 50% valsts budžeta ienākumu nāk no ostām”, mēģinājumi veicināt nostalģiju pēc PSRS.
“Seko, kur dodas Krievijas TV kameras!”
RAULS REBANE (1953) ir bijušais Igaunijas televīzijas žurnālists un programmu redaktors, kurš pats stāsta, ka interese par informācijas karu un psiholoģisko aizsardzību pret tādiem uzbrukumiem viņam sākusies kā hobijs.
Igaunijā viņš viens no pirmajiem jau 90. gados sāka vērst uzmanību uz briesmām, kādas nāk no Krievijas propagandas. Šobrīd viņš tiek uzskatīts par vienu no vadošajiem mediju ekspertiem un kā stratēģiskās komunikācijas konsultants tiek aicināts sniegt padomus kā Igaunijas valdības, tā aizsardzības institūcijām.
Rebane uzsver, ka tas, ko pazīstam kā viltus ziņas vai vienkāršu interneta “troļļošanu”, ir īpaši sagatavota mediju informācija, kuru izplata informācijas operācijas gaitā. Informācijas operācijas, kas ir taktisks, īslaicīgs pasākums, jānošķir no ietekmes operācijām, kuras savukārt ir stratēģisks, ilgtermiņa un tāpēc grūtāk atpazīstams pasākums.
“Šāda veida operāciju uzdevums ir mainīt simbolus. Teiksim, uzturēt 9. maiju un nostalģiju pēc PSRS. Starp citu, interneta vietnē “Youtube” ir ļoti daudz sižetu no Latvijas, kur latvieši saka: “Vai, cik labi bija Padomju Savienībā!”.
Igaunijā 2013. gadā daudzi bija tik laimīgi, ka Tallinas vecpilsētā uzstādīja Krievijas prezidentam Borisam Jeļcinam veltītu bareljefu. Viņš esot 1991. gadā palīdzējis Igaunijai izcīnīt neatkarību un novērsis asinsizliešanu, kāda bija Viļņā un Rīgā. Ak dievs! Mēs taču esam neatkarīga valsts! Mēs nevienam no saviem prezidentiem neesam piemiņas zīmes uzstādījuši, bet nu pirmo uzstādām valstij, kas mūs okupēja! Cilvēki nesaprot, ka tas ir psiholoģiskais karš simbolu līmenī,” tā Rebane.
Kad dzird, kā tiek slavēti padomju laiki, parasti rodas jautājums: kur viņi šādus ļaudis atrod?
R. Rebane: Mūsu prezidente pirms kāda laika izteicās, ka nesaprot tādus, kas ar nostalģiju atceras savu “laimīgo bērnību” PSRS. Kāds neapmierinātības sprādziens pēc tam bija! Nu, bet palasiet Aleksandra Solžeņicina “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē”. Protams, PSRS bija arī jaukas dienas un arī man bija laimīga bērnība. Taču, kā Solžeņicina stāstā, darbība taču notika cietumā! Labās dienas bija cietumā!
Vienā no saviem rakstiem minat, ka ārzemju tūristu visvairāk fotografētais objekts Tallinā ir Aleksandra Ņevska krievu pareizticīgo katedrāle Domkalnā. Mums problēmas rada “atbrīvotāju” piemineklis Pārdaugavā. Ne katedrāli, ne pieminekli nevar tik viegli novākt. Ko darīt?
Pret kultūras ietekmēm ir jāizturas ļoti nopietni. Mums ar “bronzas kareivi” bija ļoti rūgta pieredze. To lietu pamazām sāka kurināt jau kopš 2002. gada, un līdz 2006. gadam bija skaidrs, ka tā vairs nevar turpināties.
“Bronzas kareivis” bija simbols. Mēs to pārvietojām uz kapiem. Tūlīt pēc tam Krievijai bijām ienaidnieks nr. 1. Tagad, šķiet, esam astotie. Vēsture šajā lietā ir pats galvenais jautājums. Vienošanās par to nav iespējama un brīžiem labāk par to vispār nerunāt. Kas notika 1940. gadā – “atbrīvošana” vai okupācija? Kas bija mežabrāļi – bandīti vai brīvības cīnītāji? Kas bija deportācijas – naidīgu elementu izvešana uz Sibīriju vai viens no briesmīgākajiem noziegumiem mūsu vēsturē? Kā par to var vienoties?
Konflikts vēstures apziņas līmenī turpināsies paaudzēm. Ir tādas nacionālas psiholoģiskās traumas – ebrejiem holokausts, ukraiņiem golodomors, baltiešiem deportācijas. Ebrejiem nepateiksi: ak, aizmirsti, tas bija sen. Serbiem Kosovas kaujas trauma ir dzīva 600 gadu! Mūsu stāvoklī vēstures zināšanas vispār ir viens no stratēģiski svarīgākajiem jautājumiem.
Bija interesanti pavērot, kā Krievijas mediji traktēja Igaunijas prezidentes Kersti Kaljulaidas vizīti Maskavā. Igaunija tagad ir “labā”.
Jā, tās lietas mainās. Kad jums 16. martā ir leģionāru gājiens, tad Latvija ir ienaidnieks, kad Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite kaut ko pasaka, tad Lietuva. Taču lieta tāda, ka nav pilnīgi nekādas nozīmes, ko esat darījuši. Impērijai vajadzīgs ienaidnieks. Viens un tas pats ilgi nevar būt, tad kļūst garlaicīgi. Ienaidnieki ir jāmaina. Varbūt dažus mēnešus Igaunija tiešām ienaidnieku sarakstā nebūs augšgalā. 2017. gadā ukraiņi izstudēja 31,5 tūkstošus triju Krievijas galveno telekanālu politisko sižetu un izdalīja tajos sešus centrālos naratīvus (vēstījumus) par Eiropu.
Tad, lūk, 85% visu vēstījumu par Eiropu tur bija negatīvi. Tas nozīmē, ka nav svarīgi, kas īstenībā notiek, jo negatīvisms tiek radīts apzināti. Viena no “bronzas kareivja” mācībām bija: seko, kur dodas Krievijas TV kameras – tur būs notikums. Mums ir lieliski inscenētu sižetu paraugi, kad no Tallinas Lāsnamē rajona skolas autobusos atved pie parlamenta divas klases. Skolēni kādas desmit sekundes līksmi paklaigā “fašisti, fašisti!”. Viņus nofilmē, un darīts!
Ir viedoklis, ka pret viltus ziņām nemaz nevajag cīnīties, jo visi tāpat saprotot, kas ir kas.
Tas nav pareizi. Bez medijpratības, valsts amatpersonu, ierēdņu apmācības tajā, varbūt pat ieviešanas skolās nevarēs. Tā ir neizbēgama nākotnē. Cilvēki ļoti bieži tic muļķībām. Teiksim, pagājušajā gadā pat pie mums sāka rakstīt un TV ziņās rādīt, kā Rietumu sankcijas palīdz uzplaukt Krievijas ekonomikai. Cik tas vareni! Es viņiem saku: esat prātā jukuši? Krievijā iedzīvotāju ienākumi krītas sesto gadu pēc kārtas! Mums ir tāda Tallinas pilsētas televīzija. Tur var sastapt ļoti daudz interesantu lietu.
Informācijas kara īpatnība ir, ka tu pat nezini, ka tev uzbrūk, un nesaproti, ka esi jau zaudējis. Bieži nav skaidrs, vai tas ir informatīvs uzbrukums vai vienkārši dzīve. Lai saprastu, jābūt augstai kvalifikācijai, bet daudzi vispār neorientējas, kas ir kas. Pat Rietumeiropā lāgā nav akadēmiski sagatavotu speciālistu informācijas kara jautājumos. Tādā ziņā NATO atpaliek. Un tas tiešām ir lieliski, ka jums Latvijā ir NATO izcilības centrs.
Domāju, ar tādām sociālo mediju platformām kā “facebook”, ar tur valdošo brīvību nākotnē būs problēmas. Jo šīs platformas bez īpašām grūtībām var izmantot informācijas operācijām. Bet visiem šķiet, ka tas uz viņiem neattiecas! 2018. gadā Ziemeļvalstu ministru padome Baltijas valstīs veica aptauju, kā iedzīvotāji uztver ziemeļvalstis.
Protams, ļoti labi uztver. Taču izrādījās, ka visi negatīvie priekšstati par ziemeļvalstīm nāk no Krievijas mediju vides! Ja nemaldos, Lietuvā kādi 12% vai 15% bija minējuši, ka somi nolaupot krieviem bērnus. Somijā neviens neko tādu nav dzirdējis, jo nekā tāda nav bijis. Tas nāk no Krievijā tapuša negatīva sižeta. Ir arī vēl tāda lieta kā tendenciozi atlasīta informācija.
Teiksim, Zviedrijā skolās pasludināta “dzimumu neitralitāte” un bērnus vairs nevar dalīt vīriešos un sievietēs! Formāli nav melots, taču “dzimumu neitralitāti” ieviesa vien divās skolās, ne jau visās. Jārēķinās, ka daļa iedzīvotāju dzīvo Krievijas informācijas telpā. Tā ir realitāte. Nelaime tāda, ka mums Baltijā ļoti bieži nākas saskarties ar komunikatīvām problēmām, kam nemaz nav vietējā izcelsme.
Mēs it kā uzņemam viņu problēmas un padarām tās par savējām. Bet tas nozīmē tīru zaudējumu informācijas karā. Starp citu, viena no tuvākā laika problēmām varētu būt tā, ka Krievija gatavojas izolēt savu internetu no pārējās pasaules, kamēr mūsu mediju struktūras paliks atvērtas. Pēc kāda laika nonāksim situācijā, kad mūsu pilnībā atvērtajai informācijas telpai līdzās atradīsies milzīga slēgta informācijas telpa, par kurā notiekošo neko nezināsim. Tas slēpj potenciālas briesmas.
13. maijā domu biedrus no Igaunijas Konservatīvās tautas partijas (EKRE) Tallinā apciemoja Francijas galēji labējā politiķe Marina Lepēna. Ko EKRE panākumi vēlēšanās un Lepēnas vizīte varētu nozīmēt?
Mums Igaunijā bija ļoti interesanta situācija. Aprīļa beigās apstiprināja jauno valdību. Un divu nedēļu laikā sabiedrības atbalsts visām valdības koalīcijas partijām kritās par 38%. Tātad kaut kas netika darīts pareizi. EKRE populistu nonākšana valdībā ļoti negatīvi ietekmēja Igaunijas kā valsts tēlu ārzemēs. Tāpat ar promaskaviskas politiķes slavu apveltītās Lepenas vizīte radīs grūtības daudziem. 90. gadu beigās bija aptauja, kuras valstis Rietumeiropā ir vismazāk atpazīstamas. Izrādījās, ka tā ir Latvija, Igaunija un Slovākija.
Lietuvu vēl daudzmaz atpazina, jo tur ir basketbols. Mums paveicās, ka vēlāk attīstījām pareizu valsts tēla veidošanas stratēģiju – “e-Estonia”, “Austrumeiropas tīģeris”, valsts pārvaldes aparāta reformas un tamlīdzīgi. Mūs sāka atpazīt kā veiksmīgi attīstošos valsti. Visi bija ļoti apmierināti. “Ā, Igaunija? Tā ir valsts, kur visas tās “e” lietas!” Igaunija ieņem 11. vietu preses brīvības reitingā. Bet tagad skaidrs, ka mēs krietni kritīsim. Ungārija savulaik bija 23., tagad ir 86. vietā. Kas notika Igaunijā? Viena partija, tas ir EKRE, ļoti spēcīgi vērsās pret vārda brīvību.
Ja valsts prezidente ierodas parlamentā ar krekliņu, uz kura rakstīts “Vārds ir brīvs”, tātad ir problēmas. Tas nozīmē, ka Kaljulaida jau cīnās par valsts tēlu. Ja šo cīņu zaudēsim, tas pamatīgi iedragās nacionālā lepnuma jūtas un tādā gadījumā man grūti prognozēt, kas notiks ar Igaunijas valdību kaut pēc trim nedēļām. Populisti ļoti bieži uzvar vēlēšanās gadījumos, ja sabiedrībā valda spriedze.
Mums īsu brīdi pirms vēlēšanām notika divas lietas – Igaunijas slēpotājus pieķēra dopinga lietošanā un notika banku naudas atmazgāšanas skandāls. Redziet, ja cieš nacionālo varoņu tēls, tas ļoti ietekmē situāciju. Un tieši tad EKRE saņēma trīs četrus mandātus vairāk, nekā būtu noticis parastos apstākļos. Tagad viņi reitingos ir atpakaļ tur, kur bija iepriekš, bet…
Es tiešām neatceros, kad kopš 1991. gada Igaunijā vēl būtu bijusi tāda politiskā situācija kā tagad, kad ir cilvēki, kas vēlētos “stingru roku”. Bet tagad vērojama kampaņa, ka mums jāizvēlas Ungārijas ceļš, ka vajag “stingru roku”.
Jums šķiet, tam visam ir “režisors”?
Nē, nedomāju. Tā vienkārši notika. No vienas puses, cilvēkiem Igaunijā klājas labi un mums daudz kas ir izdevies. Taču no otras – cilvēkus maz interesē makroekonomiskie jautājumi un ģeopolitiskā situācija, kamēr tādu, kas gluži individuāli varētu justies slikti, vēl ir diezgan daudz.
Manuprāt, “rīvēšanās” Igaunijas sabiedrībā tikai sākas. Mēs dzīvojam turbulentā laikā. Esam vēl tomēr jauna valsts. Tādi kāpumi un kritumi ir jāpārdzīvo, jāiegūst pieredze. Ziniet, ar ko atšķiras vecās demokrātijas no jaunajām? Ar to, ka tad, ja vecajās augstā amatā ievēl idiotu, viņam būs ļoti grūti strādāt, jo apkārtējie viņam neļaus neko sliktu izdarīt. Pie mums, ja tādu ievēl, viņš diemžēl vēl var kaitēt ļoti daudz, jo apkārtējie to pieļaus.
Un kāds vēlēsies šādas situācijas izmantot?
Noteikti. Jo Igaunijas sabiedrība vairs nav tik saliedēta kā agrāk.
Latvieši mēdz uzskatīt igauņus par pašpietiekamiem, par tādiem, kam nemaz tik ļoti nerūp citu viedoklis par viņiem. Ka tikai latviešiem raksturīgs “ko citi nodomās…”
Nu, nē. Pie mums arī mēdz sacīt, ka muša norūpējusies, ko zilonis par viņu nodomās. Ja kāds jums saka, ka viņam nerūp, ko par mums domā, tad tā nav taisnība. Protams, mums rūp!
