Kara cirvis norakts. Kā igauņi uz zemnieku laukiem izmēģina zosu medības 0
Madis Musts, Maaleht, speciāli Agro Topam
No Igaunijas lauksaimniekiem un medniekiem dzird, ka savstarpējais kara cirvis ir norakts un tagad visi vairāk koncentrējas uz to, kas ir kopīgs, piemēram, šogad pirmo reizi uz dažiem Igaunijas laukiem izmēģināja pavasara zosu medības.
“Reiz pirms gadiem piecdesmit pieciem 20 zosis nolaidās labības laukā. Visi skatījās lielām acīm, jo neko tādu agrāk nebija redzējuši,” nesen kāds vecs lauksaimnieks stāstīja Igaunijas televīzijā. Un cits piebilda: “1993. vai 1994. gadā mums bija pirmie zosu postījumi. Pirms tam pat īsti nezināju, kā zoss izskatās. Pēc tam ar katru gadu sāka kļūt aizvien sliktāk…”
Igaunijā putnu postījumi rada zaudējumus līdz 1,23 miljoniem eiro gadā
Lauksaimniekiem ir jau ierasts, ka pavasarī jāiet sargāt laukus gan no rīta, gan vakarā. Gājputnu baru virzienā šauj no starta pistolēm un uguņošanas raķetes, lieto lāzerus, uz ziemājiem smidzina repelentus un izmanto vēl visādas metodes. Taču izskatās, ka putni, kas barojas labības, rapšu un ripšu laukos, ātri vien pierod pie jaunajām atbaidīšanas metodēm un kļūst drosmīgāki ar katru gadu.
Pēc Igaunijas un Eiropas Savienības noteikumiem, vienai lauku saimniecībai kompensē zosu postījumus tikai līdz 3200 eiro, kas daudziem ir tikai maza daļa no visiem zaudējumiem. Vadoties pēc iesniegumiem, Igaunijas Vides dienests ir aprēķinājis, ka postījumi sasniedz 1,23 miljonus eiro gadā, bet kompensēti tiks tikai 200 līdz 300 tūkstoši eiro. Turklāt gan lauksaimnieki, gan arī vides jomas pārstāvji ir vienisprātis, ka tagadējā sistēma postījumu kompensēšanai nav risinājums, jo problēma paliek.
Ornitologi pavasara medības uzskata par neētiskām
Pirms aptuveni diviem gadiem lauksaimnieku pārstāvji sāka sabiedrībā plašāk runāt par putnu postījumiem. Valsts gana ātri deva atļauju kopā ar medniekiem veikt pirmo eksperimentu. Šajā pavasarī pirmo reizi notika izmēģinājumi trīsdesmit laukos, kur tika gan šauts ar bisi, gan testētas arī citas metodes. Galvenais mērķis bija rast apstiprinājumu hipotēzei, ka viena putna nāve ir pietiekams bieds, lai zosu bars tajā vietā vairs neatgrieztos.
Par šo pasākumu gan sūdzas ornitologi, kuri uzskata, ka pavasara medības ir neētiskas. Viņi vērš uzmanību, ka putni, ko aizbiedē no laukiem, tērē vairāk enerģijas un tādēļ tiem vajag arī vairāk ēst. Viņi piedāvā risinājumu atrast labākus biedēšanas līdzekļus un veidot putniem atsevišķus laukus, kur tie varētu mierīgi baroties.
Tartu Universitātes botānikas vecākā pētniece Avelīna Helma savukārt norāda divus iemeslus, kāpēc gājputnu gaitas vairs neiet gar piekrastes teritorijām kā agrāk, bet vairāk iekšzemē. Viens iemesls ir lielu atvērtu piekrastes ganību aizaugšana un pazušana. Otrs – iekšzemē tie paši barošanās lauki nu kļūst arvien lielāki. Zosu bari izvēlas baroties tieši lielās atvērtās zonās ar labu redzamību. Desmitiem vai simtiem hektāru lieli ziemāju lauki zosīm ir gluži kā uzklāts mielasta galds.
Nomedīja 100 zosu
Kaut gan pirmais apkopojums par šajā pavasarī veiktajiem zosu medību rezultātiem tiks publicēts jūnijā, oficiālais secinājums būs zināms tikai rudenī. Ja secinās, ka medības bijušas efektīvas, pārspriedīs arī iespēju pavasara zosu medības paplašināt visā Igaunijā.
Pirmo reizi 30 noteiktos laukos īstenotās medības ilga no 1. līdz 30. aprīlim. Šajos laukos tika atļauts medīt piecas zosu sugas: sējas zosis, baltpieres zosis, meža zosis, baltvaigu zosis un Kanādas zosis. Vienā lauku masīvā diennaktī bija atļauts nomedīt līdz 10 īpatņiem. Mānekļu vai medību suņu izmantošana nebija atļauta.
Medības notika Jegevas, Tartu un Austrumviru apriņķī. Visiem medniekiem, lauksaimniekiem un citiem iesaistītajiem cilvēkiem bija rūpīgi jāpilda anketa par notikušo. Papildus citām atbaidīšanas metodēm uz zosīm tika šauts 410 reižu un trāpīts 100 baltpieres un sējas zosīm, kas ir daudzreiz mazāk par sākotnējo limitu. Vidējais putnu bara lielums bija 280 putni, vislielākajā barā bija 8000 putnu.
Lauksaimnieki ir cerīgi
Kaut gan rezultāti nav vēl zināmi, no vairākiem lauksaimniekiem dzirdēts, ka jaunā metode esot efektīva. Vertsjerva ezera tuvumā Ranna Farm OÜ agronoms un mednieks Marguss Algo savu izbrīnu neslēpj. “Tas ir diezgan pārsteidzoši,” viņš saka. “Es jau agrāk ticēju, ka, nošaujot vienu putnu, ir efekts, bet tik lielu to nevarēju paredzēt.”
Iepriekšējos gados esot bijis citādi – tā kā putniem nebija no kā baidīties, tie lidoja no vienas lauka malas uz otru un negrasījās lauku pamest. Cilvēks varēja tiem pienākt aptuveni 40 metru tuvumā. Ja no šāda attāluma tika veikts kāds blīkšķis, putni attālinājās līdz 60 metriem.
“Šogad putni jau vairāk baidās un bieži vien nevajag vispār šaut. Ja tie redz pazīstamu mašīnu 500 metru tuvumā, tad jau lido prom,” saka Algo. “Jaunie putnu bari sākumā, protams, nebaidās, bet, ja šauj vienu divas reizes un viens putns nokrīt, tad uzreiz ir skaidrs, ka nav jēgas būt drosmīgiem. Tātad arī putni prot izdarīt secinājumus.”
Algo cer, ka iespēja šaut uz putniem paplašināsies visā Igaunijas teritorijā un uz noteiktu hektāru skaitu būs lauki, kur drīkstēs zosis medīt. “Ja šāda putnu baidīšana būs pastāvīga, tie beidzot izvēlēsies citu maršrutu vai teritorijas, kur drīkstēs baroties, piemēram, palienes.”
Vēl pirms sešiem septiņiem gadiem putnu postījumu bija maz, bet, pēc Algo teiktā, jau divus trīs gadus viņa saimniecība nav dabūjusi skābbarību no pirmā pļāvuma, jo zosis visu apēdušas. “Nav nekādu bažu, ka visas zosis tiks nomedītas. To ir simtiem tūkstošu, bet šajā pusē esam nomedījuši tikai pāris desmitu.”
Arī Vertsjerva ezera tuvumā strādājošais Marge Ajaots teic, ka viņu uzņēmums piedalās atbaidīšanas projektā ar četriem laukiem un medīšana ir tikai daļa no tā. Ajaots stāsta, ka atbaidīšanas līdzekļu ir ļoti daudz un metodes ir vienmēr jāmaina, lai putni nepierastu.
“Visticamāk, aizdzīsim zosis vienkārši uz citiem laukiem,” atzīst Ajaots. “Zosīm gribas ēst, un, ja vēders prasa, tās tik viegli nepadosies un prom nelidos.”
Rannars Lehis no šā paša reģiona domā, ka nevajadzētu atļaut pavasara gājputnu medības visā Igaunijā. “Bet tajos reģionos, kur zosis īpaši kaitē, tādai iespējai vajadzētu būt. Tad lauksaimnieks varētu ne tikai lamāt putnus vai valdību, bet pats sev palīdzēt,” spriež Rannars.
Sadarbība arvien labāka
Lauksaimnieku un mednieku ciešāka sadarbība Igaunijā ir veidojusies kopš šā gadu desmita sākuma, kad, veidojot jauno medību likumu, tika lauzts daudz šķēpu. Ar 2013. gadā pieņemto likumu nebija apmierināta neviena puse, bet tagad tiek secināts, ka kompromiss bijis salīdzinoši labs.
“Pēc kautiņa ar dūrēm vairs nevicinās, tagad ir jādzīvo,” saka Igaunijas Mednieku biedrības izpilddirektors Tonis Korts. “Arī slikta sadarbība ir labāka nekā konflikts. Bet šodien sadarbība ir jau ļoti laba un var teikt, ka šo un to esam paveikuši.”
Strādājot pie medību likuma, visiem kļuva skaidrs, kādas ir savstarpējās uzskatu un vēlmju atšķirības. Tagad jau divus gadus pie kopīga apaļā galda pulcējas zemes īpašnieki un mednieki, meklējot sadarbības kopsaucējus. Darba gaitā jau tika mainīti daži tiesību akti un sastādīts rīcības plāns. Kopā ir apmeklētas tematiskās izstādes un konferences. Lauksaimniekiem un medniekiem bieži vien ir līdzīga nostāja, arī paužot savu viedokli sabiedrībai.
“Mēs raizējamies par to, ka lielākā sabiedrības daļa ir atsvešinājusies no dabas un nesaprot vai negrib saprast procesus, kas dabā norisinās. Kopīgā attieksme mūs vieno visvairāk,” stāsta Igaunijas Lauksaimniecības un tirdzniecības kameras padomes priekšsēdētājs Olavs Krēns. “Mēs visi lietojam dabas labumus, un mūsu pienākums ir nodrošināt dabas saglabāšanu.”
Tonis Korts uzskata, ka sabiedrības interese ir kļuvusi lielāka un tādēļ ir daudz jāskaidro, ko īsti nozīmē medniecība vai saudzīga mežsaimniecība.
“Cenšamies paskaidrot sabiedrībai, piemēram, to, ka nav normāli, ka stirnu vai mežacūku skaits palielinās par daudz, jo tas var beigties ar katastrofu. Cūku mēris nav tikai mežā, bet ietekmē ekonomiku un mūsu visu labklājību,” stāsta Korts. “Tas pats ar putniem. Aizsargāšanas līdzekļi ir ļoti vajadzīgi, bet tagad tie ir noveduši pie tā, ka meža zosu un baltvaigu zosu populācija ir pieaugusi neprātīgi. Nu mums ir lauku postījumi, un līdz ar lielu populāciju seko arī slimību risks.”
Vēl viens konkrēts piemērs par mednieku un lauksaimnieku sadarbību pēdējos gados ir no Sāmsalas, kur staltbriežu populācija kļuva par lielu. Citur Igaunijā staltbriežus gandrīz nesastop, bet sāmsaliešiem jau veidojas grūtības ar ziemas rapšu audzēšanu, jo tieši tie staltbriežiem garšo visvairāk. Tā sapulcējās vietējās lauksaimnieku un mednieku organizācijas, izrēķināja pieļaujamo dzīvnieku skaitu, un Vides dienests akceptēja lielāku medību limitu. Šajā ziemā lauksaimnieki varēja jau secināt, ka situācija vairāk vai mazāk tiek kontrolēta.
Plānotajās savstarpējās tikšanās tiks apspriests bebru jautājums. Mednieku un lauksaimnieku kopīgs ierosinājums valstij būtu tāds, ka izveidotajos meliorācijas grāvjos bebrus varētu medīt vairāk un vienkāršāk nekā šobrīd, bet dabiskajās vietās – mazāk. Vienlaikus viņi vēlas, lai valsts medību limitu noteikšanā vairāk ņemtu vērā postījumus, ko dzīvnieki rada lauksaimniekiem vai meža īpašniekiem.
UZZIŅA
– Pētījumā bija iekļautas 76 teritorijas – 35 neletālās biedēšanas lauki, 30 letālas biedēšanas lauki un 11 pļavas.
– Kopumā 126 cilvēki – lauksaimnieki, mednieki un pētnieki – saskaitīja 492 795 zosis.
– Vidēji barā bija 280 putnu, lielākajā – ap 8000 putnu. Vairāk zosu sastapa no rīta un vakarā, retāk – pusdienlaikā.
– Neletālu biedēšanu, sākot no marta vidus līdz maija vidum, īstenoja 705 reizes, veicot 1142 blīkšķus ar gāzes baidītāju, starta pistolēm, biedēšanas raķetēm un citiem līdzekļiem.
– Aprīlī notikušās biedēšanas medības īstenoja 201 reizi, zosu virzienā šāva 410 reizes un kopumā trāpīja 100 baltpieres un sējas zosīm.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
