Māris Antonevičs: Igauņi atkal noķēruši spiegus 7
Tā jau ir klasika – kamēr no Igaunijas ik pa laikam pienāk ziņa par kārtējo aizturēto Krievijas spiegu, mums viss mierīgi. Tas labi iederas stāstā, ka igauņiem vienmēr visa ir vairāk un labāk, lai gan šajā gadījumā it kā pat varētu priecāties – sak, labi vien, ka mums tie Krievijas spiegi met līkumu… Ja vien būtu pārliecība, ka tā tiešām ir patiesība.
Nesen gan mūsu plašsaziņas līdzekļos parādījās spiegu stāsta cienīga ziņa par “Valsts nekustamo īpašumu” (“VNĪ”) augstu amatpersonu, kas “apdraudējusi valsts ekonomisko un militāro drošību”, mēģinot “pretlikumīgi iegūt ziņas par valsts militāro drošību”. Sekoja arī informācija, ka aizturētais ir “VNĪ” Attīstības pārvaldes direktors Vjačeslavs Kostigovs. Turklāt atklātībā nonāca arī vairāki citi interesanti fakti, piemēram, par šīs personas šaubīgo uzņēmējdarbību, milzīgajām parādsaistībām un līdzdalību savdabīgās reliģiskās organizācijās, kas, protams, rada jautājumus, kā Kostigovs vispār varēja tikt pie amata “VNĪ” un piekļūt pie informācijas, kas varētu interesēt Latvijai nedraudzīgu valstu dienestus. Tas noteikti ir jautājums arī par “Valsts nekustamo īpašumu” vadības atbildību (kopš 2014. gada augusta “VNĪ” vada Mārtiņš Tolls). Tomēr vēl interesantāk bija vērot, cik centīgi tika mēģināts šo gadījumu pataisīt par “tas jau nekas īpašs” stāstu, un, pretēji pirmajiem skaļajiem paziņojumiem, katra nākamā ziņa bija ar troksni slāpējošu efektu.
Skaidrs, ka spiegu stāstos parasti nav viens iesaistītais, tieši pretēji, to ir daudz – daļa var būt tieši līdzzinātāji, daļa apmuļķotie, daļa nolaidīgie. Katram sava vaina un atbildība, un skaidrs, ka tikai retais to gribēs atzīt. Nebūtu pārsteigums, ka tieši tas ir iemesls, kāpēc Latvijā šajā ziņā viss ir tik mierīgi, kamēr Igaunijā vērojamas dažādas aktivitātes.
Tāpēc, lai gūtu priekšstatu par Krievijas metodēm, atliek vien skatīties kaimiņvalsts virzienā. Iepriekš tur spiegošanā vairākkārt tika pieķerti Maskavas specdienestu savervēti igauņi: 2009. gadā bijušajam Igaunijas Aizsardzības ministrijas darbiniekam Hermanam Simam par dzimtenes nodevību tika piespriesti 12 gadi cietumā; 2011. gadā “iekrita” Igaunijas drošības policijas “Kapo” virsnieks Indreks Poders; 2012. gadā 16 gadu cietumsods tika piespriests citam bijušajam “Kapo” darbiniekam – Rīgā dzimušajam Aleksejam Dresenam. 2013. gadā tika aizturēts vēl viens viņu kolēģis Vladimirs Veitmans. Kas interesanti, pērn Krievija piekrita notiesāto A. Dresenu apmainīt pret Igaunijas pierobežā nolaupīto igauņu drošībnieku Estonu Kohveru, tādējādi netieši apliecinot, ka šis spiegs savulaik sniedzis Maskavai vērtīgus pakalpojumus.
Savukārt šobrīd spiegošanā iesaistīti jau pavisam citas kategorijas cilvēki, kuri slepenai informācijai pat tuvu nav stāvējuši, taču var tikt izmantoti citādi. Tie ir kontrabandisti. Igaunijas Tartu apriņķa tiesa pērn oktobrī un šā gada februārī piespriedusi cietumsodu trim par spiegošanu apsūdzētām personām, kas nodarbojušās ar cigarešu kontrabandu. 32 gadus vecais Maksims Gruzdevs un 21 gadu vecais Aleksandrs Rudņevs ir dubultpilsoņi – viņiem ir gan Igaunijas, gan Krievijas pilsonība. Arī dzīvesvieta mainījusies – te vienā, te otrā valstī. Trešais notiesātais 42 gadus vecais Pāvels Romanovs ir nepilsonis. Viņa “spiegošanas” stāžs ir vislielākais, un sadarbība ar Krievijas specdienestiem esot aizsākusies jau 1994. gadā. Protams, kontrabandistiem nav slepenu NATO dokumentu, taču viņi var sniegt informāciju, piemēram, par robežsardzes un policijas aktivitātēm pie robežas. Galu galā viņus var izmantot arī diversijas plānošanai, piemēram, nogādājot vajadzīgajā vietā ieročus vai kādas citas nepieciešamās lietas. Vai arī, piemēram, palīdzēt organizēt negaidītu patvēruma meklētāju plūsmu pāri kaimiņvalsts robežai, izraisot haosu. Aizdomas par šādām aktivitātēm iepriekš izteikusi Somija.
Arī Latvijas Drošības policija savā pēdējā publiskajā pārskatā (par 2014. gadu) atzīmējusi: “Krievijas specdienesti turpināja izrādīt interesi par informācijas iegūšanu un ietekmes aģentu vervēšanu starp mērķtiecīgi izvēlētām Latvijas iedzīvotāju grupām. Krievijas specdienestu pastiprinātu interesi izraisa informācijas avotu un ietekmes pozīciju iegūšana:
valsts un pašvaldību amatpersonu vidū (īpašu interesi izraisa valsts drošības iestāžu un tiesību aizsardzības institūciju amatpersonas, kā arī vidējā un augstākā ranga ierēdņi);
Latvijas uzņēmēju vidē (īpaši tie, kuru uzņēmējdarbība ir saistīta ar Krieviju un NVS valstīm);
Latvijas–Krievijas pārrobežu projektos iesaistītās personas;
starp Latvijas iedzīvotājiem, kuri regulāri dodas uz Krieviju, lai iegādātos akcīzes preces vai organizētu to kontrabandu (interesi par šīm personām Krievijas specdienestu darbinieki izrāda ne tikai saistībā ar vēlmi iegūt interesējošo informāciju, bet arī nolūkā gūt personīgu labumu, tas ir, peļņu no kontrabandas aktivitātēm).”
Tātad novērojumi un teorētiski secinājumi ir, taču vai kāds noķerts pie rokas? Pagaidām nekā.
