“Ievlejas”, kur maizi cep pēc simtgadīgas receptes 0
Tādu īstu, pēc senas receptes ceptu maizīti var nobaudīt Pāvilostas novadā, Sakas pagastā “Ievleju” mājās. Tur strādā maizes cepēja ar lielu pieredzi Agita Pētersone un viņai palīdz vīrs, dēls un znoti. Sacenieces ceptā maizīte ir iecienīta tuvākā un tālākā apkārtnē un tālzemju ceļotāji pat braucot skatīties, kā top šis brīnums. Bet “Ievlejām” ir arī sava vērtība – tur vienkopus saticīgi dzīvo četras paaudzes – ar to ievlejieši īpaši lepojas.
Simtgadīga recepte
“To man jautā daudzi – cik sen jau cepu maizi? Varētu teikt- visu mūžu. Biju jauna meitene, četrpadsmitgadīga, kad vecmāmiņa jau lika mīcīt maizi. Tad te bija „Upenieki”, jo „Ievlejas” vēl nebija. Mīcīju jau maizi un cepu savai ģimenei. Intensīvi, peļņai, cepu pēdējos sešus gadus,” stāstīt sāk Agita Pētersone un turpina, ka rudzu saldskābo maizīti viņa vēl joprojām cep pēc vecmāmiņas receptes. Nekas nav mainīts.
“Ar recepti es nedalos, padalos tikai ar ieraugu. Recepte ir jau simts gadus veca, neko neesmu mainījusi – kā bērnībā vecmāmiņa cepa, tā arī es cepu. Atceros, kad tuvākā vai tālākā apkārtnē radiem bija kāzas, visi brauca pie Vinkleru Līzes, lai izceptu cepienu arī kāzām. Viņa bija slavena cepēja. Jauniešiem, kuri pie manis brauc skatīties, kā cep īsto lauku maizi, stāstu savu piemēru – ja liekas, ka dzīvē ir tāds izmisums, kad šķiet, ka nav vairs ko darīt un vienīgais ir jāpērk biļete uz Īriju, vajag paskatīties atpakaļ – ko ir darījuši vecvecāki. Tas ceļš šķiet mazliet vieglāks nekā lauzties kaut kur projām pilnīgi jaunā sfērā iekšā,” pamāca maizes cepēja un atklāj, ka viņas cepto maizi var iegādāties Liepājā veikalā „Balzamiko”, var zvanīt pašai saimniecei un viņa pieved klāt- ir tādi klienti, kuri jau gadiem ēd „Ievlejās” cepto maizīti. Arī mājās var iebraukt jebkurā brīdī, tās atrodas netālu no Sakaslejas evaņģēliski luteriskās baznīcas.
Agita cep dažādas maizes. „Es gatavoju ķiploku grauzdiņus. Esmu sākusi cept zirņu maizi – tā ir maizīte kopā ar vārītiem zirņiem. Es atceros, ka savulaik vecmāmiņa ja gribēja, lai cepiens ilgāk būtu svaigs, pielika klāt vai nu vārītus kartupeļus vai zirņus. Pēdējais jaunums ir dāvaniņas – māla traukā maizīte cepta. Ir arī maize ar žāvētiem augļiem, burkānu sukādēm, sēkliņām. Jaunumus gan cepu uz pasūtījumiem un, ja braucu uz tirgiem, izcepu,” sevi stāsta cepēja un atklāj savu novērojumu: lauku cilvēki ēd parasto maizi bez nekā, bet pilsētnieks grib kādu piejaukumu – parasto lieto uzturā mazāk. Klienti dalās pilsētniekos un lauciniekos. Agitas maizīti pērk liepājnieki, grobiņnieki, bārtenieki, gavieznieki, vietējie rīdzinieki, kuri Pāvilostas novadā vasaras pavada. Ziemās, kad esot vairāk laika, aizvedot cepumu uz Ventspili.
Dzīvo saskaņā ar dabu
„Mana maizīte ir pieprasīta. Pāvilostā ne tik daudz, bet apkārtējos pagastos. Cilvēki, kuri „Ievlejās” atpūšas, ņem maizi vairumā un ved uz Rīgu. Vasarās brauc pakaļ arī tie rīdzinieki, kuri laiku pavada Pāvilostā. Vasarās jau darba ir gana. Ziemās mazāk darba, jo tad paliek tikai patstāvīgie klienti,” secina Agitas kundze un saka, ka viņa nezinot, kas ir daudz, bet pietiekot un arī patīkot, ka viņai ir tāds dzīves ritms- vasarās jāstrādā vairāk nekā ziemās. „Es jūtu, ka cilvēks dzīvo saskaņā ar dabu, jo tā ziemā pieklust un mēs arī. Vasarās strādājam, esam kopā ar dabu gan darbā, gan atpūtā,” pafilozofē Agita un teic, ka pēdējā laikā piedomājot pie atpūtas kopā ar mazbērniem, jo tiešām gribas pamanīt, kā viņi izaug. „Labs piemērs ir mana ome, kura mums, mazbērniem, ļoti daudz laika veltīja. Viņa laukos dzīvoja un bija darba pilnas rokas tāpat. Bet mēs gājām ar viņu pirmajās vizbulītēs un visur bijām kopā. Man bija tāds labs piemērs un pēdējā laikā es arī pie tā ļoti daudz piedomāju. Lai dzīves musturī nebūtu tikai darbs, darbs, darbs. Lai būtu kāds krāsains dzīpars, un kopā ar veco tēti varētu aprunāties nesteidzīgi, arī ar bērniem un mazbērniem- lai tā saikne gan uz vienu, gan uz otru pusi. Vērtība ir tā, ka „Ievlejās” dzīvojam vairākas paaudzes,” palepojas Agita. Viņa piebilst, ka priecājoties par maijā notikušajiem „Baltā galdauta svētkiem”, jo tie veidojas ļoti skaisti. Agitai patīk šie svētki, kādu virzienu tie uzņēmuši- kad ģimene sēž kopā pie galda. Viņasprāt, ja tie iesakņosies, tad tie būs vērtīgi svētki.
„Man ir trīs bērni. Mārtiņš un Linda dzīvo tepat „Ievlejās”. Linda nodarbojas ar lauku tūrismu un vasarās ir darba pilnas rokas. Mārtiņš ir īsts zemnieks un „Ievlejās” lēnām top viņa māja. Trešā meita Līga ir Liepājā un strādā par šuvēju. Bija laiks, kad šuva tikai kāzu kleitas, bet tagad visu kaut ko šuj. Mammai prieks par visiem bērniem. Man ir pieci mazbērni, bet septiņi mani dēvē par omammu. Divi bērneļi dzīvo pie mums vasarās un arī sauc mani par omi,” stāsta Agita. „Uz maizes ceptuvi brauc ļoti daudz ekskursantu skatīties kā cep īstu lauku maizi. Bijuši ciemiņi no Gruzijas un Portugāles. Cilvēki, kuriem šeit dzīvo radi, atbrauc un atved līdzi tālos ciemiņus, lai paskatās, kā top latviešu maizīte. Maijā un septembrī šeit ir pilns ar skolēniem no Liepājas un no visas apkārtnes,” atklāj saimniece un piemetina, ka maizes cepšana ir dzīvesveids un vienīgais, kas arī šobrīd ienes peļņu, kā dēļ var šinī nostūrī izdzīvot. Darba vietu trūkums ir liela problēma. Ja nebūtu maizīte, būtu jābrauc strādāt vai nu uz Liepāju, vai Ventspili.
Par daudz sīkumu
„Es domāju, ko varētu Latvijai simtgadē uzdāvināt? Bet tagad kaut kā viss bišķiņ noplacis. Kaut kā visa jau ir par daudz, viss jau tāds atšķaidīts sakarā ar simtgadi, ka man tiešām neko negribas ne domāt, ne darīt. 100 puķu dobes, 100 kājceliņi tiek austi – liekas, ka drusku par daudz. Viss ir sadalīts tādos sīkos puzlīšos un neredzu, kur manējais tur iederētos. Neizjūtu sevi visā tajā,” nosaka Agita. Viņa īpaši palepojas ar vecāko mazdēlu Markusu, kuram jau 11 gadu un kura pienākums ir svētkos izkārt Latvijas karogu pie „Ievlejām”. Arī savā dzimšanas dienas rītā – 19. novembrī – Markuss izkar karogu.
Agitai ir arī sabiedrisks pienākums – viņa ir Sakaslejas evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes vecākā. “Uz papīra” ir 70 draudzes locekļu, bet uz dievkalpojumiem atnākot puse. Sacenieki arī 20. jūlijā pulksten 22 aicina uz tradicionālo garīgās mūzikas koncertu, kurš notiks baznīcas dārzā un kurā piedalīsies populāri mākslinieki. Organizators jau astoņus gadus ir novadnieks, komponists Uldis Marhilevičs.
