Ievēlēt, iecelt vai iepirkt – kā tikt pie prezidenta 6
Turpinot inteliģences pārstāvju diskusijas par Valsts prezidenta meklējumiem, vakar šim jautājumam pievērsās juristi un filozofi. Viņuprāt, vispirms jāpilnveido prezidenta izvēlēšanas kārtība – tad arī tiksim pie augstā amata cienīgas valsts galvas. Tādēļ diskusijas dalībnieki šoreiz neskaldīja matus par to, cik valodas jāprot prezidenta amata kandidātam vai cik augstākās izglītības viņam jāiegūst.
Amats pirms memoriālā muzeja
Vairāki diskusijas dalībnieki no juristu nometnes sprieda, ka Valsts prezidenta izvēles procesam sabiedrībā pievērsta nesamērīgi liela uzmanība. “Premjera, ministru, deputātu vai tiesnešu izcelsmei iedzīvotāji tik lielu uzmanību nepievērš, kaut arī šo amatpersonu darbība viņu dzīvi varētu ietekmēt krietni vairāk,” sprieda LU Juridiskās fakultātes docents Jānis Pleps.
Līdzīgu viedokli pauda arī Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents Tālavs Jundzis, salīdzinot prezidenta kandidātu apspriešanu ar vētru ūdens glāzē. Viņaprāt, tas saistāms ar to, ka tautas atmiņā joprojām saglabājies Kārļa Ulmaņa tēls: “Mēs atkal gribam redzēt tādu prezidentu, kāds bija Kārlis Ulmanis. Mēs viņu nespējam klonēt, un tādēļ rodas vilšanās,” skaidroja Jundzis, piebilstot, ka K. Ulmanis formāli prezidents nav bijis un savus lielos darbus paveicis kā premjers.
Pleps uzskata, ka prezidenta kandidātam jābūt zināmam kādu laiku iepriekš. Par piemēriem viņš minēja Vāciju, Čehiju, Izraēlu, kur “prezidenta amats politiķa karjerā ir noslēdzošais posms pirms memoriālā muzeja”.
Prezidents kā iedvesmotājs
Par ievēlēšanas kārtību juristu domas dalījās, bet vairākums tomēr nosvērās par labu parlamentārajam ceļam, nevis tautas vēlētam prezidentam. Arguments – uzticot prezidenta vēlēšanas tautai, izveidotos divi augstākās leģitīmās varas centri – parlaments un Valsts prezidents. Tādēļ neizbēgami sāktos rīvēšanās. “Tīri savtīgi mums tāda situācija būtu pat izdevīga. Ja rodas kāds konflikts, tad gan prezidentam, gan parlamentam vajadzēs labus juristus un mums netrūks darba,” pasmējās J. Pleps. Tika norādīts arī uz pārstāvniecības problēmām tautas vēlēta prezidenta gadījumā. Proti, ja vēlēšanās piedalās, piemēram, pieci prezidenta kandidāti, no kuriem viens saņem 30% balsu, bet pārējie mazāku skaitu. Diez vai prezidents, ko atbalstījusi vien nepilna trešdaļa vēlējušo, būtu tiesīgs saukties par tautas prezidentu.
Lai juristi savās diskusijās neiegrimtu profesionālās likumu niansēs, pa starpai vārds tika dots arī filozofiem un sociologiem. Filozofs Artis Svece uzsvēra, ka Valsts prezidenta izvēles procesā būtiska sastāvdaļa ir sabiedrības uzticība. “Šobrīd sabiedrība neuzticas tam, kā notiek prezidenta atlase. Pašreizējais mehānisms rada patvaļības sajūtu,” skaidroja filozofs.
Savukārt kultūras socioloģe Dagmāra Beitnere-Le Galla norādīja, ka Valsts prezidentam ir ne tikai oficiālās funkcijas, bet arī “neoficiālā vara” jeb simboliskā nozīme. Proti, valsts galvam ar savu stāju, attieksmi, runasveidu un rīcību ir jāspēj iedvesmot sabiedrību.
Šīs gan sākotnēji bija iecerētas kā nepolitiskas diskusijas, kur politiķi piedalās tikai klausītāju lomā, bet vairāki no viņiem nespēja pretoties tribīnes vilinājumam. Bijušais Latvijas Satversmes tiesas priekšsēdētājs, pašreizējais Saeimas deputāts Gunārs Kūtris (“NSL”) atbalstīja pāreju uz tautas vēlētu prezidentu. Savukārt Kārlis Krēsliņš (NA) pauda viedokli, ka mūsdienu situācijā prezidenta kandidātam jābūt arī ar saprašanu militārās lietās.
Seniori izvēlas Kalnieti un Bondaru
Vienlaikus ar juristu diskusiju vakar pēc partijas “Vienotība” aicinājuma norisinājās arī aktīvo senioru alianses “Rasa” sarīkotas improvizētas prezidenta vēlēšanās. Kā ziņo aģentūra LETA, tajās vislielāko atbalstu guva Sandra Kalniete (“Vienotība”) un Mārtiņš Bondars (LRA). Seniori prezidenta amatam bija izvirzījuši arī Inesi Vaideri (“Vienotība”), Ojāru Spārīti, Raimondu Graubi, Egilu Levitu un Mārci Auziņu.
Lielākā daļa pasākuma gan tika veltīta kritēriju noteikšanai, kuriem būtu jāatbilst nākamajam Valsts prezidentam. Dalībnieki pauda uzskatu, ka prezidentam ir jābūt svešvalodu zināšanām un augstākajai izglītībai vismaz maģistra grāda līmenī. Kā svarīgi kritēriji tika minēti reputācija, atpazīstamība, autoritāte, raksturs, patriotisms, harisma, emocionālā inteliģence, vērtību sistēma un saskarsmes spējas. Tāpat moderatora Valda Meldera vadībā klātesošie nonāca pie secinājuma, ka kandidātam jābūt autoritātei sabiedrības acīs un jāpiemīt godīgumam, taisnīgumam un mērķtiecībai.
Klātesošie norādīja, ka prezidentam ir jābūt labam savas profesijas pārstāvim, ar politisko pieredzi vismaz aktīva vēlētāja līmenī, ar vadītāja pieredzi un izpratni par Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Seniori uzsvēra, ka kandidātam jābūt psihiski un garīgi veselam un ka maksimālajam vecuma ierobežojumam jābūt 70 gadiem, taču domas dalījās, vai par prezidentu var ievēlēt personu ar kustību ierobežojumiem. Atsevišķu cilvēku izteiktās idejas par konkrētu tautību vai pareizo seksuālo orientāciju, kurai būtu jābūt prezidentam, neguva vispārēju atsaucību, tā vietā kā prasība nākamajam prezidentam tika izvirzīts patriotisms, un izskanēja ideja, ka valsts augstākajai amatpersonai ir jāpauž atbalsts ģimenes vērtībām. Vairākums arī atbalstīja atklātas prezidenta vēlēšanas.
