Sarkano kurpīšu zīmētāja. Ievas Rupenheites dzeja 1
Ieva Rupenheite (1969), dzimusi rīdziniece, latviešu dzejniece, māksliniece un sabiedrisko attiecību speciāliste, kopš 2002. gada dzīvo Sārnatē, Ventspils pusē. Pirmā literārā publikācija 1987. gadā, literatūrā debitē kopā ar Kasparu Vanagu un Mārtiņu Tīrumu, iznāk kopkrājums “Maniskas” (1990).
Studējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļā, ieguvusi bakalaura grādu mākslā, studiju laikā veidojusi literārā žurnāla “Auru Laiks” dizainu, ilustrējusi Eduarda Aivara, Noras Ikstenas, Ievas Rozes, Ainas Zemdegas un citu autoru grāmatas.
Deviņdesmitajos gados Ieva Rupenheite strādā laikrakstā “Diena”, viņas kultūrai veltītos materiālus raksturo esejisks smalkums, un šajā laikā tapis arī pirmais dzeju krājums.
Izdevniecībā “Neputns” iznākuši trīs dzejoļu krājumi – “Vajadzīgo pasvītrot” (2001) ar Jāņa Bula fotoilustrācijām, “Melnas krelles” (2007) ar grafiķa Guntara Sietiņa ilustrācijām. Šis krājums nominēts “Literatūras gada balvai 2007” kategorijā “Labākais dzejas krājums”, apbalvots grāmatu mākslas konkursā “Zelta ābele” kā gada skaistākā dzejas grāmata. Autores trešo dzeju grāmatu ar nosaukumu “Nepāriet” ar grafiķa Pauļa Liepas ilustrācijām Latvijas Literatūras gada balvas literatūrā žūrija atzina par vienu no spilgtākajiem 2014. gadā iznākušajiem dzeju krājumiem.
2015. gada nogalē Kuldīgas mākslas namā notika Aspazijas 150 gadu atceres pasākums – Latvijā pazīstamu mākslinieču darbu izstāde “Sarkanās kurpītes”, pēc kuratoru lūguma tapusi eseja “Ko sieviete var nozagt?” – par sievietes radošumu un iekšējo brīvību un radošumu mākslā. Dzejniece savos dzejoļos arī sniedz atbildes uz šo jautājumu – tekstos sievietes, ģimenes tēls, smalka estētika, grods un niansēts apkārt notiekošo norišu fiksējums. Ievai piemīt sievišķība un izsmalcinātība, kas harmonē ar viņas dzejoļiem, dziesmas ar Ievas vārdiem komponējis Orests Silabriedis un Mārtiņš Tauriņš.
Kopš 2002. gada Ieva Rupenheite ir Ventspils muzeja sabiedrisko attiecību un projektu speciāliste, piedalās kultūras un mākslas projektos, veidojusi izdevumus Ventspils muzejam (“Tas notika Kaķpēdiņu bulvārī”, “Mirdzas Tālbergas unikālā kolekcija”) pilsētai, sarakstījusi tekstu ceļvedim “Ventspils” (2004) un trim fotoalbumiem par Ventspili.
– Ventspils muzejā radošs cilvēks jūtas radoši vai senajā ēkā norit tikai ikdienas darbs?
I. Rupenheite: – Ikdienas darbs muzejā un dzejoļu rakstīšana ir absolūti atšķirīgas nodarbes, un tām nav krustpunktu. Turklāt, kurš ir teicis, ka ikdienas darbs nav radošs?
– Vai, dzīvojot savrup no Ventspils un Rīgas, izjūtat saikni ar vēsturi un dzīve notiek tuvāk dabas, senču ritiem?
– Tas, ka dzīvoju Sārnatē (vieta, kuras apkārtnē atrasta neolīta laika apmetne), nenozīmē, ka ēdu ezerriekstus vai pārtiku gatavoju māla podos uz uguns. Vispār mūsu ģimenes dzīves temps, iespējams, ir pat intensīvāks nekā kādiem metropoles ļaudīm, – mums tikai mazāk jādalās ar savu laiku.
– Vai dzejā var dzirdēt, kā izskan šis ritms un plūdums – senatne, daba? Kas šobrīd ir noteicošais?
– Laukos laiks ir vērtīgāks. Un to arī šovasar izbaudu.
– Kas vēl līdztekus dzejai raksturo Ievu Rupenheiti Latvijas radošajā kultūrtelpā?
– Runājot par kultūras notikumu, 5. septembrī LNMM izstāžu zālē “Arsenāls” notiks mākslinieku Vijas un Kaspara Zariņu gleznu izstādes “Paralēli” atklāšana, izdevniecībā “Neputns” top abu mākslinieku darbu katalogi, esmu to sastādītāja. Darbs gana apjomīgs.
Piedāvājam “Kultūrzīmju” lasītājiem jaunākos Ievas Rupenheites dzejoļus.
Divas pusmūža dziesmas ar ierobežotu tēlu izvēli
Sieviete krēslā sagaida tumsu –
šalle ir nolikta nost,
kurpes guļ sakoptas kārbā.
Auskari šūpina auklu, –
ievērtie zirnekļi satraucas
un aizskrien kopā pa māju.
Vīrs pēkšņi iedziedas balsī
un lustra tam pakniksē – valsis
***
Tumsa sagaida ausmu, kas ilgi nenovelk drēbes
Tā pinas šallēs un kurpēs un zirnekļu auskaros lādas.
Tik klusa māja tik klusa –
Smilkst paklājs, medīdams blusas.
Es atceros visus soļus
Viņš apgalvo, nopūzdams spalvas.
Vēl saimniece šodien neceļas
Tai atkal ļoti sāp galva
***
Vecās Derības vērši gar manu māju kā lēnīgi vilcieni staigā
tie paieskā savas pieres
pie bailīgiem elektrības stabiem
tie nebadās nebaidās nav arī badā
tie sazin ko globālu savās ledāju galvās vadā
***
Džemperis jāveļ tik ilgi, līdz kamēr saveļas sniegs.
Seja kā audekls pieskaras un ieplūst pa asinīm dzīslās.
Tā ziema aiz loga tik ilga, un vasara nekļūst īstāka,
Dzied čuņčiņš zem trepēm priecīgi un pārlec uz skaņdarbu. Riesto.
***
Zirnekļa mazā vēdera diegā
šūpojas šurp viena diena
noloba apdegušo ādu
ir nepieklājīga un rāda
vēl kādas zīmes
par to
mēs viņu aizmirsīsim
un nevienam nerādīsim
