Ievas Epneres ceļojums uz pasaules malu 0
Liepājas muzejā līdz 29. novembrim skatāma mākslinieces Ievas Epneres personālizstāde “Paradīze jaunam cilvēkam”. Izstādes trīs zālēs skatāmi klātbūtnes apstādināti kadri – fotogrāfijas uz papīra un zīda un viens kustīgu epizožu un fiksēta attēla kombinēts videodarbs, kurā četras aizkadra balsis – piramīdieši – vietām sentimentālās, vietām humorpilnās epizodēs piedāvā katrs savu versiju vilkmei doties uz “tālāko pasaules malu”.
Uz Liepāju izstāde atceļojusi no Rīgas, kur tā bija apskatāma Laikmetīgās mākslas centrā “Kim?”. “Pārstāstot trimdas-vientulības-meistarības skavās personīgi, no kāda cita mutvārdos vai vēsturiski pieredzēto, Epnere īpaši šai izstādei radījusi jaunu situāciju, kurā virknēti brīžiem neticamās sakritībās iegūti skati un dati. Atsedzot un pludinot, laužot un iekustinot tiek radīta jauna situācija ar satikto, bet neindividualizēto cilvēku galvenajā lomā,” teic izstādes kuratore Zane Onckule.
Kas ir Piramīda? Tā ir bijusī padomju ogļrūpniecības pilsēta Piramīda (Pyramiden), kas Norvēģijai piederošajā Svalbāras salā tika pamesta 1998. gadā, atstājot bibliotēku ar grāmatām, kultūras namu un pasaulē vistālāk ziemeļos esošo flīģeli. Vēsturiski “neviena zeme” jeb precīzāk “ikviena/visu zeme”, tā komerciāli izmantota arhipelāga dabisko resursu, ogļu, citu minerālu dēļ. Vietas brīvās pieejamības dēļ to pētījumiem iecienījuši arī dažādu nāciju un tautību zinātnieki.
“Paradīze jaunam cilvēkam” ir Ievas Epneres izstāde no ceļojuma uz šo pasaules malu, no kura pārvestas dārgas atmiņas – suvenīrs vilkmei pēc nezināmā, dabas diktātam un cilvēka psiholoģijas lokiem. Vispatiesāk vietas sajūtas un laiku atklāj māksliniece: “Laiks skrien ļoti ātri. Guli, kad nāk miegs, un nedomā, kas par diennakts stundu. Piecelies, izlokies un pārbaudi, kāds ārā laiks. Saulainā rītā mirdz visi agrie padebeši, bet ir patīkami arī tad, ja ir apmācies. Tālākais ir brokastis. Cik dīvaini ir iemanīties iemīlēt kaut ko tik treknu. Pēc pusdienām dodies ārā bez konkrētas apņēmības atgriezties laikā. Arī ieejot miglā, viss ir labi. Laiks apstājies harmonizē arvien meklējošā cilvēka gēnu.”
Ja esi tik īpašā vietā – “pasaules malā” –, tad darba procesam arī būtu jābūt īpašam, atšķirīgam. “Darbība norit pēc pieredzējuma un dalīšanās principiem. Tev sagādā nepieciešamo transportu un pasargā no polārlāča. Nav interneta vai telefona pieslēguma. Vienuviet šļūdonis atstaro telefona signālu un līdz ar to – sakarus. Vēl ir satelīta telefons gadījumiem, ja kaut kas slikts notiek. Ik dienu ierodas pa kādai tūristu laivai, un tad uz stundu pusotru pilsētiņa ir piepildīta ar cilvēkiem, kuri malko kafiju, kas šķīst, ēd krievu šokolādi un uz vietas ceptas aromātiskas smalkmaizītes. Tam seko klusums. Ir tikai pamestas ēkas, čaukstoši interjeri un bezlaiks, turpat neviena cilvēka ieskauts,” skaidro I. Epnere un, šo vietu raksturojot, teic: “Visi, kas reiz pabijuši Piramīdā, ir pieskārušies noslēpumam, par kuru neviens cits nenojauš. “Tā iespaido, bieži rādās sapņos”, “Te pārstāj baidīties no cilvēkiem”, “Te visa pasaule pagaida”…”
I. Epnere dzīvo un strādā Rīgā. Viņa rada fotogrāfijas, video un filmas, kurās personiski, privāti stāsti ir sākumpunkts mākslinieciskām refleksijām par identitāti, tradīcijām un rituāliem. Jaunākās personālizstādes: “Waiting Room” (2015), “Contretype”, Brisele; “Galerie des Hospices” (2014), Kanēanrusijona (2014); “Telpas atmiņa/Mindscapes” (2013), “kim?” Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga; “Zaļā zeme” (2010), “kim?” Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga; “Darbi” (2009).
