Ievas Bondares 10 gadi Mākslas akadēmijā 0
Ķekavas novadpētniecības muzejā līdz 2. augustam skatāma mākslinieces Ievas Bondares personālizstāde “Mani 10 gadi Mākslas akadēmijā”, kas veltīta mākslinieces studiju gadiem Latvijas Mākslas akadēmijā.
Gleznotāja Ieva Bondare ir spilgts apliecinājums tam, ka sākt kaut ko pilnīgi no jauna nekad nav par vēlu un ka tiešām “nekad nesaki: nekad”. Trīsdesmit gadu vecumā viņa nolēma pievērsties kaut kam jaunam, vēl neiepazītam. Ieva iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā un sāka mācīties gleznot. Māksliniece teic, ka vajadzēja paiet diezgan ilgam laikam, lai viņa pati sev noticētu un varētu pateikt: es to varu! “Jā, arī man pašai bija diezgan ilgi jāiet uz to, lai sev noticētu – lai pati sev varētu pateikt, ka es varu. Taču tagad, kad gleznoju katru dienu, domāju, jau varu atļauties sevi saukt par gleznotāju – jo nu jau man tas ir profesionāls darbs. Tas nebija pulciņš, kur es mācījos, un tā nav mana brīvā laika aizraušanās. Šie desmit gadi no pašiem pirmsākumiem sagatavošanas kursos līdz pat maģistra grāda iegūšanai veidojuši mani kā mākslinieci,” atzīst Ieva Bondare, uzsverot, ka jaunā izstāde Ķekavas novadpētniecības muzejā ir savdabīga atskaite par tik svarīgo laika posmu viņas dzīvē.
Šī ir jau astotā mākslinieces personālizstāde. Izstādē “Mani 10 gadi Mākslas akadēmijā” ir apskatāmi darbi, kuri līdz šim plašākam skatītāju lokam nav bijuši pieejami, taču tos redzējuši, pozitīvi novērtējuši un atzinuši par eksponēšanas cienīgiem mākslinieces pasniedzēji – Imants Vecozols, Pēteris Postažs, Ieva Iltnere, Vija Zariņa, Kaspars Zariņš, Aleksejs Naumovs, Kristaps Zariņš, Uno Daņiļevskis, Juris Jurjāns, Ivars Heinrihsons, Ilze Lībiete, Ilze Neilande.
“Pēc izstādēm, kad saņemu atbalstu no skatītājiem, pārliecība tikai nāk klāt,” neslēpj māksliniece un piebilst, ka netic tiem māksliniekiem, kuri apgalvo, ka viņiem ir vienaldzīgs skatītāju vērtējums, galvenais, lai pašam patīk. “Es uzskatu, ka jebkuram māksliniekam un jebkurā mākslas jomā ir vajadzīgs skatītāju atbalsts un novērtējums – ka tas, ko viņš dara, ir pareizi, pieņemami un kādam arī vajadzīgs. Jo tikai tas dod stimulu turpināt un iet uz priekšu ar vēl lielāku enerģiju,” atzīstas Ieva.
Māksliniece priecājas arī par to, ka spēj sevi tā mobilizēt, lai varētu gleznot katru dienu. “Es gribu gleznot katru dienu!” viņa saka un atklāj, ka sāp sirds, ja kādu dienu nesanāk pagleznot. “Vasaras mēnešos varam baudīt “garu” gaismu, bet ziemas mēnešos gaismas ir daudz mazāk, tāpēc, ja ir saulainas dienas, visi citi plāni jāatliek, ir jāķer gaisma un jāglezno!”
