Ievas Akurateres spēka dziesmas 0
Ievas Akurateres dziedātās dziesmas neatstāj vienaldzīgu – tās bijušas nozīmīgās dažādiem cilvēkiem dažādu iemeslu dēļ – gan „Pērkona” koncertos kopā ar klausītāju pūli gavilētās, gan solo vai duetā izdziedātās intīmās balādes. Tomēr Ievas dziedātā klaida latviešu lūgšana „Manai tautai” 80. gados kļuva par Atmodas laika zīmi, kas iesvieda dzirksteli pretpadomju pretošanās kustībai. „Dziesma ir kods, kas glabā bijušo un iedvesmo nākotnei,” saka Ieva. „Manai tautai” viņa dziedās arī 15. novembrī „Arēnā Rīga”, lielkoncertā „Latvijas spēka dziesmas” – līdzās citu dziedoņu izpildītām, Latvijai nozīmīgām dziesmām.
„Tā vienmēr iznācis, ka gada ritumā Latvijas svētku laiks vienmēr ir viens no radoši aktīvākajiem posmiem,” saka Ieva. Daudzi atminas pagājušā gada Lāčplēša dienu pie Strēlnieku pieminekļa, kad kopā ar Ievu un „Pērkonu” līdzdziedāšana skanēja līdz pašai Daugavas malai. „Visi dziedāja līdzi visas dziesmas. Nezinu, kur jaunieši tās klausījušies, jo Pērkona dziesmas nav tāda mūzika, ko sēdēt mājās un klausīties. Tās ir vēstījums. Tas bija brīnišķīgi!”
Šajā novembrī Ievas balss skanēs mazākos un lielākos notikumos, vērienīgākas no tiem ir „Latvijas spēka dziesmu” lielkoncerts, kurā līdz ar Ievu Akurateri piedalīsies Olga Dreģe un Lilita Ozoliņa, dziedātāji Alex, Atis Ieviņš, Evita Zālīte, Elīna Šimkus, Ralfs Eilands, Aija Andrejeva TDA „Dzintariņš”, dziedošie aktieri Dita Lūriņa, Marija Bērziņa, Rēzija Kalniņa, Ģirts Ķesteris un Artis Robežnieks, dziedātāji, vijolnieks Raimonds Ozols.
„Spēka dziesmu koncertam gatavojamies vairāk enerģētiski, jo tur dziedamās dziesmas man jau ir labi zināmas, mīļas un izauklētas. Man ļoti patīk cilvēki, kas tur būs. Domāju, katram no viņiem ir, ko paust, jo viņi nav tikai izpildītāji, bet cilvēki, kuros pašā būtībā kaut kas iekšienē liesmo. Cilvēki, kas vēlas rīkoties, mainīt un piepildīt. Ļoti ceru, ka koncertā mums pašiem būs ļoti jauka atmosfēra, jo reizēm koncertos, kur satiekas pulciņš mākslinieku, aizkulisēs pat notiek sava veida cīņa, bet šajā spēka dziesmu koncertā domāju, ka jutīšos laimīga starp savējiem un varēšu līksmot par cilvēkiem, kas tur būs – gaišiem, ētiskiem. Domāju, tas piedos koncertam papildus nopietnu, īstu spēku. Godīgs būs šis koncerts.”
„Svētki ir jāsvin!” pārliecināti teic Ieva. Nav svarīgi, ja vispārējā svētku notikumu virpuli iekrīt pa mazliet piepacelta patosa pilienam. „Latvieši jau no seniem laikiem ir svinējuši svētkus – cilvēki ir nākuši kopā, un darījuši tieši to, kas attiecas uz tā brīža gadalaiku, ideju, tā darbojoties tiek iedzīvināta konkrēta domforma. Šie ir mūsu valsts svētki un tajos godam pienākas daudzināt tēvu zemi! Nebaidoties, pa kaktiem neslēpjoties un arī nepārmetot savstarpēji kaut kādu sakāpinātību. Šajā dzīvē esam piedzimuši kā latvieši, sevišķi mēs, kas dzimuši Latvijā kā dzimtenē. Šī dāvana mums uzliek arī atbildību un dod uzdevumu, kurš mums jāatrod un kopā jāizpilda. Īsti un godīgi. Arī mūs, kas neesam bijuši cieši saistīti ar folkloru un latvietības kultūru padziļinātā veidā, caurauž šī latvietība – ikdienā, elementos, svētkos un inspirācijās. Tā virza mūs pareizajā gultnē. Svētku laiks ir brīdis, kad varam par to priecāties, jo svētki sniedz gan vēsturisku, gan, nepārprotami – emocionālu informāciju. Mēs esam atbildīgi arī par to, kādas tradīcijas un jūtas ieaudzinām bērnos. Ja to nedarīsim mēs, viņiem tā informācija būs jāmeklē citur. Arī patriotisma lepnās jūtas ir jāaudzina. Katrreiz tās jāiedrošina, jāpadara skaidrs – ne tikai intelektuāli, bet arī psihofiziski. Katrs labs koncerts, tostarp arī spēka dziesmu koncerts, manuprāt, ļauj šīm jūtām izkristalizēties, kļūt tīrākām.”
„Jauni cilvēki man joprojām uzdod jautājumu, kas tad dziesmā „Manai tautai” ir par īpašu brīnumu? Cilvēki taču dzied dažādas dziesmas, tāpat kā tagad, kas tur tik traks, ka jūs nodziedājāt to skaisto dziesmu „Manai tautai”? Tur jau tā lieta, ka šī dziesma nekur neskanēja, jo cilvēki vispār nedrīkstēja dziedāt ne par savu tēvu zemi, ne par latvietību, ne arī par klaida latviešu atgriešanos, kur nu vēl kontekstā – par Dievu! Es dziesmu atradu kādā slepenā brīvdomātāju tikšanās reizē, noklausījos, iemīlēju un sāku pamazām dziedāt. Vispirms tādā mazā mūsu puses disidentu lokā, kas klusām perināja Atmodas laika sagatavošanu. Tur pievienojās latvieši no Skandināvijas, Amerikas, Eiropas, tie, kuri bija saistīti ar pretošanās cīņu pret komunistiem. Pamazām 1986.gadā to sāku uzdrošināties dziedāt koncertos, lai arī par to draudēja represijas. Aizkustinošākais notikums bija 1988. gada Liepājas Dzintarā, kad cilvēki, kaut bija padomju miliču ielenkti, iedrošinājās piecelties kājās un dziedāt līdzi – tas, ko bijām slepeni teikuši, domājuši, cerējuši, pirmoreiz uzliesmoja daudzskaitlīgā atklātībā. Ir svarīgi par to runāt, tāpēc par to tagad runājam arī es un jūs. Gribu, lai jauni cilvēki saprot, ka tie ir bijuši vienkārši īsti, dzīvi un lieliski notikumi, nevis kaut kas pārpasaulīgs un piepacelts. Tad tu saproti – jā, tā ir īstenība, tā ir mana dzīve, te es dzīvoju un piedalos visā šajā procesā.”
Svētku nedēļā Ievu varēsim sastapt arī Latvijas reģionos – 12. un 13. novembrī koncertos Lēdurgā un Krimuldā kopā ar Juri Kulakovu, tenoru Miervaldi Jenču un stāstnieku, režisoru Viktoru Jansonu. Skanēs Jāņa Akuratera muzeja inspirēts Jura Kulakova dziesmu cikls „Veltījums latviešu strēlniekam”. „Pirmoreiz tas tika atskaņots Akuratera muzejā pirms gada, kad tur jaunu iestudējumu veidoja brīnišķīgais, arī pozitīvā ziņā trako ideju vienmēr pārņemtais režisors Viktors Jansons. Pagājušā gadsimta sākumā vairāk latviešu dzejnieki, starp tiem Jaunsudrabiņš, Plūdonis, Akuraters, Brigadere, tika uzaicināti rakstīt dzejoļus par Pirmo pasaules karu – par to, kas ir latviešu cīnītājs, kas ir patriotisms. Kulakovs ar šiem skaistajiem dzejoļiem ir uzrakstījis 12 dziesmu ciklu. Tolaik karu uztvēra heroiskāk un romantiskāk nekā tagad. Līdz ar katru gadsimtu karš, protams, zaudē romantismu, kļūstot arvien skarbākam un drausmīgākam. No otras puses, redzu, ka kaut kāds patriotisma vilnis jaunajos cilvēkos, kas stājas policijas skolās un armijā, deg un uzsauc viņus varēšanā un drosmē. Tādēļ šāds cikls ir ļoti būtisks un aktuāls. Sevišķi Putina trako darbu klātbūtnes laikā.”
Pašos novembra svētkos Ieva šogad piekritusi aicinājumam dziedāt latviešiem siltākos platuma grādos – 18. novembra svētku atzīmēšanā Arābu Emirātos – Abu Dabi un Dubajā. „Izrādās, tur ir latvieši – tā gan ir salīdzinoši jauna emigrācija, jauni cilvēki, kas tur devušies pēdējo desmit, varbūt divdesmit gadu laikā. Varēšu sasildīties un atveldzēties. Zinu gan, ka tas jādara slēgtā viesnīcas teritorijā, tomēr man patīk respektēt vietējās tradīcijas. Ar prieku gatavojos vilkt garpiedurkņu kleitas un likt šalles,” pasmaida Ieva. Svētku laikā doties ciemos pie latviešiem neesot nekas neparasts, vēl vairāk – Ievu aicinot bieži. „Tā radošajā mūžā esmu apbraukājusi pusi pasaules – Austrāliju, Skandināviju, Eiropu, Ameriku. Tagad aicināja uz Reikjavīku, bet to atlika uz nākamo gadu. Prieks, ka latvieši mani aicina uz visām pasaules malām, jo pati tur varbūt nekad neaizbrauktu. Prieks, ka jaunā emigrācija ir tikpat patriotiska kā vecā. Nav tā, ka cilvēki aizbrauc prom, viņiem ir labi darbi, un viņi neliekas ne zinis par Latviju. Protams, vienmēr ir tādi, kuri nenāk uz kopīgajiem pasākumiem, tomēr arī viņos ir tas aizkustinājums, ko rada latvietības pārdzīvojums. Arī viņus es labprāt satieku un dalos ar viņiem dziesmu priekā.”
