Monika Zīle: Valdības galva emocionāli traumējis daudzus, kuriem tuvojas sešdesmitā dzimšanas diena 105
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, “Latvijas Mediji”
“Neīstā laikā no politiķa mutes pasprukusi neviennozīmīga vēsts iegūst trauksmes signāla nokrāsu.” Pjērs Buasts, 19. gs. franču filozofs un jurists
Pirms dažām dienām kāda sieviete tviterī uzrakstīja, ka premjers Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”), uz Lieldienu sliekšņa izteikdamies par pensijas vecuma robežas celšanu, smagi ievainojis viņas svētku sajūtu. Šķiet, ko nu vairs – Lieldienas jau pagātnē, taču komentāri liecina, ka valdības galva emocionāli traumējis daudzus, kuriem tuvojas sešdesmitā dzimšanas diena un ērkšķaina darba meklēšanas pieredze. Anonīms premjera aizstāvis, cenšoties mīkstināt Kariņa paudumu – tā bijusi vien nekonkrēta prognoze –, tikai iešļāca degvielu diskusijas ugunī, kas uzšvirkstēja spalgi un Ministru kabineta vadītāju apsūdzoši.
Pirmkārt jau par to, cik nepiemērotā brīdī un manierē satraucošā vēsts tautā palaista. Taisnību sakot, cita starpā, gluži vai garāmejot izmesta, par atbalsi galvu nelauzot. Turklāt šī nebija ar konkrētu izpildes termiņu saistīta vēsts. Ņemot vērā vispārējo sabiedrības bažīgumu – karš Ukrainā, augstā inflācija, jaunu nodokļu dzimšanas draudi –, tālredzīgs politiķis būtu aiztaupījis cilvēkiem papildu satraukumu Lieldienās.
Cits jautājums, vai, otro termiņu valdības priekšgalā atrazdamies, Kariņš ir pozicionējies kā tālredzīgs valstsvīrs. Diemžēl ne. Koalīcijas “ministru klubiņā” turpinās Covid-19 garās mājsēdes laikā apgūtā izšķirošu lēmumu atlikšanas taktika. Ziemu ar dievpalīgu un jostu savilkšanu būsim pārdzīvojuši. Bet par to, kādi energoresursi Latvijai būs uz nākamā aukstā gadalaika robežas, valdība vien “štuko”. Bez steigas un filozofējot.
Tāda sajūta, ka Brīvības ielas namā nevienu nesatrauc mūsu atpalicība no tuvākajām kaimiņvalstīm. Pirms dažiem gadiem gavilējoši skandinātais Rīgas kā Baltijas finanšu un biznesa centra jēdziens no politiķu retorikas nu pazudis. Jo dzīvojam no rokas mutē un “kreklam gabalu noplēšot, pielāpām bikses” – tā šīgada budžetu trāpīgi raksturoja kāds politikas vērotājs.
Taču – pie aizvadītajām Lieldienām atgriežoties – svētku sajūtu ļoti daudziem pamatīgi saindēja krievu “popsas” diskotēkas Rīgā kristiešiem nozīmīgajās klusajās dienās. Bet sadzīt šai traumai neļauj kārtībnieku runasvīru uzstājīgie mēģinājumi pavisam nevainīgi iekrāsot dažos sociālajos tīklos jau iepriekš organizēto huligānisma akciju, kuru tās aktīvākie atbalstītāji bez aplinkiem sauc par 9. maija svinēšanas priekšspēli un ģenerālmēģinājumu.
Kamēr policijas vērtējumā tā paliek nevis apzināta provokatīva ālēšanās, bet kāda Igaunijas dīdžeja un viņu pavadošas blogeres “muzikāla viesizrāde ielās”, krievvalodīgajās sociālo tīklu vietnēs turpina augt un saliedēties domubiedru pulciņi, kas Kremļa draugiem zīmīgajā dienā liks latviešiem saprast, ka okupekļa nograušana “cīņas sparu” tikai vairojusi.
Cerams, valsts drošības struktūras ir pietiekami modras. Jo ar līdzīgiem “koncertiem” 2014. gadā Donbasā un Krimā aizsākās tas nāves viesulis, kas patlaban posta Ukrainu.
