“Ievai, izdzirdot mājas durvis atveroties, jau sākās paniskas bailes.” Kā likuma nezināšana bieži traucē “sākt jaunu dzīvi” 2
Ilze Kalve, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Līdzīgi kā citās valstīs, arī Apvienotajā Karalistē pandēmijas laikā krietni palielinājies to gadījumu skaits, kas saistīti ar vardarbību ģimenēs.
Pirmajās četrās ārkārtējā stāvokļa nedēļās tika nogalinātas 13 sievietes un četri bērni, kas ir divreiz vairāk par drūmo “parasto” statistiku – divas sievietes nedēļā.
Britu statistiķi apgalvo, ka tikai 18% sieviešu, kuras piedzīvo vardarbību, par to ziņo policijai. Un te nu statistikā noteikti ir arī mūsu tautietes, jo varmāku izgājieni visbiežāk tiek paciesti klusējot, jo sievietes baidās palikt bez pajumtes un zaudēt bērnus.
Anastasija Foksa, kura uz Angliju devās 2005. gadā, veic brīvprātīgu sabiedrisko darbu, sadarbojoties ar vietējām labdarības organizācijām. Viens no galvenajiem viņas uzdevumiem ir informēt par britu likumiem un iespējām saņemt palīdzību, izveidota feisbuka lapa “AK noteikumi”.
Vardarbība ģimenē mēdz izpausties dažādi, tie jau ir ne tikai sitieni?
A. Foksa: Jā, vardarbība nav tikai fiziska. Var būt psiholoģiska, var būt finansiāla – tad, kad visu naudu kontrolē viens ģimenes loceklis, citiem nav tiesību ne uz centu kabatā.
Var būt iebiedēšana, var būt izolēšana no līdzcilvēkiem un kontrole pār otru. Bieži ir vairāku vardarbības veidu kombinācija, turklāt upuri to iepriekš nav pamanījuši, ir uztvēruši kā normalitāti. Arī es pati dažāda veida varmācību savulaik uztvēru kā normalitāti.
Vardarbības tēma Anglijā ir kļuvusi ļoti aktuāla, it īpaši pandēmijas laikā, kad cilvēki spiesti dzīvot kopā vienās telpās ilglaicīgi.
Mūsējie Anglijā par vardarbību mājās runā reti. Vai tas nozīmē to, ka problēma nepastāv, vai arī to, ka klusējam?
Latviešu kopienas pārstāvji šeit ļoti cieš no vardarbības ģimenē. Trīs mēnešu laikā man palīdzību lūdza astoņas ģimenes, priecājos, ka izdevās palīdzēt. Viņiem tika iedotas pašvaldības mājas, nodrošinātas dažādas terapijas.
Esmu sapratusi, ka par šo tēmu ir jāsāk runāt, un, jo vairāk mēs runājam ar cilvēkiem, jo vairāk dodam iespēju atvērties un sākt risināt savas problēmas. Vardarbība ietekmē ne tikai pašu upuri un varmāku, cieš arī bērni un līdzcilvēki.
Mani uzrunāja latviete, sauksim viņu par Ievu. Viņa ir precējusies ar cittautieti, pašķīrušies jau vairāk nekā pusotru gadu, dzīvo atsevišķi. Taču viņš nāk, kad grib, draud, ka atņems bērnus, ja šķirs laulību. Nāk kaut nakts vidū, vardarbīgi seksuāli izmanto, jo juridiski taču viņš ir vīrs! Ievai, izdzirdot mājas durvis atveroties, jau sākās paniskas bailes.
Tobrīd skolas vēl strādāja, tas bija tieši pirms pandēmijas sākšanās. Ieteicu sazināties ar skolu, skolas direktors uzreiz reaģēja, tika iesaistīti gan sociālie servisi, gan pašvaldības. Divu dienu laikā viņai tika palīdzēts, iedeva pagaidu māju.
Nesen Ieva man atrakstīja, ka tagad ir pašai sava māja, priecīga, ka beidzot var dzīvot nebaidoties. Vīram ir aizliegums tuvoties, parakstījuši līgumu, kurās dienās viņš var satikt bērnu ārpus mājas.
Tām, kurām partneri briti, tādu problēmu nav?
Ir gan. Ir man šobrīd vairākas meitenes, kurām palīdzu, viņām partneri un vīri ir briti, kuri domā, ka nezinām valodu un nezinām likumus, tāpēc var psiholoģiski ietekmēt.
Draud ar bērnu atņemšanu, sola, ka sūdzēsies sociālajam servisam, lai atņem bērnu. “Es esmu brits, bērns tāpēc būs pie manis, nevis pie tevis!” Draud ar policiju, kaut gan īstenībā viņi paši pārkāpj likumus.
Situācijas ir diezgan līdzīgas, taču vairāk ietekmē morāli, nevis fiziski, jo šeit, Anglijā, ja ir fiziski pierādījumi, tad momentā var ierosināt krimināllietu, kas nozīmē iekļūšanu britu Sodu reģistrā (dbs-check-online.org.uk/).
Bieži ir dzeršana vai nestrādāšana. Britiem arī šķiet pieļaujama tikšanās ar citām sievietēm, un tad tur sākas greizsirdība un savstarpēja neuzticība. Piemērs no dzīves – sievietei dvīņi, viņai daudz laika jāpavada ar bērniem, vīrs nekad nav mājās.
Sestdienās, svētdienās viņam vienmēr ir tusiņi. Sieviete grib iet strādāt, bet, tiklīdz viņa sarunā darbu sestdienām, svētdienām, tā vīrs neatnāk mājās pieskatīt bērnus. Apvienotajā Karalistē bērni līdz zināmam vecumam nedrīkst būt bez vecāku, radinieku vai pilngadīgas personas uzraudzības un, ja bērnu tēvs neierodas mājās, tad sieviete nevar ierasties darbā.
Arī šajā gadījumā notiek psiholoģiska vardarbība, pazemojot un draudot atņemt bērnus. Problēma ir arī valodas barjera, ne vienmēr saziņa ir pilnvērtīga.
Cits piemērs. Sieviete strādā, ir bērns, bet vīrietis nestrādā gadu gadiem. Un viņi savulaik paņēmuši bankā aizņēmumu mājas iegādei. Sieviete visu laiku maksā, bet nupat sākušies konflikti, jo vīrs grib, lai māju pārdod un lai sadala naudu, citādi jebkurā momentā draud atņemt bērnus. Un sieva nezina, ka īstenībā ir ļoti viegli pierādīt to, cik liels ir vīra ieguldījums mājas iegādē, un ka šādi draudēt ar bērnu atņemšanu nedrīkst.
Bet ko darīt, kur iet un prasīt padomu?
Viena no pirmajām organizācijām, kur vērsties, ir “Women’s Aid” (www.womensaid.org.uk/) – sieviešu labdarības organizācija, kas cīnās ar vardarbību ģimenēs. Tāpat arī “National domestic abuse helpline” (valsts palīdzības līnija vardarbībā cietušajiem www.nationaldahelpline.org.uk/). Šīs organizācijas ieteiks, ko pareizāk darīt.
Arī uz policiju var doties, lai ziņotu par vardarbību ģimenē. Ļoti svarīgi ir aiziet arī pie sava ģimenes ārsta un izstāstīt par situāciju, jo tie ir ieraksti slimības vēsturē, un viens no valstisko organizāciju atpazīstamiem pierādījumiem ir ģimenes ārstu pieraksti.
Latvietes ļoti baidās, ka sāksies riņķa dancis ar sociālajiem dienestiem, jo tie bērnus ātri vien var izņemt no ģimenes.
Neviens bērnu neatņem bez iemesla, pierādījumiem vai ģimenes apsekošanas. Bērnu var izņemt no ģimenes tikai tad, ja ir fiziski, policijas vai oficiālu organizāciju pierādījumi.
Iespējams, kaimiņi ir jau vairākreiz ziņojuši par to, ka bērni nav pieskatīti, vai viņi skraida vieni, vai ka ir mūžīgi skandāli ģimenē. Bieži ģimene nezina par to, ka kaimiņi ziņo, dzirdot, kas notiek aiz sienas. Anglijā sienas ir tik ļoti plānas!
Bet vispirms notiek ģimenes apsekošana pirms bērnu izņemšanas no ģimenēm. Diemžēl atkal ir liela loma valodas nezināšanai un situācijas neizpratnei… Vajag paskatīties un palasīt, kaut vai ar “Google” tulkotāja starpniecību, uz kāda pamata bērns var tikt izņemts.
Mums Latvijā nepatika, ka krievi valstī nodzīvo 20–30 gadus un nav iemācījušies valsts valodu. Bet ko tad šeit dzīvojošie latvieši paši dara? Ir, kas dzīvo 10–15 gadus, bet nesaprot angļu valodā pat dažus vārdus, līdz ar to viņi arī nezina ne tiesības, ne arī noteikumus, lai dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi.
Ļoti daudzas lietas Anglijā ir pareizi sakārtotas, un, ja tu izpildi valsts noteikumus, tad viss ir kārtībā.
Britu pašvaldībās un policijā bieži nesaprot, kāpēc mūsu domāšana ir tāda, jo viņi nav piedzīvojuši padomju iekārtu. Viņi nesaprot to, ka mēs baidāmies no policijas, no valstiskām organizācijām, neuzticamies tām. Bieži vien mēs nemeklējam informāciju no oficiāliem avotiem, bet gan paļaujamies uz “viena tante teica”.
Ja bail no policijas, skolas, sociālajiem darbiniekiem, tad taču atbalstu var meklēt labdarības organizācijās!
Ir jāiemācās palūgt palīdzību. Tas mums, latviešiem, bieži ir raksturīgi – es esmu stipra, es taču varu, un viņš mainīsies! Taču atcerieties vienu – neviens nekad tavā vietā nemainīsies, izņemot pašu.
Cilvēkiem arī nepatīk iziet no komforta zonas. Man pašai pirms pieciem gadiem bija jāpārkāpj šim slieksnim, kad biju uz gultas, bija ļoti smagi pirmoreiz palūgt sociālajiem dienestiem, ka man vajag kopēju. Bet, pateicoties tam, es esmu dzīva!
Tātad vajag iemācīties arī palūgt palīdzību, paklausīties, ko zinoši cilvēki saka, nevis visu noliegt.
Kāda ir tava motivācija palīdzēt citiem, īpaši tiem, kuri cietuši no vardarbības?
Man ir ļoti viegli saprast tos cilvēkus, jo pati esmu gājusi tam cauri. Piedzimu, kad mamma bija tikko izšķīrusies ar manu tēvu. Vēlāk mamma satika vīrieti, kurš bija nesen iznācis no cietuma, sēdēja par vardarbību. Pirmās manas atmiņas ir šausmīga kaušanās, alkohols.
Bērnībā man likās, ka tā ir normāla situācija ģimenē, ja vīrietis paceļ roku pret sievieti. Kad man bija pieci gadi, viņiem bija kāzas, atceros, tieši pirms kāzām bija drausmīgākais kautiņš…
Kopš ļoti agras bērnības vienmēr muku no mājām. Paldies dievam, bija sports – daiļslidošana, mākslas vingrošana, vēlāk sarīkojumu dejas, nācu mājās ļoti vēlu. Dažkārt patēvs pacēla roku arī pret mani.
Draugi nekad nevarēja nākt ciemos. Tiklīdz kaut kas nelāgs notika, tā vecāki lika nomainīt skolu, bija sarunas man aiz muguras, lai cilvēki netic manis stāstītajam.
Tagad, atskatoties uz savu bērnību, redzu, ka manas vēlākās attiecības ar maniem partneriem, ar ģimeni vienmēr saistītas ar drausmīgām baiļu sajūtām, ar sāpēm. Anglijā man diagnosticēja posttraumatiskā stresa sindromu.
Ieteikums bērnu vecākiem
Latvijas vēstniecības Apvienotajā Karalistē mājaslapā internetā (www.mfa.gov.lv/london/konsulara-informacija/) ir iespējams latviski izlasīt “Vadlīnijas vecākiem bērnu aprūpes nodrošināšanai Apvienotajā Karalistē”, kur izskaidrots, kādi normatīvie akti attiecas uz vecākiem ar bērniem un kur vērsties pēc palīdzības.
