Ieva uz ledlauža 11
Ieva Akuratere ļauj sevi saukt par dīvu un neslēpj, ka viena no viņas kaprīzēm esot dolce fare niente, kā itāļi sauc saldo nekā nedarīšanas sajūtu. Daudz vaļoties dziedātājai šogad nesanāks, jo ar joni nāk virsū jubilejas koncerti. Svinēs sešdesmitgadi kopā ar Juri Kulakovu – tā viņiem tāda tradīcija – un uz skatuves kāps baltā kleitā ar baltu ģitāru rokā.
Vai jubilejas koncertos skanēs arī leģendārā “Manai tautai”? Šogad aprit trīsdesmit gadu, kopš visai Latvijai kā lielu pārsteigumu to dziedājāt “Liepājas dzintarā”.
Dziesmā pieminētas padomju laikā pašas aizliegtākās lietas – Dievs, brīva Latvija un ārzemju latvieši, kurus tā sauc atpakaļ uz mājām. Dziedāju to trīs reizes, pirmajā visi bija kā sastinguši, bet beigās aplaudēja. Visapkārt stāvēja miliči, bet viņi neko nevarēja apturēt, jo viss tika filmēts.
Neaizmirstams ir brīdis, kad no saviļņojuma jums aizlūza balss un nogājāt no skatuves.
Tas notika otrajā reizē – kad dziedāju, pēkšņi piecēlās sieviete tumšsarkanā kleitā un skatījās uz mani tādām acīm… Asaras man saskrēja acīs ne jau aiz sentimenta, ah, cik aizkustinoši šie vārdi un kā es tos dziedu – tas ir pārpratums. Redzēju – lūk, beidzot tas ir noticis, viņa bija pirmā, kas piecēlās, un visi sekoja, nebaidījās dziedāt līdzi, pat vārdus īsti nezinādami. Un tad drīkst raudāt. Cilvēkiem, kas to nav piedzīvojuši un nezina tik labi mūsu vēsturi, jāsaprot, ka tas bija kā ledlauža pirmais cirtiens. Kad ledus sasprāgst, tas parauj vaļā ceļu straumei un tā vairs nav apturama.
Kurš gan varēja iedomāties, ka, atguvuši brīvību, tik daudzi pametīs valsti un šodien latvieši atkal jāsauc mājās.
Diemžēl tā atkal ir mājās saucēja dziesma. Pavaicāju vārdu autoram Andrim Ritmanim, vai nevajadzētu pamainīt tekstu atbilstoši mūsdienām, lai nav tik skumjš kods. Vienīgais, ko varot darīt, – no teksta “palīdz dzīt saknes drīz brīvas Latvijas zemē” izņemt vārdu “drīz”. Savos jubilejas koncertos, kas būs rudenī, un arī par godu Latvijas simtgadei uzdrošināšos dziedāt šādā versijā.
Jo esam taču brīvi.
Ja prasa politologiem, viņi uzskata, ka tā gaušanās par Latviju ir mazliet neziņas radīta. Protams, ka ļoti daudz kas vēl darāms, taču valsti var pazaudēt, ja grūtību vai vienaldzības dēļ no tās novēršas. Ļoti cienu cilvēkus, kas uzskata par savu pienākumu piedalīties savas valsts veidošanā. Dažreiz šķiet – varam taču saņemties, sadoties rokās un visu pārmainīt, lai dzīvotu tūkstoš gadus laimē un mierā, bet tas ir gandrīz nereāli, jo process ir mūžīgs. Tā ir dzīve.
25. martā man bija gods piedalīties ar dziesmām emocionāli piepildītā pasākumā Bauskā, kas ir viena no patriotiskajām pilsētām kā Smiltene, Valka. Viens no represētajiem stāstīja par sevi, un radās sajūtas, it kā noskatītos filmu “Melānijas hronika”. Kā gan pēc tā, kas ar mums ir noticis, kāds var iedomāties un pat teikt, ka tie bija forši laiki un laba valdība! Cilvēki šai varai bija kā lopkautuve. Protams, mana bērnība, draugi, daba bija brīnišķīgi, bet tas nenozīmē, ka vara bija laba.
Vai brīvības gars no senčiem revolucionāriem pārmantots? Cik tur trūka, ka jūsu vecaistēvs Pēteris un viņa brālis rakstnieks Jānis Akuraters būtu dzīvību 1905. gada revolūcijas vārdā pazaudējuši.
Kaujinieciskā sajūta nāk no Akurateriem, Jānis bija viens no neatkarīgās Latvijas dibināšanas iniciatoriem, ar viņa parakstītu rīkojumu dibināts Latvijas Nacionālais teātris. Iedomājos savu vectētiņu Pēteri, kā viņš muka no “melnās sotņas”* un pa ceļam Polijā vēl paguva musināt pret cara armiju, kur viņu ielika cietumā un piesprieda nāves sodu. Divas dienas pirms tā izpildes izbēga no ieslodzījuma un ar viltotiem dokumentiem aizbēga uz Brazīliju, kur apprecēja poļu kņazieni, atraitni. Tur piedzima mans tēvs Voldemārs, līdz septiņu gadu vecumam viņš prata tikai poliski un portugāliski. Kad Jānis Akuraters brālim Pēterim aizsūtīja naudu, lai tiek atpakaļ dzimtenē, tēvam bija jāmācās latviešu valoda.
Uz skatuves palīdz raibu raibie raduraksti? Kā tik nav jūsu dzimtā – vēl pirms pieminētās poļu kņazienes bija Napoleona armijas kareivis, vācu barons, mācīta ķēkša no Hamburgas, kuršu ķoniņu meita.
Palīdz, vajag tik iedomāties un uzreiz aizdegos, pieslēdzoties tai stīgai. Piemēram, sirsnīgajā komēdijā “Trīs māsas un neatvairāmais Harms” teātrī “Austrumu robeža”, kur viss notiek krieviski, pirms sākuma vienmēr atceros, ka mana vecmāmiņa ir poliete, atrodu sevī tās slāvu asinis un tad eju uz skatuves ar pamatojumu, kāpēc izjūtu šo mentalitāti. Kad taisīju disku “Russkije”, iedziļinājos savās slāvu asiņu šalkās, daudz satikos ar krieviem, lai saprastu, kā viņi dzied, kāda bija viņu mūzika, kas audzinājusi un iedvesmojusi.
Līdzīgi kā Indra Briķe uz Liepājas teātra skatuves kāpāt ļoti jauna, jums bija tikai sešpadsmit gadu, vēl ne vidusskolu beigusi, ne profesiju apguvusi. Vecāki to pieņēma?
Māmiņa bija aizņemta ar sevi un ļoti pamatoti, jo bija izcila profesore (teātra zinātniece Līvija Akuratere. – I. P.), mīļota pedagoģe, un man ļāva darīt, ko gribu. Pirmās divas desmitgades viņa manai daiļradei nemaz nesekoja līdzi, pievērsās tikai vēlāk. Tēvam (aktieris Voldemārs Akuraters. – I. P.) jau bija cita ģimene, biju viņu satikusi tikai bērnībā un ļoti īsu laiku. Kā viņš fascinēja, ar tēvu gandrīz vai koķetēju un jutos tik laimīga!
Teātrim mani izvēlējās Oļģerts Kroders. Ar viņu bija sarunāta tikšanās Liepājā viesnīcā “Līva”. Kautrīgi pieklauvēju pie numuriņa durvīm, viņš iznāk, kā romiešu togu sev deķi apmetis, noskata mani no galvas līdz kājām un saka – ej uz teātri un piesakies palīgsastāvā. Kroderam viss bija skaidrs, man pat nebija jāizrādās. Liepājas teātrī bija fantastiskākie cilvēki, brīnišķīgākās inspirācijas un arī disidentiskā noskaņa. Tur bija Austra Pumpure, Klētnieki, fotogrāfs Uldis Briedis.
Kad pēc vairākiem gadiem Raimonds Pauls paaicināja uz filharmoniju izmēģināt spēkus ansamblim “Modo”, Kroderam kautrīgi jautāju, vai var mani palaist, viņš saka – normālus laikabiedrus tu tāpat nevari spēlēt, tikai tādas ar dīvainībām un no aizlaikiem, nu tad ej un dziedi. Taču balss bija vēl nenoturīga un Pauls mani izmeta. Stāvu izmisumā uz Lāčplēša un Valdemāra ielas stūra, raudu un prasu Dievam, ko lai dara, jo iet atpakaļ uz Liepāju kauns. Un kāda balss man saka – paskaties uz debesīm. Paceļu galvu un redzu nošu atslēgu – saprotu, ka mani gaida mūzika, un nomierinājos. Pēc pāris mēnešiem aizgāju apskatīties, ko tur īsti redzēju, un uz mājas tiešām bija attēlota nošu atslēga.
Savukārt par dziedāšanu dumpinieku grupā “Pērkons” padomju okupācijas laikā jūs grasījās izslēgt no konservatorijas (tagad – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija. – I. P.).
Konservatorijā vadība lika pamest briesmīgo grupu “Pērkons”, bet es teicu “nē” un mani izmeta no oficiālā kursa – tā bija represija, jo biju pārāk pretvalstiska persona. Tomēr atļāva apmeklēt vokālo studiju kursu pie docentes Ilgas Tiknuses, tikai neizsniedza augstskolas beigšanas dokumentu. Jau neatkarīgajā Latvijā gribēju to saņemt, bet nebija iespējams, trūka pierādījumu par studijām. Tad gan es raudāju, tas bija aizvainojoši. Kad nonācu politikā, man norādīja – redz, jums nav augstākās izglītības. Sirds nosāpēja.
Mākslinieku iesaistīšanās politikā ne vienmēr ir veiksmīga. Jums izdevās?
Ja mākslinieks kā politiķis ir savā nišā, viņš tur daudz var paveikt, vienkārši nevajag darīt ko tādu, ko nemāk. Rīgas domē darbojos Kultūras komitejā un jutos ļoti labi, jo darba grupās iesaistīju izcilus kultūras profesionāļus. Kolēģi uz kultūras sadaļu sāka skatīties nopietnāk. Tomēr politiķa publiskajam formātam tā īsti nebiju piemērota, man likās iracionāli balsot pret kaut ko tikai tāpēc, ka ierosinājusi pozīcijas partija, tāpat nespēju būt sašutusi, ka 8. martā notiek kāds koncerts, jo pašai šis datums ir mīļi svētki. Šādos kumēdiņos es nevarēju piedalīties.
Jūsu jubilejas koncerti notiks arī Latvijas simtgades svētku mēnesī. Esat svinētāju pusē?
Ir jāizmanto iemesls būt laimīgiem, priecīgiem un lepniem par savu zemi. Gan jau to naudu vēl nopelnīsim, neba šie svētki ir tā veiksmes ķīla, ar kuru mēs atrisinātu sociālo sfēru, kura, manuprāt, ir visbriesmīgākā. Tas traģisms, kā nabadzībā, slimībās, vientulībā un bēdās vada savus gadus vecie cilvēki, ir daudz dramatiskāks nekā kāds atkal ir veiksmīgi apzadzies un izmucis no soda. Tas mani daudz vairāk satricina. Mēs būtu patiesi laimīga valsts, ja varētu visus vecos cilvēkus samīļot un paglābt.
Vai par Latviju sirds nenodreb, skatoties plašāk uz Eiropu, kur aicinātas vai neaicinātas ienāk svešas un pat agresīvas kultūras?
Duālas izjūtas. Ir cerība, ka mūsu ziemeļnieciskais attālums mūs varētu pasargāt no agresijas, kas Eiropai tuvojas no Austrumiem. Varbūt daži iedomājas, ka tad labāk atkal skriet lielā kaimiņa apkampienos. Neizprotu to vienaldzību, ka nevar iet un balsot par latviešiem un veidot mūsu zemīti. Kāpēc daudziem tas ir tik grūti? Cilvēces vēsturē tautu staigāšanas ir bijušas, prognozējot, kā Eiropa varētu izskatīties pēc simt gadiem, ir aizdomas, ka tautas savstarpēji var asimilēties. Taču vienmēr pastāv brīvās gribas darbības, kuras mēs varam darīt. Iepriekš runājām par asiņu šalkām un senču aicinājumiem. Es to sadzirdu tajā, ka esmu šeit dzimusi un dzīvoju kā latviete. Ja Dievs vēlējās mūs radīt par latviešiem, tad gribēja, lai mēs kaut ko ar to darām un turpinām arī nākotnē. Tas ir tas, ko caur dziesmām un mūziku visu laiku paužu.
Muzicējat arī kopā ar dēlu, viņš ir perkusionists. Vai ir citādāk nekā ar citiem mūziķiem?
Tas ir brīnišķīgi. Reizēm pat pārņem tāda kā aizlidošanas sajūta. Es ļoti organiski izjūtu Matīsa ritma veidošanas gaumi, uzskatu, ka viņš muzicē ļoti smalki, neegoistiski, ar polifonisku izjūtu. Daudz abi esam spēlējuši patriotiskos svētkos kopā ar Ilzi Grunti un Leonu Sējānu, kad cilvēki grib, lai garantēti būtu kvalitatīva mūzika.
Nereti jums piedēvē simbolus, piemēram, baltā māte, arī rokmūzikas karaliene. Nav par smagu?
Vienu brīdi tas uzdevums bija ļoti grūts, kas mazliet pat sasaucās ar nepieciešamību skaidrot dziedāšanu “Manai tautai”. Deviņdesmito gadu sākumā, kad brīvvalsts bija jaunums, cilvēki sāka absolutizēt un pārspīlēt simbolus, ka tam ir jābūt tā un ne citādi, tāpat arī par mani – kādai man vajadzētu būt. Mēģināju lauzt šo stereotipu, lai parādītu, ka mans tēls nav tikai viens, ka esmu dzīvs cilvēks ar dažādām noskaņām. Zinu, ka visas lietas, ko cilvēki pārspīlē un padara smagnējas, zaudē savu dzīvību, idejai, domai un simbolam nav vairs tā spēka, ja tiek mākslīgi iebalzamēts. Savukārt rokmūzikas žanrs pieļauj, ka arī šajā vecumā varu to dziedāt, jo netiek prasīts, lai izliktos par jaunu meiteni. Saturam, ko vēstām grupā “Pērkons”, nav sakara tikai ar jaunību.
Dažādās garīgās filozofijas studijās esmu mācījusies, ka viens no pamatprincipiem ir – mākslinieks nedrīkst kļūt iedomīgs, pārvērst egocentrismā to, ko dara, citādi mākslas zieds neuzplauks un augļus nenesīs. Varbūt viņam izdosies uz kādu laiku uzmirdzēt, tikt visādos “topos” un pat nopelnīt miljonus un dzīvot savā pilī, bet es vēlējos piedalīties tādā mākslā, kas ir radoša, iet tālāk par mani un turpina savu dzīvi.
Un ļaut sevi saukt par dīvu.
Tas nāk no māmiņas, viņa dievināja teātri un uzskatīja to par paralēlo realitāti. No viņas uzzināju, kas ir Dace Akmentiņa – pirmā latvju dīva pagājušā gadsimta sākumā un kā viņa nesusi aktrises sūtību, kas ir Eleonora Dūze, cik cēla un starojoša vēl ar sirmu galvu. Kāda Liepājas teātra bijusī aktrise, pie kuras es īsu brīdi dzīvoju, man teica – aktrise atļaujas uz skatuves visu, viņai pat jāizģērbjas, bet ikdienā tev, meitiņ, jāuzmanās, kā uzvedies, tu pat nedrīksti krāsoties, jo esi aktrise! Mēs taču zinām, ka teātrī tā ir loma, varonis, sapnis, ko dodam skatītājiem.
Kāda ir ikdiena?
Ikdienā esmu visvisāda, arī mazā, pelēkā cielaviņa, kas mazgā grīdu un gatavo ēst, rūpējas par ģimeni, ved suni pastaigā. Gadās dažādi – kalnā un lejā, taču par ķēķa pusi negribu runāt. Pateicos Dievam, ka varu būt māksliniece un man ir izrādes un koncerti, skaistas kleitas, puķes un laimīgas sejas. Un kāpēc man liekuļot un teikt – nē, nē, neesmu dīva?
Dīvas var atļauties būt kaprīzas, ar vājībām…
Tas ir pat mazliet gaumīgi, lai iekļautos tēlā. Ik pa brīdim man ļoti svarīgs ir klusums un vientulība. Un tad tā saldā neko nedarīšana, ko itālieši sauc dolce fare niente, kad atļaujos zināt, ka man nekur nav jāsteidzas un neviens par to nepārmetīs.
Izdodas?
Tagad – jā. Man bija vairāki gadi, kad kopu mīļo māmiņu. Tie, kas to ir darījuši, zina, ka pienāk brīdis, kad saproti – vairs neesi viena persona, esi – divas. Kad viņu esmu aizvadījusi citā saulē, aizgūtnēm elpoju Apšuciema vientulību un dabu, varu nosēsties pie galda un rakstīt vārdus Aivara Hermaņa dziesmām – manam jubilejas koncertam.
Pietrūkst mammas?
Piekrītu tiem, kas saka, ka laiks nedziedē. Varu mēģināt tehniski par to nedomāt, taču kā iedomājos, tāpat sāp, ilgojos un jūtos tikpat vientuļa. Man saka: domājot, ka viņas man pietrūkst, es īstenībā domājot tikai par sevi – jā, tā tas ir, un kāpēc lai es par to kaunētos? Atceros beidzamos Jāņus, māmiņa vairs nevarēja iziet ārā pie ugunskura, un mēs abas apsēdāmies gultā, ieslēdzām televizoru un darījām to, kas viņai pasaulē patīk visvairāk, – skatījāmies latviešu teātri, “Skroderdienas Silmačos”. Ne ar vienu cilvēku to vairs nevaru darīt tik jauki, mīļi un justies tik laimīga. Vakarā viena otrai novēlējām labu nakti, noglaudīju mammai galviņu… Nu man ir jāraud. Uznāca arī pārpūļu brīži, kad saceļas iekšējais protests, jo jūti, ka vairāk nevari, bet pēc tam saproti, ka tā dzīve ir tieši tik interesanta ar visiem kontrastiem un mīlestība iet pāri visam, pat strīdiem un nesaprašanām, kas, protams, ir bijuši arī ar māmiņu. Un kas par to – tas vairs nav svarīgi, jo tā tuvība un mīļums ir kaut kas daudz vairāk.
Mīlestības arī tagad jūsu dzīvē pietiek?
Aktrises un dīvas lietu es neuztveru egocentriski, bet ar pateicību un mīlestību, ka man ir tas gods piedalīties lielajā spēlē. Gluži kā ārstam, kuram jābūt zinošam, saudzīgam un uzmanīgam, māksliniekam ir līdzīgi – viņam jādziedina un jādod patvērums, jāsamīļo un jāpriecājas – un tur rodas tā mīlestība. Aizbraucu uz koncertu Pūpolsvētdienā, atnes man pūpolīšu pušķīti un klusiņām saka – tie no baznīcas, un es zinu, ka tā ir īsta mīlestība.
* Tā dēvēja Krievijas impērijas organizētās soda ekspedīcijas, kas Latvijas teritorijā apspieda 1905. gada revolūcijas nemierus un vajāja dalībniekus.
Ieva Akuratere
Dziedātāja, dziesmu autore, aktrise
Beigusi Rīgas 23. vakarskolu un Liepājas teātra 2. studiju.
Vokālo mākslu apguvusi Latvijas Konservatorijā.
Strādājusi Liepājas, Operetes, Dailes un Daugavpils teātrī, arī teātrī “Kabata” un tagad – teātra klubā “Austrumu robeža”.
Dziedājusi kā soliste grupā “K. Remonts”.
Popmūzikas dīvu projekta “Dāmu pops” dalībniece.
Kopš 1981. gada ar dažiem pārtraukumiem ir grupas “Pērkons” soliste.
Koncertē kopā ar ģitāristu un komponistu Aivaru Hermani.
Kopā ar dēlu Matīsu Akurateru muzicē eksperimentālajā folkmūzikas projektā “Lidojošais paklājs”.
Politikā darbojās kā Rīgas domes deputāte, ievēlēta 2009. gadā no Pilsoniskās savienības partijas.
Apbalvota ar Jāņa Ivanova prēmiju un Triju Zvaigžņu ordeni.
Uzziņa
Ievas Akurateres un Jura Kulakova 60. jubilejas koncerts “Gandrīz tautasdziesma”
Vidzemes koncertzālē “Cēsis” 5. oktobrī
Jelgavas kultūras namā 7. oktobrī
Ogres novada kultūras centrā 20. oktobrī
Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” 21. oktobrī
Valmieras kultūras centrā 3. novembrī
VEF Kultūras pilī 16. novembrī
