Ieva Puķe: ar Kroderu saprotos no pusvārda 0
No 20. līdz 30. augustam Dailes teātrī notiks Valmieras teātra tradicionālās viesizrādes Rīgā. Valmierieši atvedīs arī Oļģerta Krodera iestudēto A. Ostrovska “Līgavu bez pūra”, par kurā atveidoto Larisu māksliniece Ieva Puķe nominēta 2011./2012. gada sezonas Latvijas teātra gada balvai kategorijā “Gada aktrise”.
– Ir, kas saka – spēlē savā teātrī, novados vai viesizrādēs Rīgā – tas pats.
I. Puķe: – Nekādā gadījumā! Vienmēr nesalīdzināmi labāk spēlēt savā teātrī. “Līgavā bez pūra”, kuru Valmierā spēlē Apaļajā zālē, nekas nevar atsvērt logu uz āru, no kurienes nāk dabiskās putnu dziesmas, vējš, upes čalas… To Dailes teātra Mazajā zālē nekādi nevarēs atveidot. Un izrāde zaudē apmēram pusi auras. Bet neko darīt. Kā vienmēr un visur dzīvē nākas pielāgoties. Taču, no otras puses, viesizrādēs patīkami braukt – cita publika, galvaspilsētā nedaudz cita uztvere. Vienmēr jūtamies gaidīti. Visvairāk man patīk braukt pa atjaunotajiem kultūras centriem, būt novados, kur cilvēkiem katras teātra izrādes apmeklējums ir liels notikums. Šo attieksmi var just, arī spēlējot uz skatuves.
– Kā pagāja jūsu aktrises vasara?
– Tik īsa! Kā vienmēr mūsu lauku mājās, kur lielās aizņemtības dēļ pavasarī nespējām visu nopļaut, rāvāmies vasarā – gan ar izkapti, gan kaimiņu trimeri, gan savu pļaujmašīnu. Bet ir tik skaisti, kad atkal sakopta dārza malā vari skatīties mākoņos, klausīties dzērvēs, vērot stārķus… Jau divdesmit gadus dzīvojam Talsu rajona Balgalē vecās lauku mājās, ko mana mamma (Nacionālā teātra ilggadēja aktrise Svetlana Bless) nopirka pēdējos juku laikos 90. gadu sākumā. Vasaras tur pavadām – es, mana mamma, vīrs (Valmieras teātra aktieris Krišjānis Salmiņš) un meita Katrīna. Agrāk gandrīz no pavasara līdz vēlam rudenim tur dzīvoja mans tētis (dziedātājs Ādolfs Puķe). Tikai tagad, kad nu jau pusotru gadu viņa vairs nav, saprotu, kādu mežonīgu darbu tētis ielika, lai mēs ar mammu atvaļinājumā varētu skaisti atpūsties. Tradicionāli Jāņu vakarā dodamies uz vietējā amatieru teātra izrādi pagasta centrā, kur allaž cilvēku pilns un valda sirsnīga atmosfēra.
– Un jums kādu lomu nepiedāvā?
– Vairs ne (iesmejas). Pirmajos gados gan dažkārt līdzdarbojās mana mamma. Protams, es vēlētos atvaļinājuma mēnesī kopā ar mammu un Kati aizbraukt patālāk no Latvijas, bet ar aktiera algu un pat visiem blakus darbiņiem tas nav iespējams.
– Patiesi, ņemot vērā dzīves dārdzību un skarbumu, vai aktiera profesija nav domāta vairs tikai fanātiķiem, entuziastiem, kam teātris ir dzīvesveids un aizrautība?
– Zināmā mērā tā ir. Bez fanātisma teātrī nevar strādāt. Ja nevilina skatuves putekļu maģija, ja tā nav visās porās, tur nav ko darīt. To jūtu pēc mammas. Bet viņai teātrī vairs darba nav.
Pie mums tā notiek – kad cilvēks sasniedzis zināmu gadu slieksni, viņš kļūst savam teātrim nevajadzīgs. Par vecu, it kā neizmantojamu… Bet viņam vajadzība būt teātrī ir tik milzīga, ka to nevar aizpildīt ne ar ko citu. Ja man būtu daudz naudas, uztaisītu teātri, kur spēlētu visi pensionētie, no skatuvēm izmestie aktieri. Es uzaicinātu par veciem un nolietotiem ieskaitītos režisorus un taisītu foršas izrādes.
Man sāp šī traģiskā situācija, kas skārusi ne tikai manu mammu, bet arī citus aktierus. Man ir liels prieks, ka šosezon mammas 70 gadu jubilejā Valmieras teātrī strādāsim kopā jaunā projektā, kur uz skatuves būsim divas vien. Iestudēsim ukraiņu autora lugu par divām vientuļām sievietēm, kuras meklē saprašanos.
– Režisori žēlojas – maz lugu ar lomām vecāka gadagājuma aktierim.
– Atrunas! Meklēt vajag. Protams, ļoti spēcīgs jaunības, jauno asiņu kults. Tas ir briesmīgi aktuāls. Bet nevajag aizmirst pamatu, no kā esam radušies, un to, ka reiz visi būsim veci. Tāpēc jāgodā pieredze. Man prieks par Valmieras teātri, kas domā par visu gadagājumu māksliniekiem. Dziļi paklanos teātra direktorei Evitai Sniedzei par to, ka deviņdesmit gadu slieksni pārkāpušais režisors Oļģerts Kroders tiek turēts godā un cieņā. Cerams, viņš arī piedalīsies mūsu abu izrādes iestudēšanā.
– … Savulaik Valmierā Ligita Dēvica, tad Liepājā Indra Briķe, tagad Valmierā – Ieva Puķe. Krodera prīmas. Kā jūtaties, būdama šā režisora ieredzēta aktrise?
– Droši vien to īsti novērtēšu tikai pēc gadiem. Tas, ka saprotamies ar Oļģertu Kroderu no pusvārda, ir pilnīgi skaidrs. Viņš runā maz, bet ļoti konkrēti. Kādreiz ievelk elpu, izmet – tur tajā vietā, un jau zinu, par ko runa. Man ir viegli ar šo režisoru strādāt.
– Pirms gadiem Valmieras teātris nomināciju skaita ziņā sacentās ar Hermaņa vadīto Jauno Rīgas teātri, teatrāļu aprindās abu trupu sniegumu vērtēja tuvā sāncensībā. Nupat no Valmieras vienīgi jūsu vārds nomināciju sarakstā. Kas īsti noticis?
– Teātri nevar vērtēt pēc kritiķu iedalītām nominācijām. Vienīgais vērtētājs ir skatītājs, un lielākā bauda ir spēlēt pilnā zālē. Viens no šīs vasaras rūgtākajiem sāpinājumiem man bija jaunas kritiķes recenzija par “Līgavu bez pūra”. Kurināju plīti, skatos, veca avīze, plēsīšu, metīšu krāsnī, bet ieraugu – re, kritika par mūsu izrādi. Ja nesen rakstīt sācis jauns cilvēks var norādīt vietu Kroderam, saukt viņu par vecmodīgu, likt uz papīra īpaši neizvērtētas un nepamatotas atziņas, man tas neliekas nopietni vērā ņemams. Pēdējā laikā parādās nevis īstas kritikas, bet izrāžu apraksti, iesaiņoti vērtētāja subjektīvā viedoklī. Nav konkrētas tēlu un izrāžu analīzes. Reizēm interesanti raksta Normunds Naumanis, dziļi vērtējušas Silvija Radzobe, Valda Čakare.
– No pirmā kursa esat filmējusies televīzijas seriālos, daudzi jūs atceras “Likteņa līdumniekos”, tagad “Eņģeļu mājā”. Filmēšanās seriālos traucē vai palīdz darbam teātrī?
– Reizēm režisori ironiski izmet – o, šie seriaļščiki… Bet, zinot aktieru algas, ir saprotoši. Televīzija vairo popularitāti, un daļa publikas nāk uz teātri, lai ieraudzītu kādu seriāla zvaigzni uz skatuves. Man ļoti patīk kino un televīzija, saista nepieciešamība koncentrēties vienā brīdī un vēlāk redzēt pēc montāžas radīto veselumu. Filmēšanos seriālos uztveru kā meistarības treniņu un iespēju pastrādāt kopā ar māksliniekiem no citiem teātriem. Latvijā atšķirībā no Igaunijas aktieri ļoti maz rotē pa teātriem.
– Kurā teātrī jūs vēlētos šādi “aizrotēt”?
– Uz Liepājas teātri, jo tur spēlē Egons Dombrovskis, viens no maniem pirmajiem skatuves partneriem. Kādu lomu nospēlēt uz Liepājas skatuves patiesi būtu jauki, ja vien tā neatrastos tik tālu no Valmieras.
– Kas jūs kā valmierieti saista šajā Vidzemes pilsētā?
– Gauja, mežs, parki. Pa taciņu var aiziet līdz teātrim un būt prom no urbanizētās vides. Valmiera man liekas nākotnes pilsēta, kur visu laiku kaut ko ceļ, labo, remontē, ceru, kādreiz arī kaut ko uzveidos. Valmierā vajag jaunu koncertzāli. Ir diezgan briesmīgi vecajā kultūras centrā sēdēt uz čīkstošajiem krēsliem, kad jāklausās labu mākslinieku nopietna mūzika. Pilsētā ir liels muzejs. Bet, protams, kā kultūras centru uztveru mūsu teātri. Pat no citām valstīm, īpaši Krievijas, atbraukušie brīnās: tik mazā pilsētā profesionāls teātris? Starp citu, arī Valmierā gadiem nebijuši rīdzinieki pārsteigti – teātri trīs zālēs… Pilsētas domei šo trumpja kārti vajadzētu biežāk likt galdā.
– Divas reizes esat ieguvusi “Spēlmaņu nakts” balvu, tomēr, kaut daudzkārt nominēta, vēl neesat kļuvusi par gada aktrisi. Šo titulu nav atnesusi ne “Indrānu” Guste, ne Leidija no “Orfeja pazemē”, ne Nastasja Fiļipovna no “Idiota”. Kā pietrūcis?
– Tā ir veiksmes spēle, komisijas garastāvoklis, nav tik viegli izvēlēties no vairākām brīnišķīgām aktrisēm. Lielākā balva ir skatītāju atzinība. Atnāk uz teātri kartīte no Straupes pensionāres, kura atvainojas, ka uz izrādi nav bijuši līdzi ziedi. Vai puķu pušķis kā atvainošanās pēc izrādi iztraucējuša mobilā tālruņa ieskanēšanās skatītāju zālē. Vispateicīgākā publika ir bērni, jo viņi neizliekas. Ja patīk – smejas, aplaudē, priecājas. Kaut Valmierā esam lutināti ar saprotošiem un gudriem skatītājiem.
– Kuru lomu jaunajā sezonā sevī auklējat ar domu – tā varētu būt īpaši izdevusies?
– Nekad tā iepriekš nedomāju. Sirds arvien ir pie lomas, kas tiek gatavota patlaban. Jau no 25. jūlija strādājam pie liela uzveduma – Mihaila Bulgakova lugas “Zojas dzīvoklītis”, kuru iestudē viesrežisore Indra Roga. Luga, kā jau visi Bulgakova darbi, ir ar dziļu pamatu, sakņotu nedaudz misticismā, nedaudz pareizticībā… Ceru, latviešu publika pieņems. Pirmizrāde paredzēta jau 18. septembrī. Darbs pie jaunā iestudējuma neveiksmīgi sakritis ar viesizrādēm Rīgā. Jāsadalās vai tūkstoš gabaliņos: jādomā par jauno, jāatceras iepriekšējie, uz Rīgu vedamie iestudējumi. Skraidīšana šurpu turpu.
