Ieva Kerēvica: attīrīties no šaubām, bailēm un pelēcības! 1
Dievnama velves tiecas augšup, eglītēs mirgo sveces, klausītāji pieklusuši gaidās, un atskan IEVAS KERĒVICAS balss… Tik īpaša, tik īsta… Viņai pievienojas Artūrs Skrastiņš un “Putnu balle”. To baudīsim projektā “Tev tuvumā” decembrī dievnamos Jelgavā, Kuldīgā, Liepājā, Saldū, Rīgā, Valmierā, Cesvainē un Dobelē. Saruna ar Ievu par mūziku, mīlestību un maģiju.
Sarunājamies Dailes teātrī, kur Ieva Kerēvica palīdz aktieriem sagatavot lomas topošajā mūziklā “Oņegins” (komponists Kārlis Lācis, režisors Dž. Dž. Džilindžers), ko skatītāji redzēs nākamā gada februārī. – Strādājam pie Kārļa uzrakstītajām partijām. Solistu klāsts ir brīnišķīgs, – smaida Ieva.
No baleta līdz džezam
– Projekts “Tev tuvumā” notiek jau otro gadu. Kāpēc jums tas ir nozīmīgs?
– Ziemassvētki ir laiks, kad gribas būt mierā. Viens no veidiem, kā šo sajūtu iegūt, – pabūt baznīcā. Tur ir īpaša enerģētika, un, ja vēl ir iespēja dziedāt, notiek tāda kā attīrīšanās. Pēdējā laikā man miera sajūta ir ļoti, ļoti vajadzīga. (Iezvanās Ievas mobilais tālrunis.)
– Atbildiet, ja vēlaties! Es izslēgšu diktofonu.
– Nē, nē, tas nav svarīgi. Jā, par projektu “Tev tuvumā”… Tās ir dziesmas, kas jādzied reizi gadā, ja Ziemassvētkos ne, kad tad vēl? Kopā ar mani uzstāsies “Putnu balles” dziedātāji un brīnišķīgais aktieris Artūrs Skrastiņš. Mums abiem patīk kopā muzicēt un projektā “Tev tuvumā” radām šādu iespēju.
Rīgas koncertos īpašais viesis būs mūziķis Arnis Mednis. Ziemassvētki ir arī laiks, kad jāpalīdz citiem. Katra izvēlē ir to darīt vai ne. Mēs izvēlamies darīt, un daļa koncertu ieņēmumu veltīsim Arnim, lai viņš varētu uzlabot veselību.
– Līdz šim neesam tikušās, tālab izmantošu izdevību paslavēt jūsu balsi. Kur gan tāda rodas?
– Domāju – tie ir gēni. Dziedāšanas prieks manī ir no mammas ģimenes, bet ambīcijas, muzikalitāte, emocionalitāte – tur arī tēta gēni ir piedalījušies.
– Vai vecāki bija mūziķi?
– Mamma 40 gadus nostrādāja medicīnā, tēvs bija vadošos amatos uzņēmumos. Bet hobija līmenī abi vienmēr ir dziedājuši un muzicējuši. Varbūt es īstenoju vecāku nepiepildīto sapni, ko viņiem, pēckara bērniem, neizdevās piepildīt. Protams, balss ir arī Dieva dāvana. Man bieži jautā, kad es sāku dziedāt. Es nezinu. Tas man ir tik dabiski. Mācījos vijoles un saksofona spēli. Bet vienmēr ir bijusi ārprātīga vēlme dziedāt. Tā apmāc, apņem, nelaiž vaļā. Es gaidīju brīdi, kad beidzot pati varēšu izlemt, ko man dzīvē darīt – spēlēt mūzikas instrumentus vai nespēlēt, dziedāt vai – ne. Un tad ļāvos notikumu gaitai. Skolā bija iespēja pie pedagoģes Ingas Bērziņas pieslīpēt dziedāšanas prasmes, un es to aizrautīgi darīju.
– Kā sapratāt, ka patīk tieši džezs?
– Man ļoti patika balets.
Maza būdama, domāju, ka būšu balerīna. Tolaik Latvijas televīzijā rādīja baleta izrādes. Atceros, kā sēdēju pie televizora un skatījos, kādas balerīnām skaistas kleitas – ne tās uz augšu – pačkas, bet tās, kas uz leju kā “Žizelē”.
Kad tētis brauca darīšanās uz Rīgu, allaž lūdzu, lai man atved tādu baleta kleitu. Protams, vienmēr bija iemesls, kāpēc viņš to nevarēja atvest. (Smejas.) Pirmās atmiņas par džeza mūziku bija Ivara Mazura raidījumi “Latvijas radio 1”. Tie skanēja pēc vakara pasaciņas, kad bija jābūt gultā. Un es tādā pusmiegā klausījos ne tikai svingu, pasaulē populāras un saprotamas džeza melodijas, bet arī bībopu, kas ir ļoti sarežģīts. Nesapratu, kas tas ir, bet man ļoti patika. Pati džezu sāku iepazīt Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas skolā. Starpbrīžos kopā ar tagadējās grupas “Keksi” solistu un pianistu Romānu Vendiņu gājām uz zāli, kur ir klavieres, un spēlējām un dziedājām blūzu. Vienkārši ļāvāmies sajūtai. Un tad pašreizējā operas orķestra kontrabasista Mareka Auziņa vadībā izveidojās Cēsu bigbends. Tur mēs, pūtēji no mūzikas skolas, sēdējām un urbām visas nošu partijas. Pēc tam spēlēju Raita Ašmaņa Jelgavas “Big Band”. Raitis kā personība, kā pedagogs, kā bigbenda diriģents man ir ļoti daudz devis. Esmu jutusi milzīgu izaugsmi.
– To es varu saprast, kādreiz gāju uz cirku tikai tāpēc, ka tā orķestri vadīja Raitis Ašmanis…
– Jā, es arī trīs gadus spēlēju cirka orķestrī.
– Tiešām!?
– Bija ļoti interesanti. Cirks ir sava veida teātris, trupas mainās, daudz viesmākslinieku, ar savām intrigām, kaislībām… Un vēl zvēri, kas šad un tad ļoti smird. (Smejas.)
“Zaļā kora” laiks
– Plašāka sabiedrība jūsu talantu novērtēja pirms dažiem gadiem televīzijas “Koru karos 2”, vadot Madonas “Zaļo kori”. Kā panācāt uzvaru?
– Vai! Tas bija sarežģīti. Pazīstu sevi, esmu prasīga – tas nozīmē, ka būs grūtības. Tām biju gatava. Bet mums bija, godīgi sakot, visvājākais koris.
– Kā tad tā, koris taču uzvarēja!?
– Tāpēc, ka ideālā komanda bija jāizvēlas tikai no 120 cilvēkiem un viņos jāiegulda trīsreiz vairāk darba nekā, piemēram, Jelgavas vai Rīgas koros, kur sanāca pilnīgi gatavi dziedātāji. Mēs “Zaļajā korī” strādājām katru dienu – puse darba bija dziedāšana, programmas sagatavošana, otra puse – psiholoģija.
– Esat īsta cīnītāja…
– Droši vien, man nebija izvēles.
“Koru kari” bija vērtīga pieredze, lai es saprastu, ka varu. Lai noticētu sev, ka nevajag pierādījumus no malas, ka pati zinu – ir labi vai nav. Man vajadzēja pārliecību, ka jūtu pareizi.
– Esat vijolniece, saksofoniste, dziedātāja. Vai tad tādam mūziķim vēl vajag kādu pārliecību?
– Protams, tur jau ir tas paradokss – jo vairāk tev ir dots un jo vairāk vari izdarīt, jo vairāk šaubies. Tā ir.
– “Zaļā kora” uzvaras naudu ziedojāt Madonas slimnīcas dzemdību nodaļai. Vai par to naudu ir kaut kas tapis?
– Madonas slimnīcā uzstādīja reanimācijas galdu. Un sagadījās tā, ka pēc kāda laika tas izglāba tieši mūsu kora vadītāja, kas man palīdzēja, bērniņu. Kad par notikušo saņēmu īsziņu, sapratu – mūsu “Zaļā kora” vienpadsmit nedēļu vājprāta darbs ir attaisnojies par 200 procentiem. Tas ir nenovērtējams gandarījums.
– Gadu ar “Zaļo kori” koncertējāt Latvijā. Kādu redzējāt Latviju, cilvēkus?
– Man radās un vēl joprojām ir sajūta, ka cilvēki gan laukos, gan pilsētās ir izsalkuši pēc svaiguma, pēc kaut kā, ko vēl īsti nesaprot, bet kas ir jauns. Pēc sajūtām, kas liek pārdzīvot, pat raudāt, sakārtot galvu un sirdi koncerta laikā, vēl gadu par to domāt un teikt – tas bija tāds brīdis, tāds koncerts, man tas tā palīdzēja! “Draugos” un e-pastā saņēmu vēstules. Vienā bija teikts: “Tagad es zinu, sapratu, man tapa viss skaidrs!” Domāju, ak Dievs, vai tiešām kaut kas tāds notiek! Izdodas tā saviļņot ar mūziku, tekstu, emociju, attieksmi…
Nezinu – kas ir tas X faktors. Cilvēkiem vajag kaut ko jaunu. Bet, kā arī Raitis Ašmanis būtu teicis – sūdu nevajag. (Smejas.) Vajag kvalitatīvu priekšnesumu, kas rosina iet uz priekšu un attīstīties. Arī vecam cilvēkam, arī 80 gados. Kaut ko tādu, kas noņem to čīkstēšanu un īdēšanu – ai, ko tad mēs, mēs jau neko, mēs jau tādi…
Manuprāt, mūzika un māksla ir ideāls līdzeklis, lai cilvēku izsistu ārā no tās aizsērējušās poras, kur viņš sēž, un paceltu mazliet gaisā.
Realitāte un maģija
– Kā pati sevi paceļat gaisā, kādas filmas, kāda mūzika aizrauj?
– Pēdējā laikā klausos ne vien džezu, bet arī Argentīnas tango – tur iekšā ir vesels mūzikas tornado. Bieži klausos klasisko mūziku “Latvijas radio 3”. Eju uz operām. Esmu izslāpusi pēc nemirstošas mūzikas. Kāpēc klasiskā mūzika ir noturējusies gadsimtiem un to atskaņo vēl joprojām? Tur ir kods. Tā ir tā īstā lieta – iztīra smadzenes, attīra dvēseli. Mājās skatāmies biogrāfiskas un vēsturiskās kostīmfilmas. Tās mani ārkārtīgi saista, šķiet, piederu senākam laikam. Abi ar draugu esam vienisprātis – pasaku filmas – tā tik ir manta! Pasakas mani ir vienmēr valdzinājušas. Kad biju maza, iztēlojos sevi par princesi. Man patīk ezotērika, fantastika, kaut kas mazliet naivs, brīnumi, maģija…
– Tad jau grūti dzīvot mūsu realitātē?
– Ja man izdodas uzlikt klapes kā zirgam, varu noturēties, bet ne vienmēr izdodas. Visvairāk mani sāpina valsts attieksme pret cilvēkiem. Kaut vai manas ģimenes piemērs.
Mamma ilgus gadus ir nostrādājusi par vecmāti un medmāsu. Tie ir 40 gadi medicīnā, bet viņa saņem 150 latu pensiju. Un to es nesaprotu. Reiz mammas gadījumu izstāstīju kādam itāļu bārmenim. Sākumā viņš domāja, ka jokoju, kad aptvēra, viņam izkrita glāze no rokām. Kā jūs dzīvojat, viņš jautāja. Es saku – nezinu, kaut kā dzīvojam.
Ir jāmaina domas tautā. Kas tās varētu mainīt? Tie, kas spētu, ir aizbraukuši, bērni vēl aug… Dievs dod, lai no viņiem rastos kādi, kas nedomātu tikai par sevi, bet būtu tik stipri un sāktu veidot politiku, kas derīga tautai. Par sevi nebēdāju – kā kaķis nokritīšu uz četrām kājām, sasitīšos, nekas, iešu uz priekšu.
– Teicāt, ka Ziemassvētku laikā gribas attīrīties. No kā?
– No pelēcības, no masas. No šaubām, bailēm, no visa tā, kas cilvēkam piemīt.
Komplimenti visās Eiropas valodās
– Koncertos skatītājiem dāvājat daudz enerģijas. Kā to atgūstat?
– Šogad pāris reizes kopā ar draugu bijām prom no Latvijas, uzstājāmies šova programmā uz milzīgiem kruīzu kuģiem. Tā bija arī daļēja atpūta, jo tur vari izvēlēties, ko darīt. Ir jāsagatavo divas programmas. Ja gribi, vari vēl kādā šovā piedalīties.
– Kāda ir kruīzu kuģu publika, vai tie ir ļoti bagāti cilvēki?
– Rietumeiropas valstu, teiksim, celtnieku ģimene atļaujas divreiz gadā braukt ar kruīza kuģi. Uz elitāriem kuģiem gan ir smalka publika, ļoti bagāti cilvēki. Bet mani allaž uzjautrina, arī Latvijā – lai cik bagāts un augstu stāvošs kāds būtu, kad sadzeras, tādus brīnumus pastrādā…
Es visus mēru ar vienu olekti. Bagātāks, mazāk bagāts, man tas neko īpašu neizsaka. Ja runājam par intelektu, tad jā – ir atšķirības.
– Bet kā viņi uztver mūziku?
– Franči, itāļi, spāņi ir ļoti izglītoti, labi pārzina džeza mūziku, īpaši standarta džezu, mūziklus. Labi orientējas mākslas un mūzikas vēsturē. Tā ir laba sajūta dziedāt publikai, kas tevi saprot no pusvārda.
– Cik valodās ir teikuši komplimentus?
– Daudzās, ne tikai Eiropas valstu valodās, arī tūristi no Brazīlijas, Amerikas, Dienvidāfrikas… Kad kuģis piestāj, brīvajā laikā abi ar draugu ejam krastā. Cilvēki mūs ir ievērojuši uz skatuves, nāk klāt un saka: “Mums tā patika, kā jūs uzstājaties – tik dzīvi! Mēs nespējām atraut acis!” Protams, tas iedvesmo – uh! Tas dzen uz priekšu.
– Vai jautā, no kurienes esat?
– Jā, bet lielākā daļa nezina, kur Latvija atrodas, pat itāļi ne.
Satikties uz skatuves
– Pastāstiet par savu draugu, lasīju, ka Ģirts Bisenieks ir horeogrāfs…
– Viņš studē horeogrāfiju un savulaik kopā horeogrāfi Ingu Raudingu man ļoti palīdzēja “Koru karos”. Nav labi tā teikt, bet dažreiz Ģirtu apskaužu – viņš tik labi dejo, spēj dejot gandrīz visu! Tas ir mans nepiepildītais sapnis. Es kādreiz lūdzos: Dievs, lūdzu, nākamajā dzīvē ļauj man turpināt iesākto un vēl būt arī dejotājai. Man ļoti patīk deja, man patīk kustība.
– Un kas patīk draugā? Esat kopā, šķiet, jau diezgan ilgi…
– Domāju, ka visam jābūt līdzsvarā. Ģirts ir vieglāka rakstura, mierīgāks. Ja man blakus būtu tāds cilvēks kā es, mēs laikam abi sajuktu prātā. (Smejas.)
– Kā satikāties?
– Strādājot izrādē “Adata” uz Nacionālā teātra skatuves. Viņš dejoja, es spēlēju lomu.
– Tad jau liktenīgi…
– Es nezinu, kā tas sanāca. Nebiju gājusi “medībās” jau labu laiku. (Smejas.) Un pirms tam man bija ļoti smaga šķiršanās. Jā, šoreiz varētu teikt – vīrietis atnāca, paņēma mani pie rokas un aizveda.
– Prieks dzirdēt! Šķiet, ir tik maz romantikas…
– Jā, maz, apstākļi to nokauj.
Bet Ģirtam ir izdevies atvērt manī romantiskās atvilktnītes. Pati par sevi brīnos un priecājos, jo esmu tās ilgi turējusi ciet, nu… lai netraucē.
– Pašaizsardzībai?
– Jā, protams, izdzīvošanai.
– Kādu iedomājaties savu dzīvi, kā gribat attīstīties?
– Tas ir bezgalīgs stāsts. Ja ceļā būs izdevība, kas ļaus man iet uz priekšu, ņemšu to ciet. Protams, ārzemju projekti vilina, jo tā ir stabilitāte un laba nauda. Bet vispār – gribētu bērnus, viņus uzaudzināt. Pēc tam atrast laiku sev un turpināt iesāktās lietas. Un kad būšu veca, lai man ir daudz krelles ap kaklu, un es ar saviem mazbērniem uzpīpēju un iedzeru glāzi vīna (Smejas). Lai gan disciplīnas ziņā esmu stingra, bet, ja tas notiktu manā teritorijā, neiebilstu. (Iezvanās mobilais.) Tagad gan atbildēšu: jā, Ģirt!
Ieva Kerēvica dziedātāja un vokālā pedagoģe: dzimusi 1980. gadā Dzelzavā; mācījusies Madonas mūzikas skolā (vijole), Cēsu mūzikas vidusskolā (saksofons), Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā, Jelgavas mūzikas vidusskolā. Studējusi džeza vokālu Pedagoģijas augstskolā; Par Kristas lomu Zigmara Liepiņa muzikālajā drāmā “Adata” nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai kā Gada spilgtākā debija 2006./2007. gadā. Vairāku džeza konkursu laureāte. |
