Sadzīvot ar sevi šai mirklī. “Socializācijas kluba” radītāja Ērika Matuļa spēka vārdi krīzes brīžiem 0
Decembra beigās pie lasītājiem nokļuva žurnālista, sabiedrisko attiecību speciālista Ērika Matuļa grāmata “Ar mani runā kaija”. Pats Ēriks savu grāmatu dēvē par digitālās dzīves analogo nospiedumu, un tā ir īpaša, jo sākas un beidzas ar “tukšumu”.
Katrā grāmatas lappusē ir piezīmes – it kā par neko un tomēr par visu. Tajā ir vieta, kur lasītājam atstāt savas piezīmes – piefiksēt patiku, nepatiku vai vienkārši pārdomas. Ēriks atzīst, ka grāmatā apzināti nav literāri “noslīpēta” valoda, lai nezaudētu tās dzīvīgumu un teiktā intonāciju.
Ēriks ir arī inovatīvās uzņēmējdarbības pasniedzējs Ekonomikas un kultūras augstskolā, turklāt šobrīd viņa lielākā aizraušanās ir biedrības “Socializācijas klubs” vadīšana un pasākumu organizēšana, kur viņš ir valdes loceklis. Intervijā Ēriks atklāj, ka līdz šim ļoti aktīvi piedalījies dažādos sabiedriskos pasākumos, strādājis, vienmēr visur gribējis būt klāt, bet te – pārsteigusi nelāga slimība, pēc kuras drīz vien sapratis, ka negribas tomēr visu laiku sēdēt mājās, jo ir vēlme kaut kur doties, satikt cilvēkus un kaut ko darīt!
Tā arī radies “Socializācijas klubs”, kurā tiek organizēti galda spēļu vakari, lekcijas, praktiskas nodarbības, izbraukumi pie dabas un pat “zolītes” spēles. Vienā no šādiem vakariem – bārā-kafejnīcā “Vespa Garazh” viesojāmies arī mēs.
Ēriks Matulis dalās pieredzē un uzskatos, kā ikvienam no mums iemācīties dzīvot pilnvērtīgi.
1. Iemācies vēlēties!
Nepieciešams nošķirt “ko vēlas sabiedrība” un “vēlos es”. Sabiedrības vēlmes, iespējams, nav sliktas un ir daudziem piemērotas, tomēr uz tām tieši iedarbojas apkārtējās vides spiediens, un dažkārt cilvēks tajā visā aizmirstas.
Piemēram, tu drīksti neuzņemties ģimeniskas saistības, tu drīksti dzīvot tā, kā tu pats uzskati par labu! Ja tu vēlies būt laimīgs, tad esi tāds – es vēlos un esmu laimīgs pēc tāda formulējuma, kas mani padara par laimīgu. Nevis pakļaujos sabiedrības uzskatiem, kādam man būtu jābūt un kā jājūtas laimīgam. Pēc būtības katram cilvēkam visi apstākļi ir radīti tam, lai tu spētu būt laimīgs!
2. Pārstāj uztraukties, ko par tevi varētu padomāt…
Jāiemācās neuztraukties par sabiedrības vērtējumu un jāpārstāj domāt, ko par tevi kāds domā.
Lielākoties sabiedrība par tevi vispār neko nedomā. Lai cik pazīstams vai nepazīstams tu būtu, par tevi patiesībā domā ļoti ierobežots cilvēku loks. Tie ir ļaudis, kam tu patiešām esi svarīgs un kas par tevi uztraucas.
Visiem pārējiem tu esi vienaldzīgs. Vai tu esi gejs, lesbiete, “kaķpuisis” vai vecmeita un vai/vai/vai – tu tā jūties vislabāk, pārstāj domāt, ko par tevi domā, runā sabiedrība. Jo patiesībā tu viņiem esi vienaldzīgs. Tāpēc atceries – netērē savu laiku un domas tam, kas nav būtiski!
Mājas ir vieta, kur gūt mieru un uzlādēties. Cilvēkam nav nekā svarīgāka par mājām. Ja tavās mājās “karo”, tās nav tavas mājas.
3. Mājas ir tur, kur neviens nekaro!
Mājas ir vieta, kur gūt mieru un uzlādēties. Cilvēkam nav nekā svarīgāka par mājām. Ja tavās mājās “karo”, tās nav tavas mājas. Protams, tiem, kuru mājās “karo”, to ir ļoti grūti pieņemt un atzīt, kur nu vēl mainīt. Tomēr jāsaprot, ka viss ir paša rokās.
4. Likteņa satricinājumi – lai satiktos pats ar sevi!
Dažādas kataklizmas: materiālais krahs, tuvinieka nāve, ļauna slimība… Tas ir signāls, pēc kura cilvēks ir iemests tukšā istabā viens pats ar sevi. Nevis ar sevi to, kāds viņš ir bijis, nevis ar sevi to, kāds viņš būs, bet ar to, kāds viņš ir šobrīd.
Sadzīvot ar sevi “kāds es esmu” neprot ļoti liela daļa no mums. Daudzi mēs vēlamies dzīvot ilūzijās, jo nemitīgi kaut ko gaidām…
Izstāstīšu anekdoti: satiekas divi jaunie krievi. Viens tāds, kam vienmēr viss ir labi un patīk, otrs – tāds, kam vienmēr viss ir slikti.
Pirmais stāsta, ka nopircis ziloni un ir tik labi! Zāle nav jāpļauj, zilonis sargā māju, jo neviens svešais nenāk, palīdz ienest pārtikas maisus.
Otrs krievs sadomā, ka viņam arī tādu ziloni vajag.
Pēc mēneša abi satiekas.
Pirmais prasa otrajam, kā tev iet ar to ziloni?
Otrais saka, ka viss ir ļoti, ļoti, ļoti slikti! Zilonis esot izbradājis visu zāli, visus pārtikas maisus, ko viņam iedod, apēd, un ciemos vispār neviens nenāk, jo visi baidās no ziloņa.
Šis ir precīzs stāsts par attieksmi pret notiekošo. Vienmēr un visos apstākļos. Stāsts par sevis paša attieksmi pret tuvinieka aiziešanu, pret savu slimību, pret dažādām cita veida kataklizmām.
5. Atpazīsti savu mērķi!
Iemācies atpazīt savu mērķi! Zināt noteikti to teicienu: ej uz savu mērķi, ja nevari iet – rāpo, ja nevari rāpot – nogulies tā virzienā.
Viss tiktāl pareizi, bet ar nelielu piebildi – daudzi noguļas kaut kādā virzienā, jo uzskata, ka varbūt tas ir pareizais virziens. Varbūt tas ir viņa dzīves uzdevums. Tomēr pēc laika izrādās, tā nebūt nav. Tāpēc zini: ja tev nav tava patiesā uzdevuma, nevajag tērēt laiku, jo galu galā, guli, rāpo, ej, cik gribi, tas tāpat beigās nebūs tavs. Iemācies SKAIDRI atpazīt savu mērķi!
6. Esi tāds, kādu tu gribētu redzēt savu draugu
Ja tu pats sev nepatīc, pats sevi necieni, kā to vari pieprasīt no citiem? Paskaties uz sevi no malas.
Vai tu pats ar šādu cilvēku gribētu draudzēties? Vai tu varētu viņam uzticēties? Vai varētu kopā ar viņu braukt ceļojumā? Varētu uzticēt viņam savu māju? Padomā par to. Atkarībā no tavām atbildēm arī sapratīsi, ko esi vērts citu acīs.
Un ja tava atbilde lielākoties ir “nē”, tu nevari pieprasīt no citiem to, ko nespēj izdarīt pats.
7. Nav svarīgi, kurš tu būsi pēc kārtas
Nereti cilvēki meklē attaisnojumus – es nevaru to darīt, kāds jau to dara, es nebūšu pirmais. Un kas par to? Esi otrais! Esi trešais! Nav svarīgi dzīvi noskriet kā sporta sacensības un visu laiku būt pirmajam. Svarīgi ir darīt to, kas tev patīk un izdodas, un kaut vai piektajam! Tam, kurš tu būsi pēc kārtas, nav nekādas nozīmes.
