Ietaupījuši tūkstoš miljardus “ceļojumu” eiro, bet kļuvuši par miljons tonnām smagāki! Kad sērga būs savaldīta, vai ceļosim citādi? 6
Juris Lorencs, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Viena no pandēmijas visvairāk skartajām nozarēm ir tūrisms. Vai tad, kad sērga būs savaldīta, ceļosim citādi? Kādiem spēles noteikumiem vajadzēs būt gataviem tiem, kas pasauli gribēs redzēt savām acīm, ne tikai attālināti kādā ekrānā?
Savās pārdomās un prognozēs dalās “Latvijas Avīzes” žurnālists un kaislīgs ceļotājs Juris Lorencs.
Aizvadītā gada nogalē Latvijas debesīs norisinājās neparasts notikums – “lidojums uz nekurieni”. Precīzāk – lidojums no Rīgas uz Rīgu. Kādas tūrisma aģentūras organizētajā “Air Baltic” čarterreisā piedalījās aptuveni 80 ceļotāji.
Pats lidojums notika virs Kurzemes, tā laikā pasažieri varēja vērot rudens ainavas, Liepāju, Baltijas jūru, saulrietu un baudīt pēc senām pavārgrāmatām gatavotu maltīti. Mediji ziņoja, ka lētākās biļetes cena bijusi ap 160 eiro.
Var jau stāstīt, ka tas bija īpašs, ekstravagants piedzīvojums. Bet varbūt izmisuma solis, uz ko gatavi Covid-19 pandēmijas nomāktie cilvēki?
Jā gan: jo kāda gan nozīme doties uz dienvidu kūrortu, kur pa ielām kā rēgi klīst maskās tērpti cilvēki, bet pašu ceļotāju pēc atgriešanās mājās sagaida karantīna?
Ekonomisti aprēķinājuši, ka kopš pandēmijas sākuma no īsākiem un garākiem ceļojumiem visā pasaulē atteikušies ap viens miljards cilvēku, kuri kopumā ietaupījuši aptuveni vienu triljonu (tūkstoš miljardus!) eiro.
Kur iztērēta šī nauda? Visbiežāk “ceļojumos” starp televizoru, dīvānu un ledusskapi, nereti ar vīna vai alus glāzi rokā. Kopējā cilvēces miesiskā masa, faktiski liekais svars, esot pieaudzis aptuveni par vienu miljonu tonnu!
Tagad izskatās, ka līdz ar vakcīnām tuneļa galā beidzot parādījusies gaisma un varbūt jau šajā vasarā atkal būs iespēja ceļot.
Norautais stopkrāns
Manā dzīvoklī vienā no dokumentu mapēm glabājas kāda vēl neizmantota lidmašīnas biļete. 2020. gada marta sākumā es biju iecerējis doties ceļojumā uz Indiju un jau laikus sagādāju gan vīzu, gan biļeti lidojumam Rīga–Stambula–Deli–Stambula–Rīga.
Tuvojoties izlidošanas laikam, no Ķīnas sāka pienākt satraucošas ziņas. Tur Uhaņas pilsētā izplatījās nezināma slimība, kas vēlāk ieguva nosaukumu Covid-19. Sākumā likās, ka jaunā sērga noplaks turpat, kur sākusies. Bet tad jau pienāca ziņas par pirmajiem saslimušajiem Eiropā.
Ko darīt? Izsvēris visus “par” un “pret”, es “norāvu stopkrānu”, samainīju biļeti un pārcēlu ceļojumu uz rudeni. Brīdī, kad pieņēmu šo lēmumu, Indijā bija tikai trīs saslimušie. Rēķinot uz 1,4 miljardiem indiešu – praktiski nulle.
Kā vēlāk izrādījās, tas bija viens no pareizākajiem lēmumiem mūžā. Man bija paredzēts atgriezties Latvijā 30. martā. Nedēļu iepriekš, 23. martā Indijas varas iestādes valstī izsludināja karantīnu. Apstājās vilcieni, tika slēgti veikali, cilvēkiem bez īpašas vajadzības bija liegts atstāt mājas.
Tajā brīdī es, visticamāk, būtu atradies divus tūkstošus kilometru tālu no Deli, mazā pilsētiņā Indijas okeāna krastā. Kā es būtu nokļuvis līdz lidostai? Un ko es tur būtu darījis? Gaidījis evakuācijas reisu uz Eiropu? Ceļojums būtu pārvērties par murgu.
Tieši tā atgadījies manam paziņam, kolēģim no “Latvijas Avīzes”. Viņš dažas dienas pirms ārkārtas stāvokļa izsludināšanas Latvijā kopā ar draugiem bija devies uz Etiopiju.
Pats ceļojums izdevās lieliski – ja neskaita to, ka prātus nemitīgi aizņēma rūpes par mājupceļu. Jo rezervētie lidojumi bija atcelti!
Beidzot ar vairākiem pārlidojumiem piedzīvojumu meklētājiem izdevās nokļūt Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā. No turienes jau automašīnā – līdz Latvijas robežai, bet pēdējos metrus ceļinieki veica kājām…
Kabatā – zaļais sertifikāts
Kā liecina marta sākumā veiktas socioloģiskās aptaujas rezultāti, šogad tuvākos un tālākos ceļojumos plāno doties aptuveni puse Latvijas iedzīvotāju. Jau tagad ir skaidrs, ka visiem, kuri vēlēsies ceļot ārpus valsts robežām, vismaz pārskatāmā nākotnē vajadzēs iegūt tā saucamo kovidpasi jeb “zaļo sertifikātu”.
Šis dokuments apliecinās, ka ceļotājs ir vakcinējies pret Covid-19, pārslimojis šo slimību vai nesen saņēmis negatīvu testa rezultātu. Nekas jauns tas nav.
Pirmie oficiālie dokumenti, kas apliecināja tā īpašnieka uzturēšanos mēra karantīnā, tika izdoti jau 18. gadsimta sākumā Itālijā. Tikai šādas caurlaides īpašnieks varēja brīvi ceļot epidēmijas neskartajos reģionos.
1959. gadā Pasaules veselības organizācija ieviesa potēšanās pasi, tā saucamo dzelteno grāmatiņu. Šāda grāmatiņa ir arī man, esmu to izmantojis divas reizes – lai iebrauktu Rietumāfrikas valstīs Ganā un Togo.
Atceros, pirmais cilvēks, kas mani sagaidīja pie ieejas Ganas galvaspilsētas Akras lidostā, bija nevis robežsargs vai muitnieks, bet gan ārsts. Viņu interesēja ieraksts manā grāmatiņā, apliecinājums, ka esmu potējies pret dzelteno drudzi.
Bez šā dokumenta es nemaz nebūtu ielaists Ganā.
Kovidpasi varēs glabāt gan elektroniskā veidā viedtālrunī, gan izdrukāt papīra formātā. Es ieteiktu nodrošināties “par pilnu programmu” – tālrunis, papīrs, plus vēl noglabāt šo dokumentu attālināti “mākonī” vai savā e-pastā. Jo vienmēr pastāv risks pazaudēt tālruni, tas var izlādēties visai nepiemērotā brīdī, tieši pasu kontroles laikā.
Lieta, kas pagaidām vēl nav pilnībā skaidra – kur un kādas vakcīnas tiks atzītas. Vai cilvēks, kurš būs sapotējies, piemēram, ar Krievijas “Sputņik”, Ķīnas “Sinopharm” vai Indijas vakcīnu, varēs brīvi ceļot ES vai ASV? Un otrādi – vai “AstraZeneca” poti atzīs, piemēram, Kirgizstāna?
Pirms dodaties uz kādu valsti ārpus ES, noteikti pārliecinieties, vai tā atzīst Latvijas izsniegto kovidpasi un vakcīnu, ar kuru esat sapotējies. Lieka piesardzība nenāks par ļaunu!
Kurp doties?
Ir vairāki veidi, kā iepazīt pasauli. Piemēram – atpūta, ekskursija vai ceļojums. Ar atpūtu cilvēki parasti saprot došanos uz “siltajām zemēm”, kur iespējams baudīt vasaru “ar garantiju”.
Man pašam šķiet, ka šovasar tas būs pats izplatītākais “tālā” tūrisma veids. Pandēmijas un aukstās ziemas nogurdinātie eiropieši centīsies nokļūt saulē un siltumā. Iecienītie mērķi – Turcija, Bulgārija, Spānija, Grieķija, Kipra, Kanāriju salas, Ēģipte.
Cilvēks izkāpj no lidmašīnas, tiek iesēdināts autobusā, nogādāts viesnīcā jūras krastā un atstāts savā vaļā. Šāds atpūtas veids īpaši piemērots birojos izdegušiem darbarūķiem (pilnīga atslēgšanās!) un ģimenēm ar bērniem.
Turklāt jau tagad sāk izskatīties, ka tas, iespējams, būs arī pats drošākais ceļošanas veids. Jo lidmašīnā tiks ielaisti vien cilvēki ar kovidpasēm, tāda tiks pieprasīta arī viesnīcā.
Visapkārt tikai vakcinētie, savdabīgs drošības kupols. Jautājums tikai – vai ar laiku šāda atpūta neapnīk.
Turklāt viesnīcās, kur “viss iekļauts”, atpūta nereti beidzas ar pārēšanos, pieņemšanos svarā un alkohola sabeigtām aknām. Ne velti pastāv teiciens – “atpūsties no atpūtas”.
Latvieši, it īpaši seniori, iecienījuši autobusa ekskursijas, ceļošanu gida pavadībā. Tradicionālie maršruti – Eiropas valstis. Cilvēki cenšas apvienot “patīkamo” ar “lietderīgo”, atpūtu ar muzeju un slavenu vietu apmeklēšanu.
Atklāti sakot, man pašam šis pasaules atklāšanas veids nešķiet īpaši pievilcīgs. Gaumes un intereses ir dažādas, kas vienam apskates vērts, citam nieki. Izskatās, ka pandēmijas laikā visvairāk cietīs tieši autobusu tūres.
Daudzu robežu šķērsošana un nemitīgās kovidpasu pārbaudes ekskursiju var pārvērst nogurdinošā pasākumā. Turklāt katrs muzeja, restorāna vai veikala apmeklējums svešā zemē slēpj sevī papildu inficēšanās riskus.
Vēl kāda problēma – vērojot eksponenciāli augošās saslimšanas līknes un brīžiem histēriskos valdību atbildes soļus, var gadīties, ka Grieķijas apciemotāji mājupceļā saduras ar negaidītiem iebraukšanas sarežģījumiem, piemēram, Čehijā, Slovākijā vai Polijā.
Manu pasaules iepazīšanu varētu saukt par ceļošanu, cik nu modernajos laikos tas vēl iespējams. Jūs iesēžaties autobusā, vilcienā vai lidmašīnā un vienkārši dodaties uz priekšu. Patīk kāda vieta – uzkavējaties ilgāk, izpētiet un izbaudiet.
Tā ir milzīga brīvības sajūta, arī iespēja atklāt masu tūrisma vēl neskartas vietas. Šāda ceļošana prasa ne tik daudz naudu, cik laiku un uzdrošināšanos. Es pats ar parastajiem satiksmes autobusiem no Rīgas esmu aizkūlies līdz Turcijas robežai ar Irānu. Teorētiski to var izdarīt vien ar trim autobusiem, pārsēžoties Sofijā un Stambulā.
Diemžēl izskatās, ka šis ceļošanas veids šogad būs jāatliek. Pārāk atšķirīgs būs epidemioloģiskais stāvoklis dažādās valstīs, kavēsies kovidpasu standartizācija un dažādu vakcīnu atzīšana.
Ja nu tomēr kāds iedrošināsies doties ceļā, mans padoms – necentieties rezervēt daudzus pārlidojumus no vienas valsts uz otru. Jo pandēmijas apstākļos katra pārsēšanās palielina iestrēgšanas risku, nīkšanu lidostās, vajadzību meklēt alternatīvu mājupceļu – un līdz ar to arī papildu izdevumus.
Neaizmirst sejas maskas, jums nepieciešamās zāles, dokumentu kopijas, visu, kas vajadzīgs. Nekad nevar zināt, kad nervozi politiķi, sabiedēti no kārtējā Brazīlijas, Ugandas vai Transilvānijas Covid-19 paveida, jūsu ceļojuma maršrutā neizsludina kārtējo karantīnu.
Un vēl – pat tad, ja esat pieradis visur maksāt tikai ar karti, paņemiet līdzi arī skaidro naudu, vislabāk sīkās banknotēs. Ticiet man, tā dos papildu drošības sajūtu un nekad nepievils.
Apceļo dzimto zemi!
Ceļojumi “saraujas”. 2020. gada vasarā cilvēki aizrautīgi stāstīja, kā atklājuši Latviju. Ka beidzot pabijuši Kolkā, izpeldējušies Rāznā, redzējuši Rotko centru Daugavpilī. Vai nopirkuši velosipēdu.
Viss vērtīgais un pārbaudītais reiz atgriežas. Pirmajos ulmaņlaikos, 30. gados, Latvijā attīstījās kustība “Apceļo dzimto zemi”. Tās mērķis bija veicināt vietējo tūrismu (līdz ar to arī ekonomiku), audzināt patriotismu, dzimtenes mīlestību, veicināt veselīgu, vienkāršu dzīvesveidu.
Es paredzu, ka šābrīža neziņas apstākļos arī šajā vasarā cilvēki apceļos Latviju un tuvējās ārzemes – Igauniju, Lietuvu, Poliju, Skandināviju. Jo šos braucienus atšķirībā no Āfrikas vai Āzijas iepazīšanas vismaz varēs plānot.
Skaties uz saslimšanas līknēm, internetā izpēti iebraukšanas nosacījumus, sakravā mantas un brauc!
Īstas pērles var atrast tepat, kaimiņos, Lietuvā un Igaunijā. Man pašam ir sapnis reiz mūžā apmeklēt Peipusa ezeru. Runā, ka tam nevarot saskatīt otru krastu. Pa ceļam var iegriezties vienā no skaistākajām Latvijas pilsētām – Alūksnē.
Latvija ir lielāka un daudzveidīgāka, nekā mēs domājam. Nesen sastapu liepājniekus, kuri tikai trīsdesmit gadu vecumā pirmo reizi pabijuši Latgalē. Nezinājām, ka tik skaisti, negaidījām, ka cilvēki tik jauki, – tādi bija viņu iespaidi.
Kurzemniekiem es ieteiktu paraudzīt, kā izmainījusies Ludza, Balvi, Rēzekne, Daugavpils, Krāslava. Savukārt latgalieši var no jauna atklāt Kuldīgu, Liepāju, Ventspili, pa ceļam iegriezties Bauskā, Jelgavā vai Saldū.
Vēl šodien atceros, kā es divpadsmit gadu vecumā pirmo reizi ieraudzīju jūru. Tas bija kā filmā: Jūrmalas priedes, kāpās izliktas koka kāpnes un tad pēkšņi – elpu aizraujoša jūras bezgalība.
Varu padalīties pieredzē, kā es meklēju ceļojumu mērķus Latvijā, Baltijā, patiesībā visā pasaulē. Piemēram – pilsētiņa N. Jūs ieejat “google” kartē un izpētāt tās plānu. Ja miestiņš atrodas upes vai ezera karstā – uz priekšu! Jo pats ūdens tuvums gluži automātiski dāvā skaistu skatu un iespēju izpeldēties.
Tieši šādi es atklāju, manuprāt, vienu no jaukākajām vietām uz pasaules – Zarasu pilsētiņu Lietuvā. Tā atrodas vien pāris kilometru no Latvijas robežas, uz Daugavpils–Viļņas ceļa. Zarasi izvietojušies vairāku ezeru un upīšu krastos, patiesībā pilsētiņa ir kā iespiesta starp ūdeņiem.
Var dienām staigāt un pētīt! Un vēl – šajā pandēmijas laikā der atcerēties, ka pasaulē ir četras vietas, četras stihijas, kur vīrusa nav un nekad nebūs. Tās ir tuksnesis, kalni, jūras liedags un mežs. Pēdējās divas pieejamas tepat, Latvijā.
Kā mainīsies pasaule?
Vai ceļojumi šogad būs dārgāki? Grūti pateikt. Skatoties no vienas puses, pieprasījums vēl pilnībā neatjaunosies. Cilvēki baidīsies gan no vīrusa, gan no neērtībām un neparedzamiem sarežģījumiem. Šis apstāklis varētu bremzēt cenu augšanu.
Savukārt skaidrs arī tas, ka tie, kuri būs gatavi ceļot, būs gatavi arī maksāt. Lidsabiedrības, viesnīcas un restorāni centīsies atgūt zaudējumus. Cenas jau augušas eiropiešu iecienītajā Maljorkā.
Aprīļa sākumā lidojums no Vācijas un vienu nedēļu ilga uzturēšanās šajā Vidusjūras salā atkarībā no lidsabiedrības un viesnīcas izvēles maksāja robežās no 800 līdz 2000 eiro. Jārēķinās ar to, ka pasaule var kļūt nedraudzīgāka, pat agresīva. To pandēmijas pirmajās dienās Indijā piedzīvoja eiropieši un krievi, kuri bija ieradušies “pārziemot”.
Cilvēki, kuri augu dienu bija uzturējušies pludmalē, pēc “lockdown” jeb karantīnas izsludināšanas pēkšņi bija ieslēgti četrās viesnīcas sienās. Internets ir pilns ar stāstiem par dzīvi bez skaidras naudas (kā lai tiek līdz bankas automātam?), nespēju atgriezties mājās, par problēmām nopirkt pašas elementārākās lietas – pārtiku, zāles, mobilā telefona karti.
Agrāk draudzīgie, izpalīdzīgie indieši pēkšņi pārvērtušies par egoistiskiem ierausējiem, kuri gribējuši iedzīvoties uz nabaga cilvēku rēķina.
Cilvēki centīšoties vairīties no agrākajiem masu tūrisma mērķiem. Laba ziņa apkārtējai videi, slikta – uzņēmējiem. Pagājušajā vasarā pasauli aplidoja kadri, kuros bija redzama tuksnesīgā Venēcija un delfīni, kuri pēc daudziem gadu desmitiem atkal atgriezušies pilsētas kanālos.
Jau tagad daudzviet Eiropā rēķinās ar to, ka pamirušie pilsētu centri un vecpilsētas tik ātri neatgūsies. Bet jaunu elpu iegūšot nomales, tās tikšot atklātas un apgūtas. Rīgai te ir ko piedāvāt – Mežaparks, Bolderāja, Vecāķi, Daugavas krastmala.
Pilsētās (bet ne kūrortos!) augšot pieprasījums pēc interneta “bukingos” piedāvātiem dzīvokļiem, kur iespējams dzīvot distancēti no iespējamiem vīrusa nēsātājiem. Bet pagaidām atliek tikai cerēt un gaidīt.
Runā, ka pavisam drīz parādīšoties jauns ceļojumu piedāvājums – vakcināciju tūrisms. Pirmās zemes, kas piedāvāšot atpūtu pie jūras un poti pret Covid-19, būšot Izraēla un Arābu Emirāti.
Bet kas notika ar manu lidmašīnas biļeti? Lieki teikt, ka arī aizvadītā gada rudenī es neaizlidoju uz Indiju. Tomēr aviokompānija nāca pretī un manu biļeti “iesaldēja”.
Tagad es vakaros dažkārt aplūkoju iepriekšējo Indijas ceļojumu bildes, gremdējos atmiņas un loloju cerības, ka varbūt kādreiz atkal… Sapņot jau vēl nav aizliegts.
Uzziņa
Pēc Pasaules tūrisma organizācijas statistikas, 2020. gadā tūrisma braucienu skaits pasaulē, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, samazinājās par 74%. Krīze ietekmējusi ap 100 miljonu darba vietu.
Savukārt Latvijas tūristu mītnēs 2020. gadā apkalpoti 1,46 miljoni ārvalstu un vietējo viesu, kas ir par 49% mazāk nekā 2019. gadā.
Viedoklis
Latvijas Piļu un muižu asociācijas izpilddirektore Aira Andriksone: “Tūrisma nozare ir atguvusies no ikviena smaga trieciena. Cik daudz laika tas prasīs šoreiz un kā tas notiks, īsti nevar pateikt neviens. Nezināmo ir pārāk daudz.
Viena prognozētā pasaules tendence ir šāda: izjūtās balstīts, individualizēts piedzīvojumu tūrisms, kas apies agrākos masu tūrisma galamērķus. Latvijai, prasmīgi rīkojoties, tas pat dotu priekšrocības.
Ceram, neizzudīs vēlme apceļot pašiem savu zemi, tāpēc aicinu iepazīt Latvijas pilis un muižas.”
