“Iet soli sabiedrībai pa priekšu.” Saruna ar Latvijas Radošo savienību padomes jauno priekšsēdētāju 1
Lielākajai un ietekmīgākajai Latvijas kultūras profesionāļus apvienojošajai organizācijai – Latvijas Radošo savienību padomei (LRSP) – kopš februāra vidus jauna priekšsēdētāja – INGA BRŪVERE. Spilgta radoša personība, kas sevī apvieno gan mākslinieces, gan kuratora aizrautību. Rīgas Fotomēneša un Fotogrāfijas biennāles dibinātāja.
– Kādēļ nolēmāt piekrist šim amatam?
I. Brūvere: – Kopš Mākslas akadēmijas beigšanas 1991. gadā esmu brīvmāksliniece un brīvkuratore. Līdz ar to visi jautājumi, kas skar kultūrpolitiku tieši radošo personu kontekstā, man ir ļoti aktuāli.
Esmu bieži uzturējusies ārzemēs, piemēram, Vācijā, un redzējusi, kādas iespējas valsts piedāvā radošajiem cilvēkiem, tajā skaitā sociālās garantijas. Pēdējos piecus gadus arī pārstāvēju Latvijas Mākslinieku savienību Radošo savienību padomē. Ļoti augsti novērtēju līdz šim paveikto, un, kad man piedāvāja to turpināt, nodomāju: ja ne mēs paši, tad kas gan to darīs?
– Ir sākta radošo personu sociālā atbalsta programma, kā arī dota cerība, ka ar 2022. gadu notiks atgriešanās pie Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) finansēšanas no iezīmētajiem nodokļiem. Protams, tas viss ir ilga un ļoti neatlaidīga darba rezultāts. Cik šie lēmumi ir pabeigti, un vai tiešām vērojama arī reāla varas attieksmes maiņa?
– Ir notikušas izmaiņas, lai gan tas prasījis ļoti ilgu laiku. Radošo personu sociālā atbalsta programma, kas tika sākta 2018. gadā, ir liela uzvara, tomēr jāsaprot, ka tā ir arī pavisam normāla prakse – šādas programmas radošajiem ir jebkurā Eiropas valstī, arī Lietuvā un Igaunijā tās darbojas jau ilgāku laiku.
Vai šī uzvara ir pilnīga un varam būt mierā – protams, ne. Mākslinieka dīkstāves pabalsts ir sasaistīts ar minimālo algu valstī, un reāli šī summa ir ļoti maza. Bet tas jau nav tik daudz kultūras, kā valsts ekonomikas un politikas jautājums.
– Vai ir kas mainījies mākslinieku, it sevišķi pensionēto, izjūtā – ka valsts par viņiem vairāk rūpējas?
– Ja salīdzina ar 90. gadiem, tad – jā, protams. Sāksim ar to, ka VKKF ir iespēja sniegt projektus, saņemt radošās stipendijas un finansējumu radošajiem braucieniem. Šobrīd Radošo personu atbalsta programma visveiksmīgāk atbilst tieši pensionāru vajadzībām.
Interesanti, ka cilvēku attieksme ir ļoti atšķirīga – daži ir iepriecināti, ka valsts izrāda rūpes, daži kautrējas pieteikties.
Ir arī tādi, kas to uztver kā vienreizēju akciju, un tad skaidrojam – nē, tā ir programma, valsts sociālais atbalsts radošajiem cilvēkiem, kas visu mūžu devuši ieguldījumu valsts kultūrā.
– Programma gan nekādi nerisina šobrīd aktīvo radošo cilvēku pensiju nodrošinājumu.
– Pamatproblēma ir šī brīža kultūras cilvēku atalgojumā. Kopumā kultūrā atalgojums ir diezgan zems. Turklāt ir profesijas, kur vispār nav atalgojuma, piemēram, nav tādas darba vietas kā mākslinieks vai rakstnieks. Liela daļa kultūras attīstībā iesaistīto ir nevaldības organizācijas un pašnodarbinātie. Diemžēl Kultūras ministrijas rūpes par atalgojuma paaugstināšanu aprobežojas ar valsts kultūras institūcijām.
Mana kā LRSP valdes priekšsēdētājas pirmā vizīte Kultūras ministrijā kopā ar LRSP ģenerālsekretāru Haraldu Matuli bija saistīta ar nepieciešamību skaidrot, ka tas jāattiecina arī uz nevaldības sektorā un pašnodarbinātajiem kultūras darbiniekiem. Argumentējām ar to, ka valsts institūciju dalība/līdzdalība nozaru attīstībā katrai ir ļoti atšķirīga.
Piemēram, vizuālajā mākslā šāda institūcija ir tikai viena – Latvijas Nacionālais mākslas muzejs –, kuras devums tomēr vairāk ir reprezentatīvs, nevis mākslas procesu nodrošinošs. Vairākās citās nozarēs, tajā skaitā literatūrā, ir līdzīga situācija, un, saglabājot šādu valsts attieksmi, ir risks, ka kultūras attīstība valstī var tikt ierobežota vai degradēta.
Ir ļoti svarīgi, lai Kultūras ministrija skatītu kultūru kā vienotu telpu.
Tikšanās laikā ministrijā mums tomēr izdevās iekļaut Valdības deklarācijas rīcības plānā arī to, ka tiks apzinātas cienīga atalgojuma nodrošināšanas iespējas nevalstiskajā sektorā nodarbinātajiem un pašnodarbinātajiem kultūras darbiniekiem no valsts budžeta finansētajos projektos.
Latvijas Radošo savienību padome šobrīd strādā, lai jau 2020. gadā būtu reāls atlīdzību pieaugums VKKF projektos – radošajām stipendijām, NVO projektiem u. c. Šā uzdevuma realizācijai mums ir arī labs partneris – Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācija.
– Pati esat gan aktīva māksliniece, gan kuratore. No kurienes saknes jūsu radošumam un vispusībai radošajās interesēs?
– Mūsu dzimtā dominējošā profesija ir juristi, bet ir arī mākslinieki – mans onkulis Gvido Brūveris pirms kara divus gadus studēja Jāņa Roberta Tillberga meistarklases darbnīcā un pēc tam Mākslas akadēmijā. 1944. gadā viņš emigrēja uz Argentīnu, kur veidoja savu karjeru. Mans brālēns, keramiķis Juris Bergins, pēdējos divdesmit gadus dzīvo un strādā Lietuvā.
Mani mulsina situācija, kad jāpamato, kāpēc sabiedrībai vajag kultūru.
Man no bērnības kultūra bija pamats – man mājās bija ļoti daudz grāmatu, bija jāspēlē klavieres, jāapmeklē opera un vēl jāiet mākslas skolā. Māmiņa mēdza teikt – pēdējo naudu ir vērts atdot tikai par divām lietām – labu grāmatu un biļeti uz operu.
Kultūra ir mūsu visu dzīves saturs neatkarīgi no profesionālās darbības.
– Allaž esat izcēlusi ideju prioritāti un kontekstualitāti savā gleznās. Bet vai tur nav arī kas matemātiski izkalkulēts?
– Vispār man vienmēr ir ļoti patikusi matemātika. Māmiņa vēlējās, lai eju mācīties arhitektūru, jo arī pati bija to studējusi, taču, tā kā bija vēl padomju laiki, man gribējās studēt kaut ko, kur vairāk brīvības. Neraugoties uz to, ka mākslā padomju laikos bija ierobežojumi, man tomēr likās, ka mākslā cilvēks nav tik ļoti atkarīgs no apkārtējiem apstākļiem.
Varbūt tieši tāpēc, ka man ir arī matemātiskā domāšana, mākslā man tuvas ir konceptuālās/kontekstuālās lietas. Savā mākslā meklēju balansu starp intelektu un materiālu. Daļēji gribēju būt arī neatkarīga no materiāla – izbaudīt tīru intelektuālo produktu. Varbūt tāpēc pirms divdesmit gadiem sāku nodarboties arī ar izstāžu un projektu kūrēšanu.
– Jūsu lolojums ir vispirms Rīgas Fotomēnesis un pirms četriem gadiem – arī Rīgas Fotogrāfijas biennāle, kas sāksies rīt, šogad starpposmā fokusējoties uz jaunajiem māksliniekiem. Kāpēc no visiem mākslas medijiem izvēlējāties tieši fotogrāfiju?
– Vēl samērā nesen Latvijā pastāvēja divas telpas – fototelpa un māksla, kuru mijiedarbība bija ļoti vāja. Fotogrāfijas “mākslas” izpausme aprobežojās ar autorfotogrāfiju dokumentālā stāsta formātā. Viens no iemesliem ir izglītības trūkums Latvijā.
Laikā, kad attēla kultūrai ir īpaši nozīmīga loma gan ikdienas komunikācijā, gan laikmetīgās mākslas procesos un attīstībā, Latvijas Mākslas akadēmija joprojām nepiedāvā studijas programmā “Vizuālā māksla – fotogrāfija”. Jāatzīmē, ka šādu profesionālo izglītību var iegūt ne tikai citur Eiropā, bet arī mūsu kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā, kur programmas darbojas jau daudzus gadus.
Kad pievērsos fotogrāfijai, mani interesēja izpētīt iespējas, robežas – ko ar fotogrāfiju kā vienu no mākslas medijiem var izdarīt. Šodien fotogrāfija ir visur. Klasiskajam fotogrāfijas kā estētiska un dokumentējoša attēla uzstādījumam pievienojusies virkne citu priekšstatu, kas rada jauna satura apzināšanās nepieciešamību. Intensīvais interneta un sociālo tīklu patēriņš mūsu ikdienā lielā mērā ir padarījis fotogrāfiju par vienu no primārajiem komunikācijas līdzekļiem.
Pirmais Rīgas Fotomēnesis norisa 2014. gadā Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas laikā, un te man jāsaka paldies nodibinājuma “Rīga 2014” vadītājai Diānai Čivlei, ka viņa noticēja šim projektam. 2015. gadā tika dibināta Rīgas Fotogrāfijas biennāle, kas vēl vairāk pavirzīja medija robežas.
2018. gadā Rīgas Fotogrāfijas biennāles centrālajā izstādē “Ekrāna ēra I: Pašportrets”, ko kūrēju sadarbībā ar mākslinieci Marī Šēvoldu no Norvēģijas, pievērsāmies tehnoloģiju iespaidam gan uz attēla attīstību, gan uz cilvēku. Ir jāsaprot, ka postinterneta laikmets jau nav tikai tas, kas notiek datorā vai ap to, bet arī tas, kā tas iespaido mūsu domāšanu, attieksmi, kritērijus un komunikāciju. Patīkami bija, kad Helsinku Mākslas universitātes profesore Anna Kaisa Rastenbergere, kas strādāja arī Somijas Fotogrāfijas muzejā, augsti novērtēja formātu, kādā mēs strādājam ar laikmetīgo fotogrāfiju.
– Ko jūs domājat par bieži izskanošo vēlmi gan no pašu puses, gan ārpuses – kā to, piemēram, pauda 2018. gadā notikusī RIBOCA (Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle) – ierakstīt Rīgu pasaules mākslas kartē?
– Mani vienmēr ir mulsinājis, ka mēs, tāda maza tautiņa, gribam kaut kur ierakstīties, vēlamies sev karaļus, izcilības.
Man personīgi ir svarīgi sajust pilnību vienkāršā ikdienā.
Kādreiz pat nedaudz apskaudu norvēģus, dāņus, kuri dzīvo, strādā un veido savu ikdienu tā, lai cilvēkam ir labi – cilvēcīgi. Arī atbalsts radošajiem cilvēkiem ir tāds, par kādu varam tikai sapņot.
Par pasaules karti – mēs jau esam pasaules karte ar to vien, ka esam pasaules kartē. Jāsaprot, ka nekad nevarēsim finansiāli konkurēt ar mākslas pasaules centriem – Londonu, Ņujorku. Par reklāmu un rakstiem visur ir jāmaksā. Arī Rīgas Fotogrāfijas biennālei vairāki starptautiskie portāli piedāvāja rakstus, bet par visu ir jāmaksā. Mēs pat nevaram pienācīgu atalgojumu samaksāt cilvēkiem par darbu. Lai mēs varētu pasaulē intelektuāli konkurēt, ir jāatbalsta process.
Bet, runājot par RIBOCA, kas ienāca ļoti agresīvi, piederu pie tās grupas, kas uzdod jautājumus. Kultūra ir mūsu valsts saturs un ir tikai normāli reaģēt situācijā, kad nelielā teritorijā bez skaidra mērķa tiek importēts gan milzīgs finansējums, gan intelekts.
Atsauksmes, ko lasīju ārvalstu un Krievijas presē, bija ar tendenci, ka Latvijai nav savas identitātes un ka mēs vēl esam tās meklējumos, un RIBOCA būs tā, kas to mums injicēs. Vai mēs vēlamies šādi ierakstīties pasaules mākslas kartē? Taču mani ne tik daudz uztrauc RIBOCA, bet gan tas, kā mēs paši uz to reaģējam. Jautājums ir – kas paliks pāri, kad “citplanētietis» aizlidos? Un vēl, ņemot vērā mūsu trūcīgo kultūras finansējumu, ceru, ka RIBOCA, kas vairākkārt apgalvoja, ka nepretendēs uz lokālo finansējumu, turēs savu vārdu.
– Pagājušogad apritēja trīsdesmit gadu kopš vēsturiskā LRSP plēnuma. Vai šobrīd, konkurences un individuālisma laikmetā, vispār var būt runa par kādu īpašu kultūras cilvēka misiju sabiedrībā?
– Skatoties, kā šo misiju uztveram, – ja to izprotam kā tādu šova zvaigžņu prezentāciju, tad jā, tā ir mazinājusies. Bet, ja šo misiju uztveram tā, ka kultūras cilvēki kā darbarūķi strādā un dod savu ieguldījumu valsts attīstībā, tad, manuprāt, tā nav ne mazinājusies, ne arī kādreiz bijusi apšaubāma. Kultūras cilvēku un mākslas uzdevums ir iet solīti sabiedrībai pa priekšu. Būt tiem, kas veic pirmo soli. Un valsts līdzdalība un finansējums ir nepieciešami tieši šā soļa nodrošinājumam un procesa uzturēšanai.
– Kāds ir jūsu viedoklis par kultūras cilvēku stāšanos partijās un darbošanos politikā?
– Konceptuāli esmu par to, tomēr jāņem vērā, ka darbošanās politikā prasa ļoti daudz laika un māksla – arī, tā ka kādā brīdī ir jāizšķiras. Tomēr uzskatu, ka ir labi, ja intelektuāli spēcīgi kultūras cilvēki iet politikā.
– Pie kurām lietām kultūrpolitikā esat gatava ķerties klāt vispirms?
– Būtisks ir atalgojuma pieaugums, kas kultūras nevaldības sektoram un pašnodarbinātajiem tieši saistīts ar VKKF finansējuma kāpumu. Tāpat jāturpina attīstīt radošo personu sociālā atbalsta programmu.
RADOŠĀ VIZĪTKARTE
INGA BRŪVERE
Māksliniece, izglītību ieguvusi Latvijas Mākslas akadēmijā; kopš 1991. gada strādā vizuālās mākslas nozarē.
Kopš 2001. gada – kuratore, īstenojusi dažādus projektus un izstādes Latvijā un ārzemēs.
Idejas autore un viena no festivāla “Rīgas Fotomēnesis” dibinātājām (2012) un pirmā Rīgas Fotomēneša vadītāja (2014).
Kopš 2015. gada – viena no Rīgas Fotogrāfijas biennāles dibinātājām un vadītāja.
No 2015. līdz 2017. gadam – VKKF vizuālās mākslas nozares ekspertu komisijas priekšsēdētāja un VKKF padomes locekle.
