“Pasaules eksrekordists mani mēģina piebremzēt.” Saruna ar Latvijas labāko desmitcīņnieku Reini Krēgeru 4
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Pasaules eksrekordists mani mēģina piebremzēt, tā mēs kaujamies mazliet,” smejas Latvijas labākais desmitcīņnieks Reinis Krēgers, kurš dzīvo Čehijā un pērn oktobrī uzsāka sadarbību ar vienu no visu laiku labākajiem daudzcīņniekiem Romanu Šebrli – olimpisko un pasaules čempionu, kādreizējo pasaules rekordistu, kura sasniegtie 9026 punkti šobrīd visu laiku labāko rezultātu listē ir trešajā vietā.
Kā nonāci Čehijā?
Pēc atgriešanās no studijām ASV sapratu, ka Latvijā nebūs aršanas – trenera nav, kur trenēties nav.
Bija kontakti Čehijā, šī man vienmēr bijusi interesanta zeme izcilo daudzcīņnieku dēļ. Prāgā strādāja viens čehu kanādiešu treneris, kurš Amerikā bija absolvējis to pašu universitāti, vienojāmies, ka palīdzēšu viņam atvērt biznesu un treniņi būs bez maksas. Tas bija 2018. gadā.
Šebrle ir televīzijas seja, bet apgrozās vieglatlētikas aprindās, atnāk uz mačiem. Katru gadu rudenī viņš pie mājas rīko futbola turnīru divi pret divi, tur iepazināmies. Viņš nojauta, ka esmu liels fans, astoņu gadu vecumā, vērojot Sidnejas olimpiskās spēles, sāku skatīties daudzcīņas virzienā.
Tētis ir bijušais daudzcīņnieks, mācījies Murjāņos, toreiz teica – Šebrle ir īstais sportists. Ik pa laikam satikāmies, pagājušā gada rudenī viņam bija izmaiņas darbā un parādījās laiks, futbola turnīrā sākām sūdzēties, ka ir slikta situācija, mūsu treneris bija aizgājis.
Šķirstīju viņa vecās treniņu klades, Šeba redzēja, ka esmu ieinteresēts, pēc pāris nedēļām vaicāja, vai es un vēl divi vietējie džeki esam gatavi trenēties.
Mēs esam otrās kategorijas daudzcīņnieki, viņš bija uzrakstījis arī abiem čehiem, kas piedalījās Tokijas olimpiskajās spēlēs, Ādamam Helceletam un Jirži Sikoram, kuri atteicās, nobijās, jo Romans bija teicis – ja gribat tēmēt uz nopietniem rezultātiem, reizēm mājās rāposiet. Abi traumatiski, īpaši Ādams.
Es nedomājot piekritu. Biju domājis šo ziemu ņemt vieglu, lai sakārtotu ķermeni, galvu, finanses, bet bija jālec iekšā, pirmajās divās nedēļās 20 treniņi, es tieši pēc slimošanas. Brutāli. Parakstījos – darīšu visu, ko viņš teiks, ja ļoti sāpēs, došu zināt.
Pirms tam pusotru gadu pats plānoju savus treniņus, jo kovida noteikumu dēļ te biju treniņu grupā, te mani dzina ārā. Biju pieradis, bet tas arī ļoti iztukšo un atņem enerģiju. Gribēju redzēt, kā Šeba trenē, kādas bija vecās metodes. Puse čehu treneru smejas, kā mēs darbojamies. Šebrle nav treneris, dod mums to, ko treneri viņam savulaik deva, tikai caur savu filtru.
Bija jārāpo mājās?
Dažas reizes bija, nenormāli daudz skriešanas. Es augustā svaros pirmo reizi mūžā satraumēju muguru, viens no skriemeļiem noslīdējis un spiež uz nervu, bija jācīnās ar tās traumas sekām. Oktobrī sāku darbu ar basketbola komandu “USK Praha”. Nebija laika domāt, ieej režīmā un mauc. Tad satraumējos, tāpēc ziemas sezona jāizlaiž.
Pāršāvi pār strīpu ar slodzēm?
Viss saistīts ar muguras traumu, plus vēl tas, ka decembrī abi ar sievu Baibu noķērām kovidu, divarpus nedēļas pēc pirmajiem simptomiem atsāku darboties, bet pirmajā treniņā jutu, ka cirksnī rauj krampjus. Šebrle janvāri man iedeva pilnīgi brīvu, nāku uz zāli, gribu būt daļa no grupas, piepalīdzu.
Kāpēc nepilnos 30 gados nolēmi iet uz smagāko režīmu, kāds tev bijis?
Biju pārliecināts, ka visas leģendas par to, cik šausmīgi Šebrle trenējies, ir uzpūstas.
Gudri treneri nepārtrenē, tad tu nevari sasniegt augstus rezultātus pēc 30 gadiem, bet viņš startēja līdz 37. Labas metodes iekļauj arī daudz atpūtas.
Man nebija ko zaudēt, esmu bijis Latvijā, ASV, Čehijā. Ja nepamēģināšu Šebas veco skolu, nekad nezināšu, kā būtu, ja būtu. Vienalga, ko tas prasīs – ja kādu periodu būs sevis sišana, neko darīt. Viņam sagatavošanās bāze ir grūta, intensīva, bet tad ir vairāk atpūtas un šobrīd ir maz treniņu.
Rezultāti pateiks, vai sistemātika pareiza vai nepareiza. Kopumā nav lielas atšķirības no tā, kā pats darbojos, vienīgais – vairāk skriešanas. Man patīk. Jāiemācās respektēt savu ķermeni, es esmu no tiem, kas izdara visu, ko liek treneris, un vēl mazliet.
Romāns jau no otrās nedēļas man saka – Reini, tev 50 procenti, jo es visu maucu uz 150 procentiem. Pasaules eksrekordists mani mēģina piebremzēt, tā mēs kaujamies mazliet (smejas). Viņš pats arī ceļ svarus, sākumā bija nobijies, ka mēs tik vāji, es divarpus mēnešus biju paņēmis pilnīgi brīvus, svaru zālē un garajās skriešanās viņš mūs iznīcināja, šķita – kā tā var būt.
Pagājušajā gadā tu pats sevi biji labi satrenējis, pēc septiņu gadu pārtraukuma laboji personisko rekordu, turklāt visos trijos startos.
Ar čehu šķēpmetēju Janu Veseliju esam pusčomi, reizēm parunājam, viņš ir brīvdomātājs, aizgāja no Jana Železnija, grib uz treniņiem iet pēc sava grafika. Viņš teica, ka varbūt man arī tas ir labākais, bija skeptisks par Šebu kā treneri. Varbūt, bet es to nevaru un negribu atļauties. Būt grupā, sekot trenerim ir jautrāk. Protams, mācos saprast, ko man nevajag, jo tādas lietas noteikti ir.
Kvalificēties Tokijas olimpiskajām spēlēm laikam bija neiespējamā misija?
Laikus sapratu, ka būs nereāli. Par normas izpildīšanu (8350) nesapņoju, bet bonusa punktu sistēmu gan, kā pēdējie tika čehu džeki ar rezultātu virs 8000 punktiem, bet tie bija jāsasniedz divas reizes īstajos mačos. Pagājušajā gadā tam nebiju gatavs, lai gan vasarā biju dzīves labākajā formā. Desmit dienas pirms otrās daudzcīņas ierāvu aizmugures muskuli, ar visu to laboju personisko rekordu.
Tev pietrūka 14 punktu, lai labotu Vecumnieku rekordu.
Jā, Atis Vaisjūns (7760) arī nāk no Vecumniekiem. Ja netiec pie viena rekorda, skaties nākamo. Viņš novēlēja, lai uzlaboju. Pirmie gadi Čehijā man bija nekādi, bija pārdzīvotas divas Ahilleja operācijas, te noķēru Epšteina-Barra vīrusu, tad kovida laiks. Pagājušajā vasarā labotais personiskais rekords mentāli man bija svarīgs, neatstāju to Teksasā.
Citi Latvijas labākie desmitcīņnieki savus rekordus sasnieguši ap 25 gadu vecumu, tu to paveici 29. Kas bija motivācija neatslābt?
Esmu tā mācīts – pabeigt iesākto.
Tas ir mīts, ko latvieši izdomājuši, ka vieglatlēta mūžs ir 25–26 gadi.
Mums sistēma sakropļota, nav atbalsta, jaunieši nevar atļauties trenēties, bet citādi nav iemesla, kāpēc nevarētu sisties līdz 30 un vēl vairāk gadiem. Daudzcīņā šausmīgi ilgu laiku paņem nobriešana tehniskajā gatavībā. To saku jauniešiem – ja gribat mēģināt tiekties, neuztraucieties, ka 18 gados nav ļoti augstu rezultātu.
Čehu valodā runā brīvi?
Gribētu, bet esam bijuši ļoti slinki, sievai ir labāka. Mana ikdiena aizrit angļu valodā, džeki gribēja, lai mācu viņiem angliski. Jūtos stulbi, katru reizi kādā iestādē kā cietumnieks, te diezgan diskriminē, ja nerunā čehiski, īpaši, ja redz, ka dzīvo vairākus gadus. Strādāju sfērās, kur ir angliski runājošie, trenēju arī beisbolistiem fizisko sagatavotību, visi runā angliski, tāpēc čehu valodu maz vajag.
Kā nonāci līdz grāmatas rakstīšanai?
Pēc studijām jutu, ka daudz ko zaudēšu, neatcerēšos. Dienasgrāmatā uzrakstīju 70 lapas un sapratu, ka daudz ko gribas pastāstīt, padalīties ar sportistiem. Sāku ar psiholoģisko daļu, pēdējos gados ASV traumu dēļ apmeklēju sporta psihologu, tam ir liela vērtība.
Ar laiku jutu, ka nevaru nerakstīt, kad to izdarīju, varēju atkal elpot.
Grāmatai ir trīs daļas – metodoloģiskā daļa no trenera skatījuma, rehabilitācija, uzturs un sporta psiholoģija.
Tu studijām izvēlējies sarežģītu tēmu.
Sāku ar to, kas ir vairāk kā fizioterapija, tad tālāk uz kinezioloģiju. Universitātē augstā līmenī bija kustību fizioloģija, ļoti kvalificēti profesori. Es nekad nedaru kaut ko tāpat vien, vienmēr vajag iemeslu. Skatījos caur prizmu – kā man tas palīdzēs daudzcīņā, pēc tam – kā citiem tas varētu palīdzēt.
Tev labajai rokai nav zeltneša. Kas notika?
2015. gadā janvārī septiņcīņā telpās tikai desmit punktu pietrūka līdz Latvijas rekordam, šķita – nu tik būs. Nedēļu vēlāk lija lietus, jumtā bija caurums un uz paklāja bija izveidojies riebīgs traips. Trīs reizes biju zvanījis strādniekiem, ka jāsalabo.
Otrais stāvs, plakans jumts, domāju – pievilkšos un paskatīšos. Sieva saka – neesi stulbs, satraumēsies. Piekritu, bet nolēmu uztaisīt testa lēcienu, uz jumta malas bija viena nagliņa nedaudz ārā palīdusi… Tajā pilsētā nebija mikroķirurģijas klīnikas, piekritu, ka pirkstu nogriež līdz pirmajam kaulam.
Pēc divarpus mēnešiem piedalījos pirmajās sacensībās lodes grūšanā un laboju personisko rekordu, sapratu, ka varēšu sportot. Diska mešanā bija daudz grūtāk, jo tas jātur pirkstu galos. Vēl mēnesi pēc tam, kad atkopos tā, ka varēju pilnvērtīgi startēt, pārrāvu Ahilleja cīpslu.
Pēc traumām man principā karjera sākās no jauna.
2020. gadā sasniedzu personisko rekordu diska mešanā un tad varēju teikt, ka esmu atgriezies. Visu var, tikai jāgrib.
VIZĪTKARTE. Reinis Krēgers
Dzimis 1992. gada 22. janvārī.
Desmitcīņnieks, personiskais rekords 7747 punkti (2021.), septiņcīņā telpās – 5777 punkti (2015.).
Dzīvo Čehijā, augstākās basketbola līgas komandas “USK Praha” fiziskās sagatavotības treneris.
Absolvējis kinezioloģiju Kanzasas štata universitātē (ASV).
Grāmatas “Track and Field: Beyond Technique Training: How to Challenge Genetic Potential by Changing the Mindset” autors.
Viens no mājaslapas “decathlonpedia.com” autoriem.
