“Iet pret sistēmas straumi un katram bērnam atrast ģimeni!” Ilze cīnās, lai nākotnē bērnunamus aizstātu atbalsta centri 9
Dace Terzena, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
“Mūsu patiesais lepnums ir tās ģimenes, kuras pieņēmušas bērnus un sniedz viņiem mīlestību, rūpes un mājas,” uzsver Valsts sociālā aprūpes centra “Rīga” filiāles “Rīga” jeb, vienkāršāk sakot, Kapseļu ielas bērnunama vadītāja Ilze Dzene.
“Ir jārunā par šiem cilvēkiem – uzņemošajām ģimenēm, nevis par mani.” Taču daudzas būtiskas un, cerams, neatgriezeniskas pārmaiņas Kapseļu ielā sākušās tieši pēc Ilzes stāšanās vadītājas amatā 2018. gadā.
Un, neraugoties ne uz kādiem šķēršļiem, konsekventi turpinās. Tāpēc par Ilzi ir jārunā gan. Un tikai likumsakarīgi, ka šogad viņa kļuvusi par “Latvijas lepnuma” laureāti nominācijā “Sargeņģelis”.
Ļoti sirsnīgu un izsmeļošu vēstuli “Latvijas lepnumam”, iepazīstinot ar Ilzi, uzrakstījusi Bērnu slimnīcas fonda darbiniece, projektu vadītāja Karīna Pētersone, kas pati kādreiz bijusi “sistēmas bērns” un veido blogu par šādu tematiku.
Karīna raksta: “Ilze pieņēma šo darbu ar mērķi atrast visiem bērniem ģimenes un aizvērt Kapseļu ielas bērnunamu. Ilze ir viens no taisnīgākajiem un cilvēcīgākajiem cilvēkiem, kuru es pazīstu.
Katru dienu iet pret sistēmas straumi ar skaidru redzējumu – pastāvēt par Kapseļu ielas bērnunama bērnu tiesībām uz cieņpilnu dzīvi.”
Kad Karīnai jautāju, kas liek ticēt, ka Ilzei to visu izdosies īstenot, viņa uzsver – jo Ilze nelokāmi turas pie vērtībām, kuras sev noteica, uzņemoties pienākumus, viņai ir stingrs mugurkauls, tādi cilvēki ir neērti sistēmai, bet vienlaikus bērnunama vadītāja ir lieliska taktiķe un diplomāte, kas ļauj soli pa solim, kara cirvi nevicinot, tomēr virzīties uz priekšu.
Liktenīgais sludinājums
Šā stāsta sākums meklējams tobrīd, kad Ilze, vēl pavisam jauniņa Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes studente, Raiņa bulvāra ēkas foajē ieraudzīja sludinājumu, kurš aicināja strādāt Kapseļu ielas bērnunamā.
“Es toreiz noplēsu strēmelīti ar telefona numuru un ilgi nēsāju kabatā. Nevarēju izšķirties – zvanīt vai ne.
Nebija tā, ka darbu vajadzētu materiālu apsvērumu dēļ vai uz to mudinātu kāds īpašs iekšējs dzinulis. Līdz šim draugu, radu un paziņu lokā arī nepazinu nevienu cilvēku, kurš būtu saistīts ar bērnunamu vai tajā audzis. Bet nevarēju atrast nevienu argumentu, kāpēc nepieteikties un neveltīt šiem bērniem savas rūpes.”
Ilze atzīst, ka pirmie soļi jaunajā vidē un auklītes darba pienākumos bijuši fiziski un emocionāli grūti.
“Mani, pirmkārt, šokēja tas, cik daudz bērnu šeit toreiz, 2002. gadā, bija – abas Kapseļu ielas ēkas pilnas. Vismaz divpadsmit grupiņas, katrā pa padsmit bērniem. Mani sāpīgi pārsteidza, cik šiem bērniem bija vientuļš un vienaldzīgs skatiens, bez bērnībai tik raksturīgā dzīvesprieka.
Arī tas, ka bērni nespēja iesaistīties kopīgās rotaļās, ar kurām esam izauguši savās ģimenēs, piemēram, paslēpēs, tāpat grāmatu lasīšanā un citās nodarbēs.
Redzēju, cik nomācoši vienmuļa ir bērnu dzīve, pareizāk sakot, eksistence – ēst, gulēt, pastaiga un atkal viss no sākuma…
Nekādas bērnības normālā izpratnē. Turklāt toreiz bērnunams vēl bija ļoti izolēts no pārējās sabiedrības. Sapratu, ar kādu pārslodzi strādā cilvēki Kapseļu ielā – tā kā bērnu skaits grupās bija līdz pat divpadsmit, tad darbinieki teju jaudāja tikt galā ar elementāro aprūpi, nerunājot par iespēju veltīt katram papildu laiku, uzmanību un mīlestību. Vārdu sakot, redzēju no padomju laika mantoto un necik daudz nemainīto sistēmu realitātē…”
Ilze izlēma studijas turpināt Policijas akadēmijā un līdztekus mācībām darbojās tieslietu sistēmā, bet, kā raksta Karīna, arī tad “viņa nepārtrauca auklītes darbu Kapseļu ielā, jo nespēja atstāt bērnus. Ļoti labi atceros, kā piektdienā ballītes vidū viņa cēlās kājās, visi prasīja, kāpēc viņa iet prom, uz ko viņa atbildēja – es nevaru ilgāk palikt. Mani rīt bērni gaida.”
Salauzt sistēmu
Jautāju Ilzei, vai viņa tiešām tic, ka reiz Latvijā varētu būt slēgti visi bērnunami.
“Ja valstī būs vienota izpratne par to, ka bērnunamu vide ir degradējoša bērnam, tiks mērķtiecīgi attīstīta un veicināta valsts ģimenes politika, stiprinātas ģimenes, ar laiku bērnunami nebūs nepieciešami,” pārliecināti saka Ilze.
“Jā, vienmēr būs sociālā riska ģimenes, kam vajadzēs palīdzību. Ja tās nespēs rūpēties par bērniem, viņiem jānonāk nevis bērnunamā, bet adoptētāju, aizbildņu un audžuģimenēs vai specializētajās ģimenēs.
Ir vērts izvirzīt mērķi, ka, teiksim, pēc dažiem gadiem šeit, Kapseļu ielā, varētu būt nevis bērnunams, bet konsultatīvs atbalsta centrs, kurā sniegtu īslaicīgus pakalpojumus ģimenēm, kas pieņēmušas bērniņus!
Arī ģimenēm, kurām nepieciešams pakalpojumu atbalsts, ja bērnam ir smagi funkcionāli traucējumi.”
Kad Ilze kļuva par filiāles vadītāju, bija jāķeras pie galvenā uzdevuma – panākt, lai iespējami daudz bērnu atrastu savu ģimeni un otrādi – ģimenes atrastu savus bērnus. Šajā brīdī Ilze, protams, sastapusies ar skepsi un neticību, vai tas būs īstenojams.
Taču pa šiem gadiem izdevies izveidot profesionālu, mērķtiecīgu un uzticamu komandu, kura Ilzes formulēto mērķi uztver kā savējo. Kopš 2018. gada jau trīspadsmit bērni, arī ar ļoti nopietnām diagnozēm, ir uzņemti ģimenēs – gan adopcijā, gan aizbildnībā, gan audžu un specializētajās audžuģimenēs.
“Ģimenēm, kuras izrādījušas gatavību pieņemt bērnu, ļoti svarīgs ir atbalsts tieši sākumposmā.
Tāpēc potenciālajiem vecākiem ir iespēja būt kopā ar bērnu Kapseļu ielā, un tad, ja viņa vajadzības ir īpašākas, ja nepieciešamākas lielākas rūpes un prasmes, šeit redzēt un ielāgot, kā, piemēram, bērnu pareizi ēdināt (alternatīvas ēdināšanas prasmes – caur zondi) un kas jāņem vērā, lai veidotu emocionāli labvēlīgu un drošu saskarsmi. Reiz no rīta aizgāju pārliecināties, vai audžuģimene pēc pirmā kopā pavadītā laika nav noraizējusies, kā spēs rūpēties par bērnu savās mājās.
Nē, viss kārtībā, mierīgi dzer kafiju ar dzīvokļa darbiniekiem, ir gatavi arī turpmākajiem soļiem. Par šo valsts politikas veidotājus gan vēlos uzteikt – pēdējos gados ir ļoti daudz strādāts ar sabiedrību, lai stiprinātu vēlmi ģimenēs uzņemt bērnus un sniegtu šādām ģimenēm atbalstu.
Sākumposmā grūtību ir ļoti daudz – gandrīz visiem mūsu bērniem ir sarežģīti veidot attiecības ar saviem vienaudžiem, vairumam nepieciešamas dažādas terapijas, lai spētu iekļauties normālā dzīvē. Bet tāpēc jau Kapseļu ielas nama durvis bērniem un viņu jaunajiem vecākiem vienmēr ir atvērtas, arī šo pavisam citādo dzīves posmu uzsākot. Mūsu speciālisti vienmēr ir gatavi palīdzēt.
Un cik neizsakāms ir prieks, dzirdot stāstus, ka kāds no mūsu bērniņiem veiksmīgi uzsācis skolas gaitas un labi sokas mācībās, ka par to pacilāta ir gan ģimene, gan bērns!
Tas tikai vēl un vēlreiz stiprina manu pārliecību, ka nekas, pilnīgi nekas bērnam nespēj aizstāt ģimeni. Tikai tad, ja mazā dvēselīte jutīsies mīlēta un aizsargāta, tā uzplauks un atvērsies kā zieds.”
Lai dzīve būtu cieņpilna
Taču, kamēr bērniem jāatrodas Kapseļu ielā, jādara viss, lai viņi varētu dzīvot iespējami cieņpilnākā vidē. Mēnesi pēc tam, kad jaunajā amatā bija stājusies Ilze, “Kapseļos” sāka strādāt sociālā darbiniece Ēstere Zemīte, un abas uzreiz saprata, ka ir domubiedres attiecībā uz vēlamo lietu kārtību un mērķiem, kuri jāsasniedz.
Ēstere kopā ar kolēģiem Labklājības ministrijā izstrādāja projektu par divu eksperimentālo “ģimenes” dzīvokļu darbību bērnunamā – pēc jau zināmo SOS bērnu ciematu parauga. Kopš 2019. gada šis projekts tiek īstenots – katrā dzīvoklī strādā “mamma” – sociālā audzinātāja, kas ar bērniem ir kopā visu diennakti (protams, ar noteiktām brīvdienām, brīvbrīžiem), vienā “mājsaimniecībā” dzīvo četri dažāda vecuma bērni, otrā – trīs. Un viss notiek kā jau daždien ģimenē – “mamma” vada saimniecību, gatavo ēdienu, mazgā drēbes, arī bērniem katram savs pienākums ikdienas solī.
“Šādā modelī ir skaidri redzami ieguvumi – bērniem izveidojusies emocionāla piesaiste “mammai”, viņos mazinās nedrošības, trauksmes un baiļu sajūta,
ko bērnunama tipiskajā vidē izraisa darbinieku maiņa, visi sadzīviskie procesi notiek acu priekšā, nevis kaut kur ārpus viņu uztveres zonas. Bērniem zupu nevis atnes, bet viņi redz, kā tā top, arī par kārtību un tīrību jārūpējas pašiem. Retu reizi aizstāju “mammas” un palieku pie šo dzīvokļu bērniem, un ar prieku un interesi vēroju, cik labvēlīgi pārmaiņas ietekmējušas viņu attīstību un patstāvību.
Reiz, kamēr gādāju brokastis, redzu, ka viens no puisēniem pats pēc savas ierosmes iegājis dušā – lielākoties ar mūsu bērniņiem tas nebūtu iedomājami. Nu, prātoju, cik labi, pēc tam palīdzēšu viņam apģērbties. Puisītis nerunā, bet sazinās zīmju valodā, un rāda man, ka visu izdarīs pats – gan uzvilks apakškrekliņu ar īsām rokām, gan virskreklu ar garām. Ticiet man, viņam tas ir neiedomājams progress! Bet mūsu bērnos tas viss ir, tikai jāatraisa,” pārliecināta Ilze.
Līdztekus šiem diviem izveidoti vēl seši dzīvokļi, kur radīta ģimeniskiem apstākļiem ļoti pietuvināta vide, tā ka visiem 29 bērniem, kas šobrīd dzīvo Kapseļu ielā, ikdiena ir radikāli uzlabojusies.
Tas labvēlīgi ietekmējis arī darbiniekus, kas strādā ar bērniem.
“Domāju, ka šīs pārmaiņas darbiniekos ir radījušas lielāku stabilitātes sajūtu, tik ļoti nedraud pārpūle un izdegšana, kā tas bija vecajā sistēmā, bez nepieciešamā atbalsta strādājot ar nesamērīgi lielajām bērnu grupām. Ārkārtīgi svarīgi, ka bērnu skaits šādā dzīvoklī nedrīkst būt lielāks par trim četriem, lai varētu ar katru darboties individuāli.
Kaut arī aprūpes darbinieku atalgojums joprojām ir nožēlojami zems un neatbil-stošs, tomēr viņos jūtu daudz lielāku motivāciju un gatavību strādāt ar bērniem. Joprojām pietrūkst darbinieku, bet ļoti pozitīvi, ka kadru mainība ir krietni samazinājusies.”
Tiekoties ar kolēģiem no citām aprūpes iestādēm, Ilze mudina nebaidīties un ieviest Kapseļu ielas veiksmīgo modeli, taču lielākoties esot jādzird atrunas, ka darbiniekus grūti motivēt. Filiāle “Rīga” pagaidām diemžēl ir vienīgā, kur šādas pārmaiņas notikušas. Bet tās ir iespējamas, tātad – var! Un kā gan citādi būtu iespējams pārraut “viss ir slikti” burvju loku, vaicā Ilze. Tikai darot!
“Es tevi tik sen gaidīju!”
Ar šādiem vārdiem Ilzi nesen kādā no bērnu dzīvokļiem sagaidījis mīļš puisēns, kuru viņa pirms pāris dienām bija satikusi pagalmā pastaigas laikā. Ei nu, teikusi Ilze, cik tad sena tev tā gaidīšana, pirms maza brīža taču redzējāmies. “Es tevi visu laiku gaidu,” bērns atbildējis.
Tā ir Ilzes ikdiena – kāds apķeras ap kaklu, apvij pēc mīlestības un uzmanības izslāpušas rociņas, ilgojas pēc silta pieskāriena. Kā gan citādi, ja gandrīz visi bērniņi tepat acu priekšā auguši, ja auklītes gaitās Ilze katram kādu rūpju mirkli veltījusi. Karīna Pētersone vēstulē par Ilzi raksta, ka viņa “regulāri brīvdienās aizdodas ar kādu bērnu pastaigāt pa parkiem, aizbrauc ar vilcienu līdz Jūrmalai vai izbraukā pilsētu ar riteņiem.”
“Jā,” Ilze apstiprina, “es to ar prieku esmu darījusi visus šos gadus un, cik nu iespējams, tam īpaši veltījusi savas brīvdienas. Lai neaizmirstu, kāpēc vispār šeit esmu.
Lai pats galvenais – bērns – nepazustu aiz papīriem, projektiem, konferencēm, tribīnēm un viedokļiem. Un, ja vēl par kādu mazo cilvēku dzirdu sakām – nu, to jau nekur nevar laist, vēl trakāk, var būt pat bīstams apkārtējiem, tad sabiedrība ir jāiepazīstina ar šiem bērniem un jāparāda, ka tā nav! Cik daudz spēka un prieka viņiem sniedz kopīgi pavadīts laiks un uzmanība, ko veltām! Izbraukums ar ričuku, saldējums, pastaiga gar jūru – tas viss kļūst par neizmirstamu notikumu gan viņiem, gan man un atraisa bērnus un mani dzīvei.”
Kopā ar Ilzi pārņem gaiša drošības sajūta par Kapseļu ielas iemītnieku nākotni. Viņas runa ir tieša, emocijās paskopa, bet ar skaidru vīziju. Tikai daži lakoniski teikumi kā garāmejot ļauj nojaust ikdienas patieso dramatismu un spriedzi.
“Tā stīga ir skarba,” Ilze saka. “Mēs strādājam lielākoties ar dzīvu vecāku pamestiem un aizmirstiem bērniem. Un katrs lēmums, kuru pieņemu, var dziļi iespaidot viņu dzīvi. Es to apzinos, tāpēc no savām vērtībām neatkāpjos.”
Pēdējo mēnešu laikā Ilzei to nācies atkal apliecināt. Vienā no Kapseļu ielas namiem mīt vienpadsmit bērni. Ievērojot, ka Kapseļu ielas bērnunamā ir samazinājies bērnu skaits, tika izteikts aicinājums vienu no ēkām slēgt ar domu, ka bērnus pārvedīs uz kādu citu sociālās aprūpes iestādi.
Ilzei situācija, kad bērnus var turpināt pārvietot no vienas institūcijas uz citu, neskatoties, cik tas ir traumējoši un biedējoši bērnam, vienmēr šķitusi nepieņemama. Tāpēc arī šajā saspringtajā epizodē Ilzei bijusi stingra stāja – bērni dzīvesvietu var mainīt tikai un vienīgi, ja nonāk ģimenēs vai arī būtiski labākos apstākļos.
Piemēram, īpaši veidotos dzīvokļos ārpus bērnunama – šiem bērniem jābūt sabiedrībā iekļautiem, nevis institucionāli nodalītiem no sabiedrības. “Ja piekrītu citam variantam, tad patiesībā es nododu viņu intereses,” ir pārliecināta Ilze.
Ar sabiedrību ir jārunā
Vēl no auklītes gaitām atceroties pavisam nesenu pagātni, Ilze teic, ka ar šodienu situācija nav salīdzināma, cik ļoti mainījusies sabiedrības iesaiste Kapseļu ielas ikdienā. 2017. gadā pēc Latvijas Televīzijas analītiskās raidījumu sērijas “Sistēmas bērni”, kurā zem lupas bija situācija arī filiālē “Rīga”, Labklājības ministrija izsludināja kampaņu “Kļūsti par brīvprātīgo!”.
Atsaucās visdažādākie cilvēki un organizācijas, Nacionālos bruņotos spēkus ieskaitot. Latvijas armija ir īsts Kapseļu ielas draugs un pastāvīgs atbalstītājs, gan palīdzot ikdienas darbos plašās teritorijas uzkopšanā, gan rīkojot pasākumus bērniem un cilvēkiem, kas ieinteresēti viņu liktenī.
“Bērnunams vairs nav norobežots no sabiedrības, mūsu durvis pēc kovidsērgas savaldīšanas atkal būs atvērtas.
Līdz pandēmijas sākumam visi atklātie pasākumi ir notikuši, tikai pateicoties brīvprātīgo iesaistei. Esam izveidojuši īpašu saziņas grupu vietnē “WhatsApp”, lai vienmēr būtu kontaktā ar mūsu atbalstītājiem. Kad jūtam, ka paši ar kādu situāciju netiksim galā, vienmēr varam paļauties uz brīvprātīgajiem.
Un mēs jau vienmēr ceram, ka kāds no viņiem kopā ar saviem tuviniekiem kā viesģimene atkal uzņems mūsu bērnus. Tā arī notiek. Tieši brīvprātīgo kustībā redzu milzīgu potenciālu, lai katram Kapseļu ielas bērnam nākotnē būtu sava ģimene. Jo bērniem ir jābūt ģimenē, nevis šeit, bērnunamā.”
