Foto – Ingrīda Lisenkova/katolis.lv

Diakons (no grieķu: διάκονος, diakonos – kalpotājs, kalps), pirmatnējā kristiešu draudzē tas bija bīskapa palīgs karitatīvajā darbā. Tā ir klēriķa pēdējā pakāpe pirms priesterības, diakons ir priestera palīgs.

Diakons tiek ordinēts kā katoļu, tā arī pareizticīgo baznīcās. Diakona uzdevums ir kalpot un palīdzēt priesteriem un bīskapiem liturģijā, kristību un laulību sakramentā, dievgalda izdalīšanā, sprediķot, sludināt evaņģēliju, kā arī veltīt sevi žēlastības darbiem.

Romas katoļu baznīcā pēc II Vatikāna koncila (1962 – 1965) par diakoniem var tikt iesvētīti arī precēti vīrieši.

Avoti – H. Trūps “Katoļu baznīcas vēsture” un Vikipēdija