Šūpošanās rituāls 0
Viens no Lieldienu svarīgākajiem atribūtiem ir šūpoles. Šūpošanās ir maģisks rituāls, kas simboliski atdarina saules šūpošanos Lieldienu rītā un ar burvības palīdzību it kā palīdz saulei iešūpoties, lai tai vieglāk būtu uzkāpt debesu kalnā. “Kad saule Lieldienu rītā pacēlās mazliet virs apvāršņa, tā šūpojoties trīs reizes uz vienu, trīs reizes uz otru pusi. Tā radies paradums Lieldienās šūpoties,” māca tautas gudrība. Zinātnieki uzskata, ka šūpošanās pieder pie kustību auglības aktiem līdzīgi dancošanai, lēkšanai, skriešanai, riņķošanai.
Šūpolēm parasti cirta ozola vai oša kārtis. Nozīmīga bija vietas izraudzīšana šūpolēm, jo tur Lieldienu laikā vienmēr pulcējās daudz ļaužu, kas savstarpēji apdziedājās, mijās olām un spēlēja spēles. Tādēļ vislabāk šūpoles kārt augstākā kalna galā, starp diviem ozoliem, jo tur pietika vietas visām Lieldienu izdarībām un svinētājus varēja pamanīt pa lielu gabalu. Ūdens malā, smiltīs un aramzemē šūpoles parasti nekāra.
Pirmos tradicionāli izšūpoja saimnieku un saimnieci, pēc tam šūpojās pārējie. Par šūpošanu meitas puišiem maksāja. Bijis arī savs tarifs. Ja meita Lielajā dienā dod puisim trīs olas, tas nozīmē – diez kas nav; ja četras – patikt nepatīc, bet esi bagāts, tāpēc es tev piederēšu; ja piecas – jau sen uz tevi gaidu, nāc ņem!
Parasti šūpojās vēl nedēļu pēc Lieldienām. Tad šūpoles izjauca un sadedzināja, lai raganām nebūtu kur šūpoties un lai vārnas neaiznestu cāļus. Iemesls varbūt bija prozaisks, šūpoles bija bīstamas un pastāvot ārā zaudēja izturību.
