“Iestrēgušais jautājums” ne tikai Latvijā: Kā dažādās valstīs kompensē holokausta nodarījumus? 9
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Diskusija par holokausta nodarījumu kompensēšanu ebreju kopienai nav viegla arī citviet – jo īpaši, kad runa ir par bijušās PSRS un Varšavas bloka valstīm.
Sevišķi kutelīga situācija ar kompensācijām kļūst tad, kad sabiedrībā ir pretestība pret holokausta vēstures izvērtēšanu un, kā to ziņo starptautiska ebreju nevalstiskā organizācija “Anti-Defamation League” (“Līga pret goda aizskaršanu”), augošs antisemītisks noskaņojums.
Īpaši šajā ziņā tiek izceltas Polija un Ungārija.
Tomēr ieilgušas sociālekonomiskas problēmas un valsts pārvaldes atsvešinātība vērojamas teju visās Austrumeiropas valstīs, un šajā ziņā restitūcijas temats nāk gluži nelaikā.
Jautājums iestrēdzis arī Polijā
Pagājušā gada maijā Polijā tūkstošiem nacionālistu gājienā devās uz ASV vēstniecību Varšavā, lai protestētu pret lielvalsts uzstājību kompensēt holokaustā bojā gājušo ģimeņu īpašumus.
Tās izvērtās par plašākajām pret ebrejiem vērstajām demonstrācijām mūsdienās. Savukārt Polijas premjerministrs, vēsturnieks un ekonomists Mateušs Moravieckis solījās, ka
viņa valsts nekad neizmaksās restitūcijas par ebrejiem holokausta laikā atņemtajiem īpašumiem, sakot, ka tā būtu “uzvara Hitleram”.
Tāpat pērn maijā tika atsaukta arī tikšanās ar Izraēlas delegāciju, kurā tiktu apspriesti īpašumu restitūcijas jautājumi.
Polijas vadošais spēks “Likums un taisnīgums” gan atrodas starp diviem dzirnakmeņiem. Līdz 2015. gadam šim politiskajam spēkam piederēja arī pašreizējais Polijas prezidents Andžejs Duda.
Konservatīvā auditorija ir viņa vienīgais stingrais balsts, kas arī šogad nodrošināja pārvēlēšanu amatā. Vienlaikus oficiālā Varšava ir saspīlētās attiecībās ar Eiropas Savienību, turklāt politiskajā retorikā milzīga loma ir valsts drošības garantijām.
Tas jau ilgāku laiku noteicis Varšavas orientēšanos uz Vašingtonu, un pēdējos gados šī tendence tikai pastiprinājusies. Bet Amerikas Savienotās Valstis ir ievērojams ebreju lobijs, ASV ir arī Izraēlas valsts svarīgākais aizstāvis uz starptautiskās skatuves.
Apsolītās Zemes tautai pieder arī prezidenta znots Džareds Kušners, un jūdaismā pārgājusi arī Trampa meita – Ivanka Trampa, tādējādi arī kļūdama par pirmo ebrejieti tā sauktajā valsts pirmajā ģimenē.
Galu galā Polijā restitūcijas jautājums ir iestrēdzis, taču vienlaikus bloķēts arī galēji labējo spēku ierosinātais likumprojekts, kas aizliegtu tāda īpašuma (vai kompensāciju par to) atgriešanu ebreju kopienai, kas palicis valsts īpašumā, holokaustā ejot bojā tā sākotnējiem ebreju tautības īpašniekiem.
ASV likums var ķert Eiropas apdrošinātājus
Pērn ASV Kongresa Pārstāvju palātā tika ierosināts likumprojekts, kas ļautu holokaustā izdzīvojušajiem un viņu radiniekiem, izmantojot ASV tiesas, vērsties ar prasību pret apdrošināšanas kompānijām Eiropā, prasot atlīdzināt īpašumu zaudējumu.
Gada beigās sākās likumprojekta virzība Senātā. Pēc atkārtota lasījuma tas nodots tālākam darbam Tiesu sistēmas komitejā.
Starp citu, tikai salīdzinoši nesen – 1998. gadā, proti, vairāk nekā pusgadsimtu pēc Otrā pasaules kara beigām – tika pieņemts lēmums attiecībā uz holokaustā bojāgājušo ebreju īpašumiem Šveices bankās.
Galu galā tās piekrita izmaksāt 1,25 miljardus dolāru potenciāliem prasītājiem.
Tāpat tikai tūkstošgades mijā restitūcijas jautājums tika risināts Nīderlandes karalistē. Arī šai diskusijai ierosmi deva deviņdesmito gadu vidū aktualizētais jautājums par holokaustā bojāgājušo kontos esošajiem līdzekļiem Eiropas bankās.
Nīderlande atzina, ka nepietiekamu uzmanību veltījusi šiem jautājumiem un vienojās ar mūsdienu ebreju kopienu par 181,5 miljonu eiro kompensāciju. Nauda gan tika piešķirta ebreju kopienai, bet tās izlietojumam noteica valdības pārraudzību.
Noslēdzošie maksājumi Francijai
Pagājušā gada sākumā tika ziņoti par miljonos mērāmiem noslēdzošajiem maksājumiem arī no Francijas. 49 izdzīvojušie holokausta upuri katrs saņēma aptuveni 340 tūkstošus eiro lielu maksājumu.
Arī šo vienošanos palīdzēja īstenot ar ASV valsts departamenta īpašā sūtņa holokausta jautājumos Stjuarta Eizenstata palīdzību. Apmēram 85 tūkstošus eiro saņems arī 32 jau mirušo holokausta upuru dzīvesbiedri.
Noteiktu summu saņems arī deportēto personu mantinieki. Šīs izmaksas veido otro un noslēdzošo izmaksu kārtu no kopsummā aptuveni 50 miljoniem lielām izmaksām, par ko Vašingtona vienojās ar Parīzi.
Kā vēlāk publikācijā izdevumā “Politico” atzina S. Eizenstats, “reparācijas ir sarežģīts, strīdīgs un nepatīkams temats, kas vislabāk risināms tad, kad nodarījums ir nesens, bet tiešie upuri – dzīvi”.
Vairāku gadu desmitus viņš pārstāvējis reparāciju un restitūciju jautājumā gan ASV valdību, gan holokaustā izdzīvojošu personu organizāciju. Šajā laikā atguvis, pēc paša vārdiem, vairāk nekā 17 miljardus dolāru.
Taču tagad, kad vienlaikus parādījušās runas par līdzīgiem maksājumiem verdzības upuriem, viņš atzīst: “Balstoties manā pieredzē, uzskatu, ka centieni atlīdzināt vergu pēctečiem radīs vēl vairāk problēmu par tām, kuras reparācijas centušās risināt, un ka ir arī labāki veidi, kā izbeigt rasu nevienlīdzību.”
Kompensāciju piemēri atsevišķās valstīs
Austrija
1. 7000 ASV dolāru maksājums (noslēdzās 2004. g. 30. jūnijā). Īpašais fonds tika izveidots 1995. gadā, paredzot 5087,10 eiro jeb 7000 ASV dolāru vienreizēju izmaksu ikkatram izdzīvojušajam no Austrijas. Vēlāk šī pati vienas reizes kompensācija tika piemērota arī nekustamajam un kustamajam īpašumam. 2004. gadā tika pieņemts lēmums par vēl vienu papildu izmaksu 1000 ASV dolāru apmērā izdzīvojušajiem un viņu pēcnācējiem.
2. 2003. gadā noslēdzās arī kompensāciju izmaksas par zaudēto īpašumu un kapitālu, bet gadu vēlāk – 2004. gadā – restitūcija, atgriežot īpašumu, kas bija nonācis federālās valdības vai pavalsts īpašumā.
3. Kompensācijas par paverdzināšanu un piespiedu darbu (noslēdzās 2003. g. 31. decembrī) – pieteikties varēja Ungārijas ebreji, kas tika deportēti uz Austriju, un Austrijas ebreji, kas pirms emigrācijas veikuši piespiedu darbu.
4. Austrijas bankas vienošanās ar kolektīvās prasības izvirzītājiem no Amerikas 40 miljonu ASV dolāru kopsummā.
Saskaņā ar vienošanos izdzīvojušie un viņu mantinieki varēja atprasīt naudu bankas kontos, vērtspapīros, krājgrāmatiņās un maksājumos, kas tika sūtīta uz koncentrācijas nometnēm.
Beļģija
1. Kara upuru pensija, tostarp pensijas izmaksa kara laikā paslēptajiem bērniem, kas dzīvo Beļģijā (bez noteikta gala termiņa).
2. Kompensācijas par īpašuma un kapitāla zaudējumiem (noslēdzās 2003. g. 9. septembrī).
Bulgārija
Valstī pieņemti vairāki likumi, kas ļauj gan Bulgārijas pilsoņiem, gan nepilsoņiem pieprasīt restitūciju par privātīpašumu, kas konfiscēts gan fašistiskā, gan komunistiskā režīma laikā. Restitūciju var pieprasīt arī holokausta upuru mantinieki.
Nepilsoņiem pienākas restitūcija, tomēr ar noteikumu, ka īpašums tiek pārdots. (Daļēji noslēdzies 2007. g. 21. novembrī).
Horvātija
90. gadu sākumā tika izveidots Pēckara īpašumu restitūcijas fonds, taču tas paredzēja tikai komunisma ēras laikā nacionalizētā īpašuma restitūciju. Likums tika grozīts 2002. gadā, ļaujot restitūcijai pieteikties arī personām bez Horvātijas pilsonības.
Par laika posmā no 1939. līdz 1948. gadam ekspropriēto īpašumu restitūcijas process noslēdzās 20. gs. 60. gados.
Čehija
1998. gadā pieņemtais likums paredzēja Mērķfinansējuma fonda holokausta upuriem izveidi un daļēju kompensāciju izmaksu par nekustamo īpašumu Čehijas nepilsoņiem.
Likums noteica arī Čehijas valsts īpašumā esošu konfiscēto mākslas vērtību atgriešanu, nosakot šiem prasījumiem galīgo termiņu – 2006. g. 31. decembri.
Francija
1. 2000. gada jūlijā tika izveidots fonds holokaustā izdzīvojušo un deportāciju dēļ par bāreņiem kļuvušo Francijas ebreju bērniem. Šai kompensācijas formai nav galīgā termiņa, likumā noteiktie kompensācijas saņēmēji var izvēlēties šo palīdzību saņemt īpašas pensijas vai vienreizējas summas veidā.
2. Kompensācijas un restitūcija par finansiāliem zaudējumiem. Tostarp bez galīgā termiņa var pieteikt prasību par zaudētām materiālām vērtībām un kapitālu.
3. Divu veidu kompensācija arī noteikta par bankās palikušajiem ebreju uzkrājumiem.
Vācija
1. Saskaņā ar Rietumvācijas likumdošanu, kas pieņemta 20. gs. 50. gados, ebreji – nacistu vajāšanu upuri – varēja pieteikt vienreizēju maksājumu un ikmēneša pensiju; galīgais termiņš iestājās 1965. gadā, tomēr atsevišķos gadījumos tiek pieņemtas jaunas prasības, tostarp no upuru atraitnēm un atraitņiem, kuriem var pienākties izmaksas par noteiktām slimībām, veselības pasliktināšanos, kā arī noteikta summa atpūtai dziednīcās (kūrmājas jeb spa) reizi divos gados.
2. “Geto pensija” par ieslodzījumu laiku nacistu geto.
3. Bērnu audzināšanas pabalsts – nelielas ikmēneša izmaksas 20–40 eiro apmērā par katru bērnu personām, kuru bērni dzimuši pirms 1950. gada janvāra.
4. 1980. gada vienošanās paredz vienreizēju izmaksu 2500 dolāru apmērā personām, kas nesaņem citas iepriekšminētās kompensācijas.
5. 1991. gada vienošanās paredzēja 270 eiro lielas pensijas holokaustā izdzīvojušajiem, kas citās kompensācijās līdz tam bija saņēmuši mazāk par kopskaitā 35 tūkstošiem Vācijas marku (~18 tūkst. eiro) – bez galīgā termiņa.
6. 1998. gada vienošanās nacistu upuriem, kas dzīvo Centrālajā un Austrumeiropā, paredzēja ikmēneša pensiju 135 eiro apmērā.
7. 2000. gada augustā izveidots fonds sadalīja kompensācijās aptuveni 1 miljardu dolāru nacistu piespiedu darba nometnes izdzīvojušajiem un viņu pēcnācējiem (kopējais programmas lielums bija 5 miljardi dolāru, kas tika sadalīti kompensācijās neebrejiem), galīgais termiņš pieteikumiem – 2001. gads.
8. 20. gs. 60. gados tika pabeigtas restitūcijas par ebrejiem atņemtajiem īpašumiem Rietumvācijā.
9. 1992. gada nogalē tika noslēgtas kompensācijas un restitūcija par ebrejiem konfiscēto īpašumu Austrumvācijas pusē.
Avots: www.jewishvirtuallibrary.org/holocaust-compensation-and-restitution-by-country
