Anda Līce: Pēc LTF 25 gadu svinībām izskatās, ka dažs labs tur iestrēgs uz ilgu laiku 0
Kaut gan tolaik uz vēstures skatuves darbojās ļoti daudzi, publiskajā telpā šodien runā vieni un tie paši. Īstenība stāv tik tālu no tās Latvijas, pēc kādas tolaik ilgojāmies, ka ne vienam vien par to ir grūti runāt. Jāteic, mums ir gana liels pagātnes slavēšanas dziesmu pūrs. Par laimi, tajā ir arī visiem laikiem domāti spēka vārdi, kurus nedrīkst aizmirst un sagrozīt.
Viens no pagātnē pārcelšanās iemesliem visos laikos ir bijusi jaunība, kas jebkādos apstākļos ļauj justies laimīgam. Otrs – gluži cilvēciska bēgšana no tagadnes problēmām un nevēlēšanās uzņemties atbildību par to rašanos. Iespējams, šāda bēgšana tiek mākslīgi stimulēta, lai novērstu uzmanību no šodienas Latvijas, kas garīgā pacēluma un skaistu apņemšanos ziņā ne tuvu nelīdzinās atmodas dienu Latvijai. Abu salīdzinājums, kļūdu un pat noziedzīgu darbību izvērtējums izpaliek. Vakarējie modinātāji, kļuvuši par šodienas politikas veidotājiem, ar apbrīnojamu vieglumu pārslīd pāri nezināšanas, bet vēl jo vairāk apzinātas rīcības dēļ radītai Latvijas tik dziļai iekrišanai garīgajā un ekonomiskajā krīzē. Tā nu mēs dzīvojam iluzorā, lai neteiktu melīgā, īstenībā, nemitīgi pret to uzdauzot zilumus.
Bet arī pagātnē iestrēgušajiem nekādi nav iespējams izvairīties no tagadnes. Dzīvot vakardienā allaž nozīmē piedzīvot vilšanos šodienā. Es to ieraudzīju, deviņdesmitajos gados viesojoties pie tautiešiem Amerikā. Tie, kuriem visas domas saistījās ar pirmskara laiku, nevēlējās atgriezties pat atmodu tikko piedzīvojušajā Latvijā, jo tā viens pret vienu nesakrita ar kādreiz zaudēto. Vai nav savādi, lai nezaudētu sapni, mēs atsakāmies to piepildīt? Līdzīgi ir noticis arī ar tiem cilvēkiem, īpaši Latvijā dzīvojošiem cittautiešiem, kuri iestrēga padomju laikā. Viņi ir īgni, ar visu neapmierināti un pat nemēģina Latvijā iedzīvoties. Tas gan viņiem netraucē sūdzēties visai pasaulei un pārmest Latvijai nevēlēšanos viņus pieņemt.
Kāpēc savās atmiņās mēs tik labprāt kavējamies pēdējos padomju gados? Tajā laikā sabiedrības domājošo daļu vienoja riebums pret melīgo ideoloģiju un ilgas pēc patiesības, tas beigu beigās izplaucēja lielo ideju par brīvu, neatkarīgu un nacionālu valsti. Jautāt, vai šis sapnis ir īstenojies, nozīmē skart neērtu un politnekorektu jautājumu un saņemt niknus uzbrēcienus no tiem, kuriem šodien uz visu ir gatavas atbildes. Par vienu gan varam būt droši, pienāks laiks, kad būs godīgi jāatbild arī uz šo jautājumu.
