“Iestāties par to, kam tici.” Saruna ar Anša lomas atveidotāju filmā “Piļsāta pi upis” Dāvi Suharevski 1
Ar pirmizrādēm sestdien, 11. janvārī, Krāslavā un 15. janvārī Rīgā pie skatītājiem nonāks režisora Viestura Kairiša jaunā spēlfilma, vēsturiskā attiecību drāma “Piļsāta pi upis” / “Pilsēta pie upes”. Galveno – daiļkrāsotāja Anša – lomu filmā atveido 25 gadus vecais DĀVIS SUHAREVSKIS.
“Filmas pirmā pirmizrāde notiks Krāslavā, un tas ir loģiski, jo ar šo notikumu mēs vēlētos izrādīt pateicību gan krāslaviešiem, gan citiem latgaliešiem par lielo palīdzību filmas tapšanā,” saka filmas producents Guntis Trekteris, vienlaikus uzsverot, ka “šis reģions reprezentē to, kas tajā laika posmā notika visā Latvijā”.
“Piļsāta pi upis” / “Pilsēta pie upes” ir attiecību stāsts uz pagājušā gadsimta 30.–40. gadu vēsturisko pārmaiņu fona – demokrātiju pārtrauca Kārļa Ulmaņa apvērsums, ulmaņlaikus nomainīja padomju okupācija ar deportācijām un nacistu režīms ar holokaustu.
Ansis šajās pārmaiņās sākotnēji ir vērotājs, kurš vienlīdz rūpīgi pārkrāso nosaukumus latviešu, krievu un vācu valodā,
klusībā izkopdams mākslinieka talantu. Tomēr asiņainās varas maiņas, kurās tiek iejaukta arī jaunības mīlestība pret turīga ebreju bodnieka meitu Zislu un vēlākās jūtas pret glīto Naigu, liek izdarīt izvēles…
Ieraugot Ansi – Dāvi Suharevski – dzīvē, pārsteidz drīzāk atšķirības no filmas tēla. Arī viņš pats teic, ka noteikti nejūtas kā Ansis.
Vai atceraties, kāda bija filmēšanās? Kā saprotu, sākāt ar vienu no smagākajām epizodēm – Anša tēva bērēm. Kas bija visgrūtāk?
D. Suharevskis: Tās grūtās lietas, ja tādas arī bija, jau aizmirsušās. Palikušas tikai atmiņas par patīkamo, un visfantastiskākais filmēšanās procesā bija cilvēki. Īpaši labas attiecības man izveidojās ar Zislas lomas tēlotāju Brigitu (čehu aktrise Brigita Cmuntova. – L.K.-Š.).
Viņa bija atbraukusi no Čehijas un ne vārda nesaprata latviski, es biju atbraucis no Gaigalavas un vispār filmēšanas laukumā neko nesapratu. Un mēs viens uz otru filmēšanas laukumā ļoti paļāvāmies – ne tā, ka turētu aiz rokas, bet bija laba sajūta, zinot, ka ir otrs, kas tevi saprot.
Bet es apbrīnoju visus, kas iesaistīti filmas tapšanā. Ne tikai aktierus un režisoru, arī pārējo profesiju pārstāvjus – scenogrāfus, rekvizitorus, gaismotājus, operatorus. Viņiem visiem ir tik fantastiski dzīvesstāsti, tik interesants skats uz dzīvi. Varbūt tā šķiet tāpēc, ka strādājām tik tuvu, tie bija divi mēneši kopā, gandrīz kā nometnē, un tad tu ieraugi cilvēkus tuvāk nekā kolēģus jebkurā citā darbā.
Ko darāt īstajā dzīvē?
Strādāju “Madara Cosmetics”, kas ir viens no visvairāk attīstītajiem Latvijas uzņēmumiem. Gribētos teikt – vislabākais, bet tad vajadzētu būt kādiem kritērijiem, lai to izvērtētu.
Man ir ļoti svarīgi strādāt vietā, kuras idejai ticu.
Līdzīgi filmēšanās laukumam, arī tur man apkārt ir lieliski cilvēki. Katrā ziņā pašlaik neesmu iestājies režisoros vai aktieros.
Bet doma tāda ir bijusi?
Pēc devītās klases – tas likumsakarīgi, jo vai katrs otrais Latgales jaunietis, uz Rīgu aizbraucot, domā stāties aktieros. Es tomēr nopietni to neesmu mēģinājis darīt.
Vai spējāt izjust Ansi kā dzīvu cilvēku, savu vienaudzi?
Manuprāt, tie, kas tiešām ir aktieri, – Gundars Āboliņš, Agnese Cīrule, nosaucot tikai pāris –, viņi noteikti izjūt savus tēlus kā īstus cilvēkus. Bet es nevaru teikt, ka to darīju apzināti, lai spētu nošķirt – tagad esmu Ansis un tagad – Dāvis. Atšķirība bija tajā, ka uzvilku Anša kreklu, bikses un apavus.
Un turpinājāt būt Dāvis?
Nē, jo es un Ansis – mēs esam ļoti atšķirīgi. Es viņu ļoti apbrīnoju, viņš, manuprāt, ir ļoti labs cilvēks. Jo viņš ne tikai runā, bet arī dara, bet vēl svarīgāk – nedara lietas, kurām netic, kas,
manuprāt, mūsdienās ir vēl grūtāk – iestāties par to, kam tici, nedarīt to, kam netici.
Turklāt vēl riskējot ar dzīvību…
… nemaz jau nerunājot par tādām lietām. Mūsdienu cilvēki, Latvijā dzīvojot, lielākoties nevar saprast, ko nozīmē izvēle, kas var rezultēties ar labklājības vai dzīvības zaudēšanu – savu vai cita.
Mēs kā tauta dzīvojam lieliskā laikā.
Pasaulē arī mūsdienās ir kara un vardarbības zonas, vietas ar lielu nabadzību. Nesaku, ka Latvijā nav problēmu, tomēr mums šodien ir daudz vieglāk izdarīt izvēles, kas nes labu citiem. Mēs to varam – ziedot asinis, palīdzēt finansiāli, piedalīties Eņģeļu pastā, palīdzēt cilvēkiem. Mēs varam aiziet ciemos pie kāda, kas ir vecs vai vientuļš, piezvanīt tuviniekam, izvest pastaigā patversmes suņus, un tas mums neko neatņem.
Man reizēm šķiet, ka mēs kā sabiedrība esam ieslīguši nesaprotamā sevis žēlošanā.
Piekrītu! Es nerunāju no kāda augstāka plaukta, jo arī pats daru vai nedaru tieši tās pašas lietas, neuzskatu, ka esmu labāks par citiem.
Filma rāda, cik brīžam neiespējami bija pieņemt kaut cik labu lēmumu 20. gadsimta 30. un 40. gadu mijā. Kā to laiku pārdzīvoja jūsu paša dzimta? Ir saglabājušies nostāsti?
Man ir radinieki, kas tikuši izsūtīti, viņi pēc tam pazaudēja savus īpašumus, zemi, bija spiesti dzīvot citās vietās. Taču viņi atgriezās, un no tiešajiem priekštečiem neviens netika izsūtīts.
Ir saglabājies nostāsts, ka gribēja izsūtīt arī manu vecvectēvu. Taču pie mūsu dzimtas mājām, kur arī tagad dzīvojam, kā jau Latgalē, ir velēnu podzolētā augsne. Tā ir ļoti smaga un rada lielas galvassāpes, jo ceļš visu laiku jālabo.
Pirmā lieta, ko vienmēr daru, aizbraucis uz mājām, – savedu peļķēs uz ceļa smiltis.
Un tajā gadā, kad notika deportācijas, esot bijis ļoti slapjš, neesot varēts izbraukt, zirgi grimuši līdz ilksīm iekšā, tā ka nevarēja tikt to pusotru kilometru no Gaigalavas centra līdz mūsu mājām, tāpēc atmeta ar roku, un vecvectēvs palika mājās.
Filma ir pamatā latgaliski. Man ir kolēģi no Kurzemes, kuri šad tad dusmojas, ja kāds publisks pasākums notiek latgaliski – kāpēc viņiem nesaprotamā mēlē jālauzās…
Man par šo visu ir ļoti labs stāsts. Kad biju pavisam jauns, tikko atbraucis uz Rīgu, man šķita, ka visiem jāpierāda – latgaliešu valoda ir kaut kas sevišķs. Man arī bija kolēģe no Kurzemes, un viņa teica –
mēs, latvieši, esam pārāk maza tauta, lai lektos par to, kā kurš runā.
Esmu dzirdējis, kā runā Kurzemē, Vidzemes lībiskās izloksnes – tas ir kultūras mantojums, ir fantastiski, ka vārdi kādā ģimenē iegūst citu nozīmi, ka mēs tik daudzveidīgi varam izteikt to, kā jūtamies.
Ja kāds grib dusmoties par latgaliešu valodu filmā, lai dusmojas.
Ja kādam no Liepājas aukstā krasta latgaliešu valoda uzsitīs asinis, un viņš šosezon nesaslims ar gripu, vēl jo labāk! (Smejas.)
Es arī neiebilstu, ka teātrī uz skatuves aktieri runā latviešu literārajā valodā, man tās skanējums šķiet ļoti patīkams ausij. Nevaru mierīgi nosēdēt, dzirdot, cik skaisti runā, piemēram, Lolita Cauka, Agnese Cīrule. Domāju, ka valoda jāsaudzē un jālieto visās izloksnēs, dialektos un skanējumos!
Pašā sarunas sākumā teicāt, ka mēs kā sabiedrība neko daudz nezinām par skarbām izvēlēm, bet to jau vispār nevar zināt, iekams neesi nostādīts tās priekšā.
Tieši tā.
Teiksim, ja runā par Rīgu īsi pirms Pirmā pasaules kara, pirms “Dvēseļu puteņa”, tā bija stipri pārtikusi pilsēta, diezin vai toreiz jaunieši domāja, ka ies un šaus. Ir gandrīz neiespējami atbildēt, bet – kā jums šķiet, ja tagad būtu jāņem ierocis un jāiet karā?
Nedomāju, ka varu atbildēt uz šo jautājumu… Karš ir briesmīgs un bezjēdzīgs. Vēsturē mācīja, ka karš ir viens no cilvēces attīstības dzinuļiem, bet vai tam var piekrist, ja ir tik lieli upuri…
Vai no kara nebūtu pēc iespējas jāizvairās, vai nevajadzētu vispār nelaist galvā domu par slepkavošanas attaisnošanu?
Citiem vārdiem sakot, jūs domājat, ka cilvēki kļūst gudrāki?
Es tiešām tā ceru. Kad Ansi iesauca – viņu iesauca, viņš pats negāja –, vai kādam personīgi bija vajadzīgi šie upuri? Nevienam!
Manuprāt, cilvēkiem ir mainījusies domāšana, kas ir veselīgi, cilvēki kritiski pieiet idejām un aicinājumiem uz radikalizāciju.
Tas, kas notiek ar cilvēkiem kara zonās, ir trauma. Literatūrā ir labi redzams, kas ir karš. Remarka, Vonnegūta un Tolkīna darbos var nolasīt gan realitāti, gan emocionālo sajūtu. Tā nekad nav laba! Kam tas vajadzīgs?
Karam nebūtu jātiek attaisnotam un glorificētam sabiedrības acīs.
Cilvēkiem būtu jāapzinās kara negatīvās puses!
Mani ļoti kaitina šis jautājums. Labāk runāt par kaut ko citu.
Par ko?
Jūs jautājāt, kas man patika filmējoties – cilvēki un Latgales daba, tā ir ļoti skaista. Tagad esmu arī daudz vairāk iemīlējis kino, kas īstenībā ir vispieejamākā mākslas forma. Ne vienmēr var aiziet uz izrādi – nav laika, dažas no tām ir ļoti sarežģītas, garas, arī dārgas, ir teātri, kuru biļetes ir retums. Bet kino varam skatīties praktiski visur.
Un filmas ir tik labs veids, kā iemācīties kaut ko jaunu par vēsturi,
caur filmām var izjust un saprast, cik smags upuris tautai bija deportācijas un karš, un suverēnas valsts zaudēšana un atgūšana. Ja to sapratīsim, varbūt apzināsimies savas privilēģijas un pienākumus.
