Iestartēt sezonu kopā ar inspektoru – vaktējot maluzvejniekus tumsiņā 6
Indulis Burka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pašā vasaras sezonas sākumā, kad pēc saudzēšanas perioda atsākas līdaku makšķerēšana, man bija iespēja doties reidā kopā ar Valsts vides dienesta Lielrīgas reģionālās vides pārvaldes Zvejas kontroles daļas galveno inspektoru Andri Zebaueru. Ir nedaudz pāri pusnaktij, kad satiekamies norunātajā vietā. Debesīs mirdz zvaigznes, ir auksta nakts.
Maliķa vaktēšana ir ilgs process
Zem auto riepām šalc asfalts. Zebauera kungs atceras iepriekšējos gados piedzīvoto. Braucot gar kādu māju Ciemupē, viņš atklāj, ka te dzīvojis kaislīgs maluzvejnieks, kuru inspektori kopā ar brīvprātīgajiem palīgiem no Vides aizsardzības asociācijas ne reizi vien centušies pieķert nelikumīgās darbībās.
Nācies gan stundām ilgi gulēt zālē, gan mēģināt pielavīties pa krūmiem. Arī maluzvejnieks parādā nepalicis un uz taciņas pat salicis dēlīšus ar tajos iedzītām naglām, lai nācēji sadurtu kājas. Beidzot vīrieti izdevies pieķert “pie rokas”.
Tāpat inspektors uzteic labo sadarbību ar Ogres pašvaldības policiju un Valsts policijas inspektoriem. Ja nepieciešama palīdzība, to vienmēr nekavējoties iespējams saņemt.
Kas aizliegts copmanim, tas atļauts ūdram!
Ap diviem naktī piestājam pie Ogres HES aizsprosta, lai pārliecinātos, vai pie dambja nav izvietoti nelikumīgi zvejas rīki. Tāpat cope pie paša dambja ir aizliegta. Makšķerēšanas, vēžošanas un zemūdens medību noteikumu 26. punkta 2. apakšpunkts nosaka, ka visu gadu aizliegta jebkuru zivju ieguve 100 metru posmā lejup pa straumi no aizsprostiem, slūžām, ūdenskritumiem un citām cilvēka darbības rezultātā radītām gultni aizsprostojošām ietaisēm.
Šajā vietā uz nārstu dodas raudas, un vilinājums tikt pie loma ir liels. Tomēr šorīt nekas neliecina par maliķu darbošanos, taču mūsu uzmanību saista divi ļoti veikli mednieki. Tie naski ķer zivis putojošajā ūdenī un neliekas īpaši traucēti.
Ūdri veikli nirst ūdenī, lai jau pēc mirkļa iznāktu uz aizsprosta betona nogāzes un kāri mielotos ar tikko noķertajām zivtiņām. Var tikai apbrīnot to māku tikt pie medījuma.
Jokojam, ka pirmie divi “pārkāpēji” jau fiksēti! Tiesa, tie nebūs ar mieru parakstīt protokolu, un, galu galā, kas aizliegts copmanim, tas atļauts ūdram!
Piedzīvojums vecupes krastā
Dodamies tālāk uz Ogri. Ogres vecupē aiz lielveikala “Rimi” pašā ūdens krastā pamanām lukturīša gaismu. Pieņemam, ka šajā diennakts stundā ūdens malā var darboties vienīgi maluzvejnieki.
Pēc neilga mirkļa jau esam uz dambja un, cenšoties nenodot savu atrašanās vietu, tuvojamies. Inspektoram ir līdzi termokamera. Vecupes krastā stāv stirna, un uztraucamies, ka dzīvnieks var sākt riet, nododot mūsu atrašanās vietu. Tomēr stirna rīta agrumā ir mūsu sabiedrotais.
Pēc dažiem desmitiem metru Zebauera kungs vēlreiz ielūkojas termokamerā. Mazliet samulsis, viņš teic, ka droši varam atgriezties automašīnā. Izrādās, kāds jaunietis vecupes krastā sarīkojis romantisku piedzīvojumu ar kādu jaunkundzi. Neiztraucējot mīlniekus, tikpat klusu atgriežamies pie auto.
Kur palikuši copmaņi?
Zem auto riepām atkal šalc asfalts. Pamazām tuvojamies Ķegumam, vairākās vietās piebraucot pie upes. Pamazām kļūst gaišāks, un, lai saskatītu, kas notiek uz upes, termokamera nav nepieciešama.
Inspektors teic, ka citos daudz siltākos pavasaros šajā laikā uz upes ir daudz laivu. Makšķernieki un spiningotāji ar nepacietību gaida rīta copi. Taču šorīt ir “absolūts klusums”. Netipiski sezonas atklāšanai.
Lielvārdē ielaižam ūdenī laivu un dodamies virzienā uz Dzelmēm, kur ir iecienīta spiningošanas vieta. Taču ūdenī peld vien gulbju pāris un kāds sarkans balons sirds formā, ko vējam iepriekšējā vakarā, visticamāk, uzticējuši kāzu svinētāji. Lec saule, un ir iespējams piedzīvot dienas skaistāko brīdi, kas lielai daļai gulētāju paliek nepamanīts.
Makšķernieki ir izņēmums. Viņi ar patiesu prieku vēro, kā pēc nakts mostas daba un putnu balsis uzgavilē lielajam dienas spīdeklim. Arī zivis sarosās, un gludo Daugavas spoguli pāršķel uzsitieni ar asti. Taču ir auksts, un copmaņu joprojām pie upes nav.
Zebauera kungs rāda dabas lieguma “Daugava pie Kaibalas” robežas. Šeit ir vietas, kur ne tikai makšķerēt, bet pat uzturēties aizliegts, lai netraucētu putnu ligzdošanu. Kā zināt, kur ir lieguma robežas?
Par to liecina zīmes krastā, un tādas tiek izvietotas arī uz ūdens. Taču visērtāk ir lietot aplikāciju “Mana cope”. Tajā ir pieejama karte, kurā norādītas lieguma zonas, tas, vai konkrētajā vietā nepieciešama speciāla licence, un vienlaikus kartē tiek attēlota tālruņa atrašanās vieta.
Atliek tikai izpētīt plānoto copes vietu iepriekš un sekot līdzi makšķerēšanas laikā, lai nenonāktu pārkāpēja lomā.
Dokumenti jāņem līdzi!
Tikai atceļā uz Lielvārdi sastopam pirmos makšķerniekus, kas laivā iebraukuši pašā upes vidū. Makšķerēšanas kartes ir iegādātas, un arī personu apliecinoši dokumenti ir līdzi.
To gan nevar teikt par vairākiem citiem copmaņiem, kuriem dokumenta ar fotogrāfiju līdzi nebija. Zebauera kungs ieteica dokumentu nofotografēt ar tālruni un saglabāt galerijā.
Arī tas ir risinājums, lai gan, ja uz ūdens līdzi tiek ņemts tālrunis, kāpēc neņemt līdzi no plastikāta izgatavotu ID karti, kas atšķirībā no tālruņa ir pilnībā ūdensdroša… It kā jokojot viņš jautāja, kā veicas ar zandartu copi. Taču lielākā daļa apjautāto uzreiz zināja teikt, ka maijā zandartiem vēl ir saudzēšanas laiks.
Mūsu uzmanību saista vīri uz Daugavā ierīkotas laipas. Katram atļauts vienlaikus izmantot divas makšķeres. Abiem copmaņiem “iemērkto” kātu ir vairāk. Pēc inspektora mutiska aizrādījuma “liekās” makšķeres no ūdens tiek izvilktas. Tāpat nedrīkst atstāt makšķeres bez pieskatīšanas. Ja ēsma ir ūdenī, no makšķeres drīkst attālināties ne tālāk kā 50 metru. Arī šo ierobežojumu pārkāpj visai bieži.
Pēc brīža jau esam Ņegas upē. Šeit vairāki spiningotāji cenšas, cik spēka, taču loma nav. Ūdens joprojām ir ļoti auksts. Kā vēlāk pastāsta citi sastaptie spiningotāji, līdakas daudzviet vēl tikai nārsto, tāpēc apetītes tām nav.
Lai zivis nārstotu, svarīga ir ūdens temperatūra. Līdakas nārstam labvēlīga ūdens temperatūra ir aptuveni 8–12 grādi pēc Celsija. Pie 13 grādiem gandrīz visas līdakas jau ir savu svarīgo darbu paveikušas.
Latvijā tās nārsto pavasarī pēc ledus iziešanas, kad ūdens ir sasilis līdz aptuveni 6–14 grādiem.
Vēl dažas atziņas
Atgriežamies krastā, lai tālāko ceļu veiktu ar automašīnu. Līčupē pie Ķeguma satiekam kādu spiningotāju, kurš iekārtojies pie dambja ar caurteku. Turklāt viņš spiningo lejup pa straumi. Zebauera kungs atgādina Makšķerēšanas noteikumu 26. punktu.
Vīrietis ir samulsis, taču, tā kā ir svētku diena, arī viņam tiek tikai mutisks aizrādījums un ieteikums pārcelties 100 metru lejup pa straumi, kur, starp citu, ir laba līdaku vieta.
Pie Lindes parka beidzot satiekam vairākus makšķerniekus ar lomu. Vienam izdevies saķert skaistu lomu ar gruntsmakšķeri. Tiesa, spiningotāji ar laivu bija sapinuši viņa makšķeres auklas… Kāds cits vīrs ir noķēris 63 cm garu līdaku un ir bezgala laimīgs.
Daugavas kreisajā krastā, iepretim Kaibalai, arī ir liela rosība. Diena iesilusi, un upē sākusies kustība. Laivotāji ievēro lieguma robežas un spiningo tur, kur atļauts. Piebraucam pie krasta mirklī, kad divi vīri gatavojas spiningot tieši pie uzraksta, ka to darīt aizliegts.
Zebauera kungs delikāti vaicā, kā copmaņiem ar lasītprasmi, un norāda uz plakātu… Abi, mazliet samulsuši, taisnojas, taču pēc tam labprāt pastāsta par saviem novērojumiem, vaicā, kur ir lieguma robežas, un arī viņiem šoreiz mutisks aizrādījums.
Raksts tapis sadarbībā ar Zivju fondu
