3
Paraugnometnē 1800 bēgļu
Žurnālistu vizītes ietvaros Eiropas Komisija nodrošināja žurnālistiem arī bēgļu nometnes “Eleonas” apmeklējumu. Pirms tam gan migrācijas ministrs Joannis Mouzalass godīgi atzina, ka šī nometne ir vislabākā visā Grieķijā, gluži kā savdabīga Potjomkina sādža. “Tomēr, ja viss ies, kā plānots, tad pēc Ziemassvētkiem arī visas pārējās bēgļu nometnes Grieķijā būs tik labi aprīkotas,” solīja ministrs. Īpaši smaga situācija esot salās, kur bēgļi uzturas pārapdzīvotībā. Ironiski, ka aptuveni tajā pašā laikā, kad žurnālistiem tika rādīta šī paraugnometne, Lesbas salā migranti sāka nemierus un dedzināja teltis, pauzdami neapmierinātību ar sadzīves apstākļiem un to, ka viņiem liegts turpināt ceļu uz Eiropu.
“Eleonas” nometne izvietota netālu no Atēnu centra, noliktavu un industriālo ēku iekļautā rajonā. Šeit atrodas nožogots vairākus hektārus plašs laukums, kurā novietoti vairāki simti baltu konteinera veida namiņu. Katrs no tiem aprīkots ar visām labierīcībām, apkuri un spēj uzņemt divas ģimenes. Ieliņas starp konteinernamiņiem šķiet tīrākas nekā otrpus sētas – Atēnās un, taisnību sakot, koptākas nekā vairumā Latvijas pilsētu. Tuvāk nometnes ieejai atrodas atsevišķa “iela” ar medpunktu, tulku telpām, sociālo konsultāciju biroju, ANO bēgļu aģentūru un citām sociālās palīdzības iestādēm. Citās ielās pamīšus ar bēgļu namiņiem iekārtojušās dažādas nevalstiskās organizācijas, kas dala bēgļiem pārtiku, apģērbu, māca valodas, spēlējas ar bērniem un nodrošina nometnes iemītniekiem dažādas brīvā laika pavadīšanas iespējas – sākot ar pašaizsardzības kursiem sievietēm līdz grāmatu un filmu apspriešanas klubiņam. Pie viena no šiem NVO namiņiem sastopu 20 gadus veco Paulu no Vācijas. Viņa nometnē darbojas kā biedrības “Projekts Elea” pārstāve. “Kaut arī šī ir labākā nometne Grieķijā, šeit ir vēl daudz vajadzību – cilvēkiem trūkst medikamentu, ēdienu varētu vēlēties labāku, bet vismaz šeit nav jādzīvo tādā saspiestībā kā citur,” stāsta brīvprātīgā.
Vistālākajā nometnes galā ierīkota atsevišķa konteinermājiņu pilsētiņa, kur tiek izmitināti vecākus pazaudējušie bēgļu bērni. Turpat ierīkots arī improvizēts futbola laukums.
Pašlaik nometnē uzturoties ap 1800 cilvēku, tomēr dienas vidū laukums un ieliņas starp konteineriem ir diezgan tukši. “Šī nav slēgta tipa iestāde. Pieaugušie iemītnieki drīkst brīvi doties ārpus teritorijas, tikai pie izejas jāreģistrējas. To viņi arī dara. Bērni ar autobusu tiek nogādāti skolās un vēlāk atvesti atpakaļ,” paskaidro Grieķijas Migrācijas ministrijas pārstāvis Herasimoss. EK pārstāvji gan aicina žurnālistus nefotografēt nometni un tās iemītniekus, kā arī netraucēt viņus ar jautājumiem. Šis satraukums tomēr šķiet dīvains, jo bēgļi paši labprāt stāsta par savu pieredzi un nākotnes cerībām. Piemēram, pusmūža sīrietis Muhameds un viņa sieva Sihe ar pieciem bērniem stāsta, ka šajā nometnē uzturas jau septiņus mēnešus. “Šeit ir labi un droši salīdzinājumā ar citām nometnēm, bet ceru, ka drīz varēsim doties prom,” priecīgs stāsta Muhameds un cer, ka Portugālē varēšot strādāt savā profesijā celtniecībā.
Labākā viesnīca Eiropā bez baseina un minibāra
Izmantojam brīdi starp grieķu oficiālo amatpersonu stāstiem un kopā ar kolēģi no Lietuvas televīzijas nozūdam no oficiālās preses delegācijas, lai palūkotos, kā dzīvo bēgļi citur Atēnās. Lietuviešu kolēģis dzirdējis par kādu kreiso anarhistu organizāciju ierīkotu bēgļu skvotu, un nolemjam to uzmeklēt.
Pēc neilgas līkumošanas pa Atēnu ielām meklēto atrodam imigrantu rajonā netālu no vēsturiskā Viktorijas laukuma. Pirmais, kas duras acīs, ir atkritumu kaudze uz ietves, bet, pieejot tuvāk, izrādās, ka tie nav vis mēsli, bet gan spontāns humpalu maiņas punkts – ielas malā kaudzē izkrāmēti apģērbi un rotaļlietas.
Septiņstāvu ēku rotā lepns uzraksts “City Plaza Hotel”, bet, spriežot pēc grafiti uz sienām, metāla restēm pie pirmā stāva logiem un balkonos žāvēšanai izkārtajām drēbēm, tā nav parasta viesnīca. Plakāti pie ieejas angļu, grieķu un arābu valodā informē, ka visas vietas jau ir aizņemtas, aicina iemītniekus respektēt kaimiņus un netrokšņot. Pustumšajā vestibilā grozās vairāki vietējie jaunieši un austrumnieciska paskata iebraucēji. Interjera baseins ir tukšs, un tajā ar noputējušiem dekoratīvajiem gliemežvākiem spēlējas tumsnēji sprogaini bērneļi. Saglabājusies viesu reģistratūras lete, bet stūros sakrautas vecas mēbeles. Pie sienām dažādi plakāti ar revolucionāriem saukļiem “Mēs dzīvojam kopā, mēs cīnāmies kopā!”, “Brīvību kustībai!”, “Mums nav baseina, nav minibāra, nav apkalpošanas istabās, bet esam labākā viesnīca Eiropā”.
Pirmais apmeklējums gan nav veiksmīgs. Vestibilā dežurē vairāki jauni grieķu puiši kapučjakās un mūs nevēlas laist iekšā. Kad skaidrojam, ka esam žurnālisti, reģistratūras meitene, vārdā Olga, iesaka sazināties ar “iniciatīvas komunikācijas komiteju”. Izrādās, pat kreisajiem anarhistiem ir sava birokrātija! Piesakām savu vizīti “komunikācijas komitejā” un atgriežamies viesnīcā pēc kāda laiciņa.
