Olafs Zvejnieks: Kam varētu būt interese par Latvijas ostām? 4
Pagājušajā nedēļā triecientempā paveiktā revolūcija abu lielāko Latvijas ostu – Rīgas un Ventspils – pārvaldībā radījusi situāciju, kāda nav redzēta kopš pirmās neatkarības desmitgades.
Proti, valsts pārziņā ir atgriezusies kontrole pār svarīgākajiem tranzīta jomas uzņēmumiem. Pēdējo reizi tāda situācija bija apmēram 90. gadu vidū, bet tad pakāpeniskā abu ostu uzņēmumu un termināļu privatizācija 90. gadu otrajā pusē un 2000. gadu sākumā šo monopolu izjauca.
Taču lielas iespējas pavada arī lieli izaicinājumi.
Šajā gadījumā tas būs jautājums – ko darīt ar Latvijas tranzīta nozari sarūkoša kravu apjoma situācijā.
Viena no iespējām ir nodot abas ostas profesionālu ostu pārvaldnieku rokās, kas nekādi nebūtu saistīti ar Latvijas politiku, un viņu uzdevums būtu izstrādāt konkurētspējīgu tarifu politiku kravu piesaistei.
Šis ceļš ir iespējams, jautājums tikai, vai pietiks ar ostu nodošanu, vai nevajadzēs mazināt politisko ietekmi uz vadītāju izvēli “Latvijas dzelzceļā”, kā arī tas, vai ar tarifu politiku pietiks, lai konkurētu ar Krievijas vēlmi savas kravas vest caur savām ostām.
Otra attīstības iespēja ir ostu privatizācija, visticamāk, ar ārvalstu investoru piesaisti.
Interesantu niansi šajā aspektā savā grāmatā “Turības svārsts” apraksta ar Ventspils biznesa grupējuma apkalpošanu 90. un 2000. gados saistītais advokāts un nodokļu konsultants Jānis Zelmenis: diskusijā par to, vai Ventspils tranzīta biznesu pārdot Krievijas uzņēmējiem divtūkstošo gadu sākumā, tolaik Latvijas politikas uzlecošā zvaigzne, ekonomikas ministrs un ārzemju latvietis Krišjānis Kariņš atbalstījis mazākumā palikušo Ventspils uzņēmēju grupu, kas vēlējās biznesu pārdot.
Ņemot vērā, ka publiski par šo tēmu neviens nav izteicies, tātad nav nekādu faktu, atliek tikai teorētiski pafilozofēt, kam varētu būt interese par Latvijas ostām.
Pirmā un acīmredzamākā iespēja ir Krievija. Spriežot pēc starptautiskajām norisēm, Eiropas valstis ir nogurušas no sankcijām un ļoti cer, ka jaunajam Ukrainas prezidentam izdosies pārcirst ap Donbasu un Krimu savilkto Gordija mezglu.
Ja tā, tad dažu gadu laikā varētu vismaz daļēji tikt atcelta savstarpējo sankciju politika. Vai atjaunotās kravu plūsmas apstākļos Krievijai varētu būt interese par tranzītu caur Latviju?
Ja jā, tad ticamāk, ka uz līdzīgiem noteikumiem, kādi, pēc nostāstiem, savulaik tika piedāvāti ventspilniekiem. Proti, atdodiet mums īpašumus par vienu dolāru vai eiro, tad mēs nodrošināsim kravu plūsmu.
Vai Latvija varētu būt uz to gatava? Teorētiski – varbūt, kaut gan neapšaubāmi tas būtu politiski ļoti sarežģīti.
Otra iespēja – ASV, kuras pilsonim un Jaunās konservatīvās partijas atbalstītājam Pēterim Aloizam Ragaušam, kā pagājušajā nedēļā izskanēja Saeimā, varētu būt izdevīgāk sašķidrinātās gāzes termināli celt nevis Skultē un cīnīties ar iedzīvotāju neapmierinātību, bet gan Rīgas ostā, kuras tuvumā ir lielie patērētāji – “Latvenergo” un “Rīgas siltums”.
Zināma loģika šādos spriedumos ir, kaut gan nav skaidrs, kādēļ šāda projekta dēļ būtu jāprivatizē visa osta.
Trešā iespēja, kas pirmajā brīdī šķiet nereāla, ir Ķīna.
Krievijas presē cirkulē baumas, ka Ķīna mēģina nopirkt vienu no Baltijas valstu ostām,
konkrēti – Klaipēdu, lai iegūtu izeju uz Baltijas jūru savam “Viena josla, viens ceļš” projektam.
Ja lietuvieši atsaka, iespējams, ka varētu būt interese par Rīgas ostu. Galu galā Grieķijas finanšu krīzes gados Ķīna nopirka Pirejas ostu netālu no Atēnām.
NB – Visi šie pārspriedumi ir tikai autora fantāzijas lidojums un būtu pāragri sākt uztraukties par jebkuru no šiem scenārijiem.
