“Iespējams, vecmāmiņu varēja vēl glābt.” NMPD atsakās braukt pie Kristīnes mirstošās omītes 52
Pirms dažām dienām tērvetnieces Kristīnes acu priekšā izdzisa ciemos no Lietuvas atbraukušās vecmāmiņas Onas dzīvība. Iespējams, viņu vēl varēja izglābt, taču Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests (NMPD) atteicies braukt pie sirmgalves, tā vietā mudinot mazmeitu sazināties ar ģimenes ārstu, vēstīja TV3 raidījums “Bez Tabu”.
Ciemojoties Latvijā, 93 gadus vecajai kundzei palicis slikti – vispirms saļimusi viena roka, bet pēc brīža – arī otra.
“Vecmāmiņai sāka mainīties sejas krāsa. Viņu iecēla gultā, bet viņa dzīva bija, jo pulss bija. Tikai mainījās krāsa – bālgana bija. Un tad nāca tādi kā gārdzieni,” atminas mazmeita.
Visu ģimeni tobrīd esot pārņēmis šoks. Mazmeita tomēr attapusies un zvanījusi uz 112 numuru, lai izsauktu mediķus.
Kristīne, sēro:”Un, es nezinu, tajā uztraukumā es pateicu mirst, nomira vai… Vienvārdsakot, ka viņai ir slikti. Uz ko man atbildēja, ja Lietuvas pilsonis, mēs jums palīdzēt nevaram, mēs neizbraucam šādos gadījumos. Es prasīju, ko mums darīt. Viņa [dispečere] teica, lai zvanām ģimenes ārstam. Bet tas nav iespējams, jo viņš taču ir Lietuvā. Viņa atvainojās vai ko tur teica, un šī saruna beidzās.”
Kristīne atminas, ka šīs sarunas laikā vecmāmiņa vēl esot izrādījusi dzīvības pazīmes – bija gan pulss, gan elpošana, taču dispečere pat neesot par to pārliecinājusies.
Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests (NMPD) noklausoties telefonsarunu ierakstus, nekonstatē dispečeru nolaidību.
Ilze Bukša, NMPD pārstāve: “Nepārprotami, – sarunas jau piesakot, ir informācija skaidra un pārliecinoša, ka cilvēks ir nomiris, un arī ir jautājums par to, vai mēs – dienests – nebraucam izsniegt šīs te izziņas, kas apliecina, ka cilvēks ir nomiris.
Un līdz ar to dispečera rīcība ir absolūti atbilstoša un pareiza.
Tātad dispečers mēģina izskaidrot zvanītājam, kāda ir kārtība, lai pie viņa varētu ierasties ārstniecības persona, kas konstatē šo te nāves faktu un izsniedz šo izziņu.”
Kristīne tagad šausta sevi par pirmā zvana laikā pieminētajiem vārdiem “mirst” un “nomiris”. Tērvetniece cer, ka šī rūgtā pieredze spēs kādam palīdzēt liktenīgā un izšķirošā brīdī.
Kristīne, sēro: “Es negribu nevienu vainot, bet, iespējams, vecmāmiņu varēja glābt un viņu dzīvu nogādāt atpakaļ uz dzimtas mājām Lietuvā. Varbūt viņa vēl būtu dzīvojusi un, kā vēlējās, sagaidītu savu simto dzimšanas dienu.”
