Atis Klimovičs: Iespējams ir viss 2
Kā nāktos vērtēt karakuģu mācības ar mērķi slēgt iekļūšanu Baltijas jūrā un aizvien biežāko Krievijas militārās aviācijas viesošanos Latvijas tuvumā – vai šīs darbības uzskatāmas par normālu armijas darbošanos vai, gluži pretēji, par rupju un lecīgu spēka izrādīšanu, centieniem vairot spriedzi un mēģinājumiem iebiedēt? Drīzāk patiesībai atbilst otrais variants, jo militārās mācības iespējams plānot un sarīkot arī bez tik izaicinošiem un naidīgiem vēstījumiem.
Vietā pieminēt Krievijas lielās mācības “Zapad”, kuru ietvaros tika veikts mācību (teorētisks) kodoltrieciens NATO dalībvalsts galvaspilsētai Varšavai. Salīdzinājumam – atmiņa nespēj atgādināt par līdzīgiem, teiksim, Kaļiņingradas apgabala (PSRS okupētās teritorijas) bloķēšanas manevriem no alianses puses.
Šāda mūsu neprognozējamā kaimiņa (kurš gan pirms 2014. gada uzskatīja par iespējamu Krievijas agresiju Ukrainā!) uzvedība labi iederas autoritārā Kremļa saimnieka pasaules uztverē, atzīstot PSRS sabrukumu par lielāko 20. gadsimta traģēdiju. To Vladimirs Putins pavēstīja 2005. gadā un jau pēc trim gadiem uzsāka pirmo ārzemju karagājienu, iebrūkot ievērojami mazākajā un militāri vājākajā Gruzijā. Protams, pirms tam veicot atbilstošas mācības reģionā un sagatavojot infrastruktūru. Kā zināms, militārā plānošana darbībai Kaukāzā un citos reģionos norisinās nepārtraukti un tas kļuva redzams Krimā.
Arī notikumi Donbasā norisinājās pēc iepriekš izplānota scenārija – gan atbalstot prokrieviskos elementus, gan iesūtot atbilstoši sagatavotas personas dažādu provokāciju veikšanai, tad noorganizējot kaujinieku un ieroču plūsmu pāri robežai. Tagad Ukrainas robežas tuvumā pastiprināti tiek veidotas jaunas Krievijas armijas bāzes.
Militārpersonas piekritīs – tas netiek darīts tāpat vien, pat armijā ar līdzekļiem šādā veidā nesvaidās. Pāradresējot to uz mūsu reģionu, nākas secināt, ka, lai gan krievu armija it kā darbojas saskaņā ar militāro rutīnu, tomēr par Kremļa militāristu plāniem vajadzētu domāt nopietni.
Te vietā ieskats ukraiņu militāro analītiķu viedoklī. Un, tā kā Baltijas valstīm ar Ukrainu ir kopīgs potenciālais (ukraiņiem tas jau ir reāls) ienaidnieks, mūsu sabiedroto ukraiņu atziņas ir sevišķi svarīgas. Tās liecina (un tā domā daudzi atzīti speciālisti), ka liels krievu iebrukums Ukrainā ir iespējams, taču tas var arī nenotikt. Par labu šādai avantūrai liecina nepārtrauktā smadzeņu skalošana, ar ko nodarbojas visi galvenie Krievijas TV kanāli.
Vērts arī pieminēt jaunu mācību grāmatu Krievijā, ko sauc “Krievijas konstitūcija dzejoļos un zīmējumos”. Kādā no dzejoļiem norādīts, ka tagadējam skolēnam var nākties ņemt rokās ieroci un varbūt arī atdot dzīvību. Nākamajā pantā “netieša” norāde par vietu, kur iespējams karot, – tā ir Ukraina, kur dzīvojot daudz krievu un viņiem aizliegta pat dzimtā valoda…
Savukārt armijas spējas, neraugoties uz kopējo karavīru skaitu Krievijas Federācijas teritorijā, neesot tik augstas. Labā līmenī krievi varot sapulcināt ap 100 tūkstošus vīru, bet tas nav pietiekami, lai izdotos tāda avantūra pret Ukrainu. Tehniskajam Krievijas pārsvaram nebūtu izšķiroša loma – karš mūsdienās galvenokārt norisinās apdzīvotās vietās un tur iebrucējam nebūtu nekādu priekšrocību, uzskata vairāki ukraiņu militārie speciālisti.
Latvijai no beidzamajos gados redzētā (Gruzija un Ukraina) jāsaprot, ka iespējams ir viss. Pat neraugoties uz to, ka esam vēsturē spēcīgākās alianses dalībvalsts. Lai panāktu, ka sliktākais scenārijs mūs neskar, vēl vairāk jāstiprina sevi un vienlaikus arī NATO.
