Iespējams, beidzot atrasts Aleksandra Lielā testaments 0
Britu zinātnieks Deivids Grants apgalvo, ka pēc desmit gadu ilga pētnieciskā darba viņam izdevies atrast leģendārā Maķedonijas Aleksandra jeb Aleksandra Lielā testamentu – dokumentu, kura saturs gadsimtu ritumā intriģējis daudzus, jo bija taču runa par milzīgo iekarojumu sadali, vēsta britu laikraksts “The Daily Mail”.
Maķedonijas Aleksandru uzskata par cilvēces vēsturē veiksmīgāko karavadoni. 32 gadus ilgā mūža laikā viņš nezaudēja nevienu kauju. Viņam, samērā necilās Maķedonijas valstiņas karaļa Filipa II dēlam, nedaudz vairāk kā desmit gadu laikā izdevās izveidot milzīgu impēriju, iekarojot senās Grieķijas valstis, Ēģipti un vareno Persijas impēriju.
Aleksandrs Lielais uzsāka arī Indijas pakļaušanu, taču bija spiests no pasākuma atteikties savu karavīru kurnēšanas dēļ. 323 gadā p.m.ē. Aleksandrs neskaidros apstākļos – no slimības vai noindēts – nomira Babilonijā, kur bija vairākus mēnešus apmeties, plānojot jaunus karagājienus. Senās Romas laikā uzskatīja, ka viņš valsti atstājis “spēcīgākajam” vai “cienīgākajam” no saviem karavadoņiem. Tomēr citi avoti apgalvo, ka Aleksandrs šķīries no šīs pasaules bezsamaņā, tā arī nedodot nekādas norādes par mantiniekiem. Jebkurā gadījumā pēc viņa nāves ietekmīgāko palicēju starpā sākās ķildas un kari un bijusī impērija saira.
Tomēr Deivids Grants savā nule Londonā iznākušajā grāmatā “In Search of the Lost Testament of Alexander the Great.” (“Aleksandra Lielā zaudēto testamentu meklējot”), apgalvo, ka karavadonim testaments tomēr bijis un tā fragmenti un norādes apslēptas senajā manuskriptā, kas pazīstams kā “Aleksandra romāns”. Uzskata, ka šis rakstu krājums tapis nākamajā gadsimtā pēc Maķedonijas Aleksandra nāves. Tajā mitoloģizētā formā aprakstīti Aleksandra varoņdarbi un gadsimtiem ilgi tas ir bijis viens no vērtīgākajiem vēstures avotiem par viņa gaitām. “Aleksandra romāna” pēdējo nodaļu, kurā izklāstītas aizgājēja pēcnāves vēlmes, līdz šim uzskatīja par politisku pamfletu, taču Grants ir citās domās. Viņaprāt, nodaļas pamatā ir testamenta teksts, kuru Aleksandra karaspēka komandieri vēlāk savtīgos nolūkos mainījuši.
Ja taisnība ir antīkās pasaules lietu ekspertam Grantam, tad Aleksandrs Lielais valsti novēlējis nevis līdzgaitniekiem, bet gan savam vecākajam dēlam Hēraklam un dēlam Aleksandram IV, kurš persiešu princesei Roksanai tobrīd vēl nebija piedzimis. Armijas komandieri uzskatīja, ka viņi nav tīrasiņu maķedonieši, tātad nav tiesīgi mantot troni un turpināt dinastiju, tādēļ testaments sagrozīts un sākās kari par mantojumu. Tikmēr viens no komandieriem, mēģinot nostiprināt savas tiesības, pārrakstījis oriģinālo dokumentu un izplatījis to līdz mūsdienām saglabātā pamfleta formā. Savukārt nostāstu par valsts novēlējumu “stiprākajam” vai nāvi vispār bez novēlējuma, sāncenši radījuši nolūkā attaisnot asinsizliešanu, kuru uzsāka pēc Aleksandra Lielā nāves.
