“Katra jauna loma ir lēciens nezināmajā!” Aktieris Uldis Anže ļauj ielūkoties “Skolotāja” būtībā 0
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Uzsākot Latvijas Nacionālā teātra sezonu neparastā laikā, vasaras viducī notika pirmizrāde neatkarīgā režisora Intara Rešetina iestudētajai tiešsaistes izrādei – beļģu autora Žana Pjēra Dopaņa monologam “Skolotājs”.
“Katra jauna loma ir lēciens nezināmajā,” sarunā ar “Latvijas Avīzi” saka galvenās lomas atveidotājs, pieredzējušais aktieris ULDIS ANŽE, atzīstot – šoreiz esot lēciens vismaz divkārt nezināmajā, jo bez skatītāju tiešas klātienes viņš teātrī spēlē pirmoreiz.
Uldi Anži var dēvēt par universālu aktieri – teju triju desmitgažu laikā Latvijas Nacionālajā teātrī izdevies apliecināt aktieriskos spēkus ārkārtīgi plašā amplitūdā – no “Skroderdienu” Kārlēna līdz Pēram Gintam, no caurcaurēm latviskā Ādama (“Ādama stāsts”) līdz sensacionālam Lāčplēsim Viestura Kairiša iestudētajā “Uguns un nakts”, no “Spēlmaņu nakts” balvas kā jaunajam aktierim līdz Harija Liepiņa balvai par darbu varoņlomās un Triju Zvaigžņu ordenim par nopelniem kultūrā un daudzveidīgu māksliniecisko devumu.
Gaidāmā izrāde “Skolotājs” nav tikai stāsts par audzināmā un audzēkņu sarežģītajām attiecībām, bet gan par nepieciešamību būt vajadzīgam, uzskata Uldis Anže.
Uldi, šobrīd esam vieni teātra grimētavā. Bet kāda parasti te ap jums ir kompānija?
U. Anže: Dažāda. Šajā garderobē un teātrī esmu jau 27. gadu, lai gan teātrī ienācu jau pirms 30 gadiem, kad, būdams pirmajā kursā, te spēlēju nēģerzēnu.
Kopš tā laika arī te ir šis tas mainījies. Kāds ir aizgājis tajā saulē, kāds vienkārši tagad ir prom no teātra, kāds – atnācis no jauna.
Kopš manas ienākšanas teātrī 1992. gadā te vienmēr ir bijuši Uldis Dumpis, Uldis Norenbergs, Juris Lisners un Ģirts Jakovļevs. Te bijis arī Rolands Zagorskis, Roberts Ceplītis, Arno Upenieks, Ints Burāns, pirms manas atnākšanas te bijuši arī Egons Maisaks un Kārlis Teihmanis.
Kurš ir jūsu teātra krusttēvs un kurš – krustdēls?
Krusttēvs ir Juris Hiršs, bet krustdēls – nu jau teātra direktors Jānis Vimba. Vēl īsti neesmu sapratis savus pienākumus, esot teātra direktora krusttēvam (smejas).
Līdz šim neesat sniedzis daudz interviju. Apzināti vairāties no šādas sarunas ar publiku, jo pietiek ar skatuvi?
Laikam neesmu tas gadījums, kuram akūti nepieciešama uzmanība jebkādā veidā.
Cik reižu lai stāstu, kā kļuvu par aktieri? Un nereti jūtos tā, it kā man būtu jādod kaut kādas nodevas kādam tikai tāpēc, ka kāds vēlas runāt.
Man nav interesanti. Ar publiku runāju no skatuves, būdams aktieris.
Aizvadītajā nedēļā Nacionālais teātris atklāja sezonu neierastā gada laikā. Kā izjūtat šo laiku, kad aktieriem it kā nemitīgi jābūt gataviem starta šāvienam un lēcienam nezināmajā?
Es pieņemu apstākļus un cenšos ar tiem kaut kādā veidā tikt galā. Varbūt pirmajās nedēļās martā, kad aizvēra teātri, biju mazliet izsists no sliedēm. Aktieru zālē iesākām mēģināt Deivida Hēra lugu “Putenī” (režisors Toms Treinis. – A. K.), bija trīs četri mēģinājumi, un tad viss pārtrūka.
Maijā paredzētā izrāde nu pārcelta uz nākamo pavasari. Sākumā pat bija zināms atvieglojums, bet tad tu saproti, ka bez darba nevari. Kā darba zirgs, kuram neļauj iet uz lauka un likt sevi arklā.
Kādā brīdī nāca brīnišķīgā ideja ierunāt audiogrāmatas (Ulda Anžes lasījumā šobrīd klausāma Oskara Zebra “Brīvība tīklos”. – A. K.) – tas ir pavisam neapgūts lauks Latvijā joprojām.
Tad pēkšņi nāca piedāvājums no teātra direktora Jāņa Vimbas un Intara Rešetina, un šajā situācijā, gandrīz neizlasījis lugu, teicu “jā”!
Protams, tas ir lēciens nezināmajā, bet tāda taču ir katra jauna izrāde.
Un tāda loterija ir visa dzīve. Mēs taču nekad nezinām, kas būs uz priekšu, tāpēc arī šoreiz nav vērts plēst matus.
Darbojamies tā, kā varam – taisām “white box” un “black box”, “zoom” izrādes un visu pārējo. Mums taču ir jāstrādā!
Nu arī pats esat iekļuvis ekrāna formas teātrī – “Skolotājs” ir videoizrāde, šķiet, kaut kas starp kino un teātri. Šis digitālais formāts kompensē “dzīvas” skatuves garšu?
Man – ne, un domāju, ka arī skatītājam ne. Kā skatītājs pats neesmu no tiem, kas kopā ar ģimeni vakarā apsēdīsies pie lielā “smart” televizora ar čipsiem blakus un sarīkos vienu teātra vakaru.
Tāpat izrādes, kas ir nofilmētas televīzijā, man reti šķiet interesantas. Nezinu, kā mums būs izdevies ar Intaru Rešetinu. Vēl priekšā ir montēšanas darbs.
Kopumā šis process patiešām vairāk līdzinās kino. Šī noteikti nav alternatīva dzīvam teātrim, bet gan veids, kā mums šobrīd sarunāties ar skatītāju. Pieļauju, ka viena daļa skatītāju vispār paliek ārpus šā visa, jo vienkārši nelieto digitālās ierīces.
Jūs pašu, starp citu, nesastapt tik populārajos sociālajos tīklos.
Sākumā nebija intereses par to, bet tagad – nav vajadzības. Varbūt šie tīkli kaut kādā ziņā atvieglo aktiera klātbūtni publiskajā telpā, viņš ir kaut kādā apritē.
Kolēģi ir mēģinājuši pārliecināt, ka tā pat esot reklāma. Man ir iespēja redzēt šo procesu kā vērotājam no malas, un no turienes skats ir diezgan nožēlojams.
Bērni lūdz vecāku uzmanību, bet vecāki tikmēr pārskata feisbuku un otrādi. Attiecības ģimenē tapušas virspusējas.
Atgriežoties teātrī – kas īsti būs šis Skolotājs, kuru izrādes plakāts rāda visai dramatisku, bet izrādes anotācija vēsta par pandēmijas laikā tik aktuālo audzināšanas tēmu – par skolas bērniem, kas no eņģelīšiem pārvēršas zvēros.
Par to, vai šī izrāde ir par attiecībām starp skolotāju un skolēniem, man jau pirmajā mēģinājumā drusku provokatīvi pajautāja arī Intars. Jā, te ir arī šī tēma, bet man drīzāk šķita interesants kāds cits aspekts – stāsts par to, ka cilvēkam ir organiska nepieciešamība būt vajadzīgam.
Sievietēm ir vajadzīgi bērni, mums visiem ir vajadzīga ģimene, partneri. Galu galā – mums ir vajadzīgs darbs, lai mēs justos vajadzīgi kādam. Ja šajā darbā tu jūties nevajadzīgs un nenovērtēts, tiec noniecināts, kaut esi tam atdevis sevi visu, tad jūtīgākam cilvēkam rodas iekšējs konflikts.
Var sajukt prātā vai, kā mans varonis, izdarīt noziegumu. Varbūt autors skolas vidi izvēlējies kā visuzskatāmāko šai idejai.
Lai arī izrādes plakāts rāda drūmu ainu, te netrūkst komiskā. Patiesībā šis ir īsts viena aktiera “stendaps”.
Ir aina, kurā spēlē arī mani jaunākie kolēģi, bet citādi – vienatnē runāju ar publiku, tikai bez publikas tiešas klātbūtnes. Tā man ir pavisam jauna pieredze.
Zināt, kāpēc Intars Rešetins lomā uzaicināja tieši jūs?
Varbūt tāpēc, ka esmu tīri labs aktieris (smejas)? Patiesībā – nezinu. Tos iekšējos monologus jau neatklāj.
Jūs var uzskatīt par teju “universālo kareivi” teātrī. Varoņi, mīlētāji, nelieši un jokdari. Bet kas pašam no tā visa ir tuvāks?
Paldies par tādu novērtējumu – uztveru to kā atzinību. Patiešām, spēlēts ir ļoti daudz, esmu spēlējis pat sievieti (Indras Rogas iestudējums “Kabarē”. – A. K.), un es priecājos par šo daudzveidību.
Ar tām sev tuvajām lomām gan esmu uzmanīgs.
Tas, kas man ir šķitis tuvs, nereti ir izdevies mazāk, un otrādi – tas, kas man kaut kādu iemeslu pēc šķitis no paša tālāks, varbūt pat izdevies labāk. Un es jau esmu tikai viens instruments kopējā teātra ansamblī.
Jūs esot sarežģīts aktieris. Tāpēc, ka ideālists, perfekcionists?
Jā, man to ir teikuši vairākkārt. Pašam tā nešķiet, bet, ja reiz saka – jāpiekrīt. Varbūt tas ir kaut kāds egoisms, paštaisnums?
Es pat varu iespītēties attiecībās ar režisoru, bet vispār sākumā es nāku pie katra jauna režisora, katras izrādes ar atplestu muti – klausīties, ko man teiks. Tajā brīdī es esmu kā balta lapa. Ja sakrīt virziens ar režisoru, mēs viens otru attīstām.
Jaunāks kolēģis, turklāt aktieris režisora lomā? Tas ietekmē?
Es uzticos Intaram – viņš ir strādāt gribošs, zinošs, pietiekami dzīvē un uz skatuves pieredzējis.
Režisors un aktieris arī ir tikai lomas. “Putenī” strādājam ar režisoru Tomu Treini, kurš Kultūras akadēmijā bija mans students. Lomas mainās.
Un es tās pieņemu. Varbūt Intars Rešetins kādreiz būs aktieris kādā izrādē, ja saņemšos būt režisors.
Saņemsities būt režisors? Ir tāda doma?
Nezinu. Brīžiem tā doma uzaust, tad norimst. Apzinos, cik grūti tas ir. Aktieriem citreiz šķiet, ko tad tas režisors – atnāk, izrīko visus, bet tas ir ļoti grūti. Un liela atbildība.
Kultūras akadēmijā pasniedzāt aktiermākslu?
Skatuves runu! Mani uzaicināja mana skolotāja, kursa vadītāja Māra Ķimele – starp studentiem bija arī tagadējie kolēģi: Madara Bore, Kārlis Reiers, Igors Šelegovskis.
Tomēr vienā brīdī sapratu, ka citu skološanai ir jāvelta visa dzīve – tāpat kā manis spēlētajam varonim lugā “Skolotājs”.
Manā skatījumā audzināšana nav darbs, ar ko pelnīt maizi. Te pēc tevis paliek dzīvības, kurām ir jāiet tālāk. Būt aktierim ir tāda pati misija, bet divas misijas reizē pat universālais kareivis neiespēs.
Kāda tad ir tā mūsu jaunā, skolojamā paaudze? Valtera Sīļa iestudēto izrādi “Savādais atgadījums ar suni naktī” spēlējat šai nepazīstamajai, tā dēvētajai digitālajai paaudzei?
Sakarā ar šo izrādi man ar skatītājiem – skolēniem – ir tikai laba pieredze. Tāpat arī, spēlējot Valtera Sīļa izrādi par Latvijas valsts dibināšanu “Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris” – esmu pārsteigts par skolēniem labā nozīmē.
Un es labi atceros, kāds pats biju skolā. Mēs nebijām ne par matu labāki. Man pašam ir trīs dažādu paaudžu bērni, un nemanu, ka viņos būtu šie nesaprotamie digitālā laikmeta nospiedumi.
Tas ir jūsu nopelns?
Nedomāju. Ne tuvu neesmu ideālais tēvs. Nemaz nezinu, kā tādam būt. Katra diena šajā procesā ir pilnīgi jauna, un dzīvei tiešām nav mēģinājuma. Tā ir improvizācija, kas beidzas ar zaudējumiem un uzvarām. Vēl viena misija.
Priekšā vesela sezona. Kāda tā būs jums?
Jānospēlē nenospēlētās izrādes, tas pats “Putenī”. “Finlandizācija” (21.08., režisors Valters Sīlis. – A. K.) drīzumā tiks spēlēta Cēsu Mākslas festivālā. Bet sezona šobrīd tālākā griezumā ir liela neziņa.
Esmu pārliecināts, būs kāds brīnišķīgs piedāvājums, no kura nevarēšu atteikties.
