“Iespēja ņemt uz darbu līdzi suni!” Vai tiešām tā ir priekšrocība, par ko priecāties darbiniekiem?
27
Kādā no darba sludinājumu vietnēm nesen pamanīju darba sludinājumu, kurā pie priekšrocībām, kas tiek piedāvātas darbiniekiem, minēta arī iespēja ņemt līdzi uz darbu suni.
Tā kā man ir bail no suņiem (protams, kā jau vairumā gadījumu, man tam pamatā ir pieredze no bērnības) aizdomājos, ka manās acīs šī priekšrocība patiesībā ir trūkums. Ja man būtu jāuzturas birojā, kurā ik dienas kolēģiem ir līdzi suņi, tas tiešām būtu liels pārdzīvojums un diezin vai es spētu produktīvi strādāt. Neko tur nevaru sev padarīt.
Aizdomājos arī par to, cik droši tas ir no darba aizsardzības viedokļa un ko par to saka kinologi, jo skaidrs, ka arī sunim, visticamāk, darbavieta ar neskaitāmiem svešiem cilvēkiem apkārt un neierastu vidi, nav komforta zona, tāpēc nolēmu izzināt šo tēmu pamatīgāk.
Vispirms vaicāju ieteikumus Valsts darba inspekcijai!
Valsts darba inspekcijas (VDI) eksperti atgādina darba attiecību pamatu pamatus, saskaņā ar kuriem darbinieku uzvedības noteikumus un citus noteikumus, kas attiecas uz darba kārtību uzņēmumā, darba devējs nosaka darba kārtības noteikumos, darba koplīgumā vai darba līgumā. Tādejādi jebkuru noteikumu, kas attiecas uz darba vidi, noteikšana ir darba devēja kompetencē.
Darba tiesiskajās attiecībās darba devējam ir pienākums nodrošināt darbiniekiem drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus, kā arī nodrošināt tādu darba organizāciju un darba apstākļus, lai darbinieks varētu izpildīt viņam noteikto darbu.
Ja darba devēja noteiktā kārtība pieļauj darbinieku mājdzīvnieku uzturēšanos darba vietā, darba devējam kārtībā vienlaikus būtu jāparedz arī priekšnoteikumi un darbinieka pienākumi, kas darbiniekam kā mājdzīvnieka īpašniekam jāizpilda un jānodrošina, lai darba vide būtu droša un darbinieku veselībai nekaitīga. Proti, lai mājdzīvnieks varētu uzturēties darba vietā, neradot apdraudējumu vai kaitējumu citu darbinieku drošībai un veselībai, kā arī, lai darbinieki netraucēti varētu izpildīt viņiem noteikto darbu.
Papildus tam, izstrādājot kārtību, Valsts darba inspekcijas ieskatā darba devējam jāņem vērā arī mājdzīvnieku īpašniekiem normatīvajā regulējumā noteiktie pienākumi, tajā skaitā, piemēram, Ministru kabineta 04.04.2006. noteikumos Nr. 266 “Labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī suņa apmācībai” noteiktie uzpurņa lietošanas noteikumi, kā arī citi šajos noteikumos dzīvnieka īpašniekam noteiktie pienākumi.
Darba likuma 28. panta otrajā daļā noteikts, ka ar darba līgumu darbinieks uzņemas veikt noteiktu darbu, pakļaujoties noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem, bet darba devējs – maksāt nolīgto darba samaksu un nodrošināt taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus. Līdz ar to ikvienam darbiniekam ir jāpakļaujas darba devēja noteiktajai darba kārtībai, tajā skaitā jāievēro (jārespektē) kārtībā noteiktie noteikumi par mājdzīvnieku atrašanos darba vietā. Darbinieks ir tiesīgs celt iebildumus darba devējam gadījumos, kad:
darba kārtības noteikumi pretēji normatīvajiem aktiem pasliktina darbinieka tiesisko stāvokli;
tiek apdraudēta darbinieka drošība un veselība darbā;
darba devējs nav nodrošinājis tādus darba apstākļus, lai darbinieks varētu izpildīt viņam noteikto darbu.
Piemēram, ja kāda darbinieka, kurš ir attiecīgā mājdzīvnieka īpašnieks, rīcība (darbība vai bezdarbība) neatbilst uzņēmuma iekšējās kārtības noteikumiem (attiecīgais darbinieks neievēro tam ar iekšējo kārtību noteiktos pienākumus vai priekšnoteikumus mājdzīvnieka klātbūtnei darba vietā).
Atbildība par mājdzīvnieka uzvedību darba vietā jāuzņemas darbiniekam, kurš ir mājdzīvnieka īpašnieks. Tomēr jebkurā gadījumā ņemams vērā, ka par nodarbināto drošību un veselību darbā, kā arī par atbilstošu darba apstākļu nodrošināšanu atbildīgs ir darba devējs.
Un ko par to varētu domāt suņi?
Interesanti šķita uzzināt arī dzīvnieku pazinēja viedokli, ko jautāju Laurai Blumbergai – kinoloģei un trīs labi audzinātu ungāru vižlu škirnes suņu saimniecei.
Viņas uzskati par suni darbavietā nav viennozīmīgi: “Pirmkārt, es uzskatu, ka suni uz darbu var ņemt tikai tad, ja visi kolēģi, kas ikdienā uzturas darbavietā, ir par to, ka šajās telpās atrodas arī suņi.
Jo primāri darbavietā komfortabli ir jājūtas tiem, kas tur strādā. Jāņem vērā, ka cilvēki ir dažādi – varbūt kādam ir alerģiskas reakcijas pret dzīvnieku, bet kādam citam varbūt vienkārši bailes no suņiem. Tāpēc suņu saimniekiem ar to ir jārēķinās, ka ne visi cilvēki par šo ideju var būt priecīgi. Tātad, ja ir doma, ka uz darbu varētu doties kopā ar suni, vispirms ir jānoskaidro savu kolēģu domas par to.”
Savukārt, paraugoties uz pašu suņu “domām”, Laura saka: “Ļoti daudz kas ir atkarīgs no paša suņa. Dzīvniekam, protams, ir jābūt paklausīgam, mierīgam, labi audzinātam, tādam, kurš ir socializēts un radis gan pie svešiem cilvēkiem, gan svešas vides. Tāpat arī jāsaprot, ka jebkuram sunim sākotnēji atrašanās ārpus ierastās vietas var radīt lielāku vai mazāku stresu. Nekādā gadījumā nav pieļaujams, ka suns, kurš tiek ņemts līdzi uz darbu, kaut kā traucē vai vēl trakāk – apdraud citus cilvēkus. Sunim, kas atrodas darbavietā, nevajadzētu trokšņot, uzbāzties citiem cilvēkiem vai kā citādi traucēt. Saimniekiem jāsaprot viena lieta, kas vienmēr ir pāri visam – jūsu suns ir jūsu atbildība.”
Dažkārt ir dzirdēts, ka cilvēki saka, ka iet uz darbu ar suni, jo dzīvnieks neprot gaidīt mājās garas stundas – posta un demolē māju, gaudo, rej utt. Kinoloģe norāda, ka primāri gan tas nozīmē, ka šāda situācija ir radusies saimnieka nezināšanas un neizdarības (bieži arī slinkuma) dēļ, jo kucēna vecumā cilvēks nav savam mājdzīvniekam iemācījis mierīgi gaidīt mājās. Viņa gan piekrīt, ka atsevišķos gadījumos suņiem var novērot tā saucamo “atšķirtības sindromu”, kad dzīvnieks ārkārtīgi satraucas tajos brīžos, kad paliek viens, tomēr saimniekam, kam ir tāds dzīvnieks, būtu jāapzinās, ka viņam piederošais suns ir tikai un vienīgi viņa atbildība, nevis citu kolēģu.
Bet varbūt laba ir doma, ka viena kolēģa suns sadraudzējas ar cita kolēģe suni? Laura komentē: “Tas ir no sērijas – ja es ņemu uz darbu līdzi savu sunīti un kolēģis arī, tātad, suņi būs draugi. Maldi! Labi, ja paveiksies un suņi tiešām sadzīvos draudzīgi, bet var nepaveikties pavisam, un tas ir pavisam normāli – viena dzimuma suņiem nekāda īpašā “draudzība” nav iespējama. Dabā tā nenotiek, un suns ir dzīvnieks. Labāka situācija būs, ja darbā satiksies suns un kuce, bet arī tas ne vienmēr nozīmē, ka suņi būs draudzīgi.
Bieži savā praksē esmu novērojusi, ka cilvēki vispār neatpazīst suņu ķermeņa valodu – jā, suns nerunā, bet ar savu ķermeni un izturēšanos parāda – vai ir satraukts, bikls, nobijies vai pat agresīvs. Un bieži vien šādās situācijās redzu – līdz kārtīgam kautiņam ir vien dažas sekundes, bet saimnieki turpina jokoties, ka suns “sabozies” vai tamlīdzīgi. Un tie, kas nekad dzīvē nav piedzīvojuši suņu kautiņus, nemaz nenojauš, cik nopietni un traumatiski tie ir. Starp citu arī pašiem saimniekiem. Personīgi zinu gadījumu, kad, šķirot divus šādus “draudzīgus” suņus, kas tomēr beigās kaut ko nesadalīja un sakāvās, viens no saimniekiem palika bez pirksta. Par laimi, to piešuva atpakaļ, tomēr tā īsti tas nefunkcionē vēl aizvien.”
Par suņa ikdienu kinoloģe rosina domāt ju laikus, vēl tad, kad tikai plānojat iegādāties kucēnu. Ja zināt, ka vismaz 8 vai pat vairāk stundas dienā esat prom no mājām ikdienā, atbildiet sev uz jautājumu – vai spēsiet dzīvniekam nodrošināt pilnvērtīgu mājdzīvnieka dzīvi ar kvalitatīvām pastaigām diendienā? Nē, suns negaidīs, kad ir “brīvdienas”, suns grib doties pastaigā ikdienā. Varbūt tomēr, ja lielāko daļu laika jūs pavadāt ārpus mājas un dzīvniekam viss šis laiks būtu jāpavada vienam, suns nav labākā izvēle? Piemērotāks šādā gadījumā būtu kaķis, kurš diennaktī lielāko daļu laika guļ (tā ir “paredzēts” dabā) un arī daudz komfortablāk jūtas vienatnē, jo suņi ir sociāli dzīvnieki, bet kaķi – vienpaši.
