Olimpisko zeltu neviens neatņems. Saruna ar Hariju Vītoliņu 1
Būt par treneri nav viegli – vienā brīdī esi varonis, nākamajā jau bez darba. Par to šogad pārliecinājies Harijs Vītoliņš, kurš februārī palīdzēja Krievijas hokeja izlasei uzvarēt ziemas olimpiskajās spēlēs Phjončhanā, bet līgums ar viņu un galveno treneri Oļegu Znaroku netika pagarināts ne valstsvienībā, ne Sanktpēterburgas komandā “SKA”.
“Sagatavošanās posms pasaules čempionātam Latvijas izlasei šķita smagnējs, bet Dānijā tā sāka, uzvarot norvēģus, ieguva pārliecību un aizvadīja labu turnīru,” Harijs telefona sarunā no Šveices “LA” atzina, ka tautiešu iekļūšana pasaules čempionāta ceturtdaļfinālā nedaudz pārsteigusi arī viņu. “Pret stiprām komandām vieglāk spēlēt, jo nav spiediena, pret ASV izlasi un kanādiešiem viņi labi cīnījās, ar katru maču bija arvien pārliecinošāki.”
Vai no malas saprati, kur tas suns aprakts, jo komandas sastāvs nebūt nebija optimāls?
Kā vienmēr – ja vārtsargs ķer ripas, komanda notic. Visas reizes, kad Latvijas izlase tikusi astoņniekā, vārtsargam bijusi liela loma. Puiši spēlēja labi, asi, mēģināja veidot ātrus pretuzbrukumus, cīnījās viens par otru, metās zem ripas. Bija vienots kolektīvs.
Šveiciešiem fantastisks turnīrs – otrais sudrabs piecu gadu laikā. Kas ir viņu veiksmes pamatā?
Šveices izlase sāka ar nedrošu spēli, bet uzvarēja tiešos konkurentus, un tas ir ļoti svarīgi, spiediens bija nolaists, un tādā situācijā var nospēlēt tikai labāk un labāk. Savukārt stiprām komandām ceturtdaļfināls ir bīstamākais, jo pretī it kā vājāka komanda, taču dubulti motivēta, dzīvo tai dienai, jo nezina, kā būs pēc gada.
Šveici droši vien var pieskaitīt hokeja lielajam septiņniekam – sakārtota sistēma, ļoti labs vietējais čempionāts.
Kad pirms čempionāta Šveices izlase bija Rīgā, runājām, ka tai pietrūkst radošas spēles uzbrukumā, bet to iedeva no NHL atbraukušie hokejisti. Aizsargs Romāns Josi atgādina Sandi Ozoliņu, bija kā komandas dzinējs. Kevins Fiala, jauns hokejists, bet kā viņš novērtē situāciju!
Par Krievijas izlasi grūti apstrīdēt faktu – nav Oļega Znaroka, nav medaļu.
(Smejas). Godīgi sakot, tik cieši nesekoju līdzi, vairāk baudīju atpūtu, jo pēdējie četri gadi bija ļoti grūti. Beidzot varēju atbraukt mājās un pabūt kopā ar ģimeni, atslēgties no visa. Bet kopumā krievi labi spēlēja, pietrūka pāris radošo hokejistu, kuri standarta situācijās pieņem nestandarta lēmumus. Lai gan uzbrukumā viņi daudz sameta, tomēr pret stipriem pretiniekiem bija redzams, ka Dacjuka trijnieku ciešāk ņēma priekšā, un pietrūka otra, kas varētu pusminūti nospēlēt uzbrukuma zonā un radīt bīstamus momentus.
Kāda tev pašam situācija – atpūties esi, bet vai darbu arī meklē?
Jā, mans aģents meklē. Variantu nav daudz, jo treneri nolīgti jau pēc sezonas beigām. Šobrīd šķiet, ka plānoju palikt KHL apritē, varētu pagaidīt, kas un kā. Laiks rādīs, situācijas jau ātri mainās.
Esmu dzirdējis, ka Omskas “Avangard” tev piedāvā galvenā trenera amatu.
(Saruna notika pirms “Avangard” par galveno treneri apstiprināja Bobu Hārtliju – I. S.) Sākumā piedāvāja turpināt tandēmā ar Oļegu, taču viņš teica, ka šobrīd nav gatavs pārvākties. Tad izskatīja mani kā galveno, bet viņi ar daudziem treneriem runājuši. Tagad viss atkarīgs no kluba lēmuma. Trenera izvēle nav viegls process, klubam ir ambīcijas, visa vadība mainījusies, un izskata dažādas opcijas.
Kāpēc ar “SKA” šķīrāties?
Līgums beidzās, un viss. Tas jāprasa kluba vadītājiem, viņi laikam grib apvienot izlases un kluba treneri. Ja netiek pagarināts līgums ar izlasi, tad automātiski – arī ar “SKA”. Sezona bija smaga, gatavošanās olimpiskajām spēlēm, KHL kalendārs ļoti nepareizs – dienu pēc fināla Phjončhanā bija jādodas uz maču Helsinkos. Pēc divām iepriekšējām olimpiskajām spēlēm bija vismaz nedēļas pauze, varēji mierīgi atgūties, bet tagad, sākoties Gagarina kausa izcīņai, mums bija tikšanās ar valdību, izsniegti goda raksti. Tas atņem spēku un koncentrēšanos, kuru beigās arī pietrūka, pat Dacjuks papildlaikā pret “CSKA” netrāpīja tukšos vārtos.
Vai arī tu dabūji automašīnu par olimpisko zeltu?
Nē, mašīnas saņem tikai spēlētāji, tā bijis visus gadus. 25 medaļu komplekti un 25 mašīnas.
Agrāk par tevi esot interesējušies Šveices izlasē, bet tad tev bija līgums ar Krieviju. Kāda tagad situācija?
Patriks Fišers, šķiet, pērn pagarināja līgumu uz diviem gadiem, un viņam šis čempionāts bija kā atskaites punkts. Komanda labi nospēlēja, un šis jautājums droši vien vairs nav aktuāls, ģenerālmenedžeris, esot Rīgā, teica, ka dod priekšroku saviem speciālistiem. Tas ir pareizi – ne vienmēr jāmeklē ārzemēs treneris ar skaļu vārdu. Jāatceras, ka arī slavenie treneri kādreiz bijuši iesācēji.
Cik īpašas tev bija olimpiskās spēles un kļūšana par čempionu?
Tas ir neaizmirstami, pēdējos četrus gadus veltījām šim brīdim. Pēc pirmā gada Kirovs Lipmans mūs aicināja trenēt Latvijas izlasi, bet teicām, ka sapnis ir tikt uz olimpiskajām spēlēm un mēģināt dabūt medaļas. Nevar zināt, vai vēl būs tāda iespēja. Situācija bija ļoti saspringta, finālspēles scenārijs skatītājiem bija ideāls, bet treneriem – smagi, noteikti dabūju arī kādu sirmu matu. Pretī Vācijas izlase, bet tā ir viena spēle, nevis sērija, kur meistarība agrāk vai vēlāk parādīsies. Hokejistiem neiet, paši nervozi, pēdējais solis vienmēr ir grūtākais. Taču tas ir izdarīts, un neviens mums to vairs neatņems.
