Iespaidošanas fiziskais komponents 0
Viens no Latvijas kooperācijas kustības vadītājiem, viņš arī pērn trešā ražīgākā govju ganāmpulka īpašnieks un aktīvs Latvijas interešu lobētājs Briselē ULDIS KRIEVĀRS žurnālistiem Ivaram Bušmanim un Uldim Graudiņam stāsta par jaunumiem lauksaimnieku kooperācijā un godīgu ES tiešmaksājumu piešķiršanā.
– Jūs esat arī Ministru prezidenta Valda Dombrovska ārštata padomnieks. Cik daudz laika prasa padomu došana Ministru prezidentam?
– Kopš Dombrovska stāšanās valdības vadītāja amatā un viņa pirmās valdības darbības sākuma ir pagājuši trīsarpus gadi. Kā ārštata padomnieks lauksaimniecības jautājumos lielāko pamatdarbu izdarīju sākumā – nodrošināju Ministru prezidenta vizītes pie zemniekiem un uz kooperatīviem. Uzskatu, ka Valda Dombrovska zināšanas stratēģiskajos lauksaimniecības jautājumos ir pietiekamas.
Ikdienā ar viņa pārliecināšanu man nav jānodarbojas – pārsvarā pastāstu viņam, kas notiek. Šobrīd, kad notiek nākamā perioda Eiropas budžeta dalīšana, valsts vadītāju izpratne lauksaimniecības jautājumos ir ļoti būtiska un pie tā strādā lauksaimnieki visās trijās Baltijas valstīs. Igaunijas kolēģi stāstīja, ka viņu valsts premjeram izpratne par nozari jūtami uzlabojusies pēc trīs stundu klātbūtnes kādā lauksaimnieku saietā. Mūsu pēdējā protestā Briselē rudenī pirmo reizi trīs Baltijas valstu vadītāji atnāca uz lauksaimnieku rīkoto mītiņu. Lietuva un Igaunija agrāk nekad nebija varējušas dabūt savu valdību vadītājus uz tāda mēroga pasākumiem.
– Ja Ministru prezidents izprot lauksaimniecību, vai esat pārliecināts, ka lielvalstu spiediena ietekmē viņš nemainīs savus uzskatus jautājumā par tiešmaksājumiem un kopējo lauksaimniecības politiku?
– Dombrovskis visu laiku ir uzsvēris – vienlīdz svarīgi ir gan tiešmaksājumi, gan kohēzijai paredzētā nauda. Tas ir vissaprātīgākais risinājums Latvijai. Ļoti negribētos, lai mēs koncentrētos uz lāča ādas dalīšanu, kamēr lācis vēl nav nomedīts. Latvijas valsts patlaban cīnās par labāku kopējo piedāvājumu.
Tiešmaksājumi ir visuzskatāmākais veids, kā parādīt milzīgo netaisnību kopējā lauksaimniecības politikā. Eiropas Parlamenta, Eiropas Komisijas un citu Eiropas iestāžu pārstāvji jūtas neērti, kad viņiem parāda Latvijai un citām valstīm piešķirto maksājumu apjomu kopš 2004. gada salīdzinājumā ar naudas apjomu, kādu saņēmuši citu ES valstu lauksaimnieki.
Mēs esam pārliecināti – viņu neērtība ir Baltijas valstu lauksaimnieku lobiju organizāciju veikums.
– Jūs arī vācāt naudu no saviem biedriem šim nolūkam.
– Esmu lepns, ka Latvijas lauksaimniecības kooperatīvu asociācija uzņēmās naudas vākšanu lauksaimnieku interešu lobēšanai. Varam teikt, kas Baltijas valstu lauksaimnieku lobijs, kas strādā ar mērķi panākt godīgākus tiešos maksājumus, ir viens no spēcīgākajiem lobijiem visā Eiropā. Šobrīd vairs nav nevienas valsts, politiskās grupas, kas mūs nesaprastu.
– Jūs personīgi devāties līdzi padomju laika traktoriņam līdz Briselei. Kā vērtējat šo akciju, kas bija visai naudietilpīga? Kā to pamanīja citās valstīs?
– Akcija bija ļoti iespaidīga, tā deva tā saucamo fizisko komponentu. Igauņi sākumā teica – valdībā īpaši neatbalsta lauksaimniekus, viņiem sokas grūti. Traktora brauciens Tartu bija fenomenāli veiksmīgs. Kopējais pasākums Igaunijas plašsaziņas līdzekļos un arī valdībā guva lielu rezonansi. Igaunijas pozīcija kļuva stingrāka. Arī Latvijā akcija izdevās – Saeima pārtrauca budžeta apstiprināšanas sēdi, liela daļa deputātu, šķiet, no visām partijām, iznāca no Saeimas nama pie protestētājiem. Mūs atbalstīja arī Latvijas mediji, tostarp, “Latvijas Avīze”. Īpašu paldies gribu pateikt par akcijas laikā publicēto karikatūru – dienā, kad traktori bija Briselē, premjers to paņēma līdzi pat uz tikšanos ar kolēģiem Eiropadomē.
Lietuvā lauksaimnieki stāstīja, ka agrāk viedokļa paušanai viņiem par naudu bija jāpērk reklāmas laukums plašsaziņas līdzekļos. Lietuvieši ar mūsu kopīgo traktora akciju guva publicitāti, pēc tās plašsaziņas līdzekļi sāka sekot līdzi notikumiem. Iespējams, akcija palīdzēja panākt, ka Briselē lauksaimnieku protestu laikā pie Baltijas valstu zemniekiem ieradās arī Lietuvas prezidente.
Berlīnē nebija plašsaziņas līdzekļu uzmanības, tomēr mūs uzņēma Vācijas lauksaimnieku organizācija apvienība, un svarīgākais – tikāmies ar šīs organizācijas vadītāju Gerdu Zonnleitneru Zolendera kungu, kurš vienlaikus ir arī Eiropas lauksaimnieku organizācijas COPA prezidents. Viņš ir visietekmīgākais lauksaimnieks Eiropā.
Mēs panācām, ka COPA rezolūcijā piemin Baltijas valstu lauksaimniekus, norāda, ka stāvoklis ar tiešmaksājumiem nav pieņemams. Desmit gados nekas tāds nebija izdevies. Briselē, protams, pikets bija ierobežots ar dzeloņstiepļu žogu un tam tika atvēlēts stūrītis laukumā pie Eiropadomes ēkas.
Tomēr ieradās, piemēram, ES lauksaimniecības komisāra Čološa padomnieks Rodžers Vaits. Skanēja vairākās valodās ierunātas zemnieku balsis. Viss kopā bija ļoti spēcīgi.
– Pēc nedēļas pret zemajām piena cenām Briselē protestēja beļģu zemnieki, kas ar tūkstošiem traktoru bloķēja satiksmi. Neaizēnoja mazo mūsējo?
– Saistībā ar šo piensaimnieku akciju mūsu traktors guva vēl papildu publicitāti. Igauņu kolēģi jau iepriekš uzlīmes ar mūsu traktora akciju bija izlīmējuši pie visām komisijas un parlamenta svarīgākajām ēkām. Lauksaimnieku organizācijas komentāros mūsu akciju slavēja par precīzo vēstījumu – vienādus atbalsta nosacījumus Baltijas valstu zemniekiem. Secinājums bija – miermīlīgs, draudzīgs un interesants vēstījums ar padomju laika traktoru, kuru sadzirdēja.
Beļģu piensaimnieki izveidoja skaļu, skandalozu piena laistīšanu bez skaidra mērķa un bez precīza vēstījuma. No viņiem izskanēja pārmetums, sāpe par zemu piena cenu laikā, kad ES valstis samazina budžetus. Akcijas dalībniekiem nebija pat konkrētu prasību. Svarīgi bija vienkārši logus nolaistīt ar pienu, izpausties Briseles centrā. Es kā piena ražotājs piekrītu, ka cenas ir zemas.
Šī piensaimnieku akcija parādīja – lielu resursu ieguldīšana vēl nenozīmē veiksmīgu problēmas risinājumu. COPA norobežojās no šā pasākuma. Pēdējos 20 – 30 gados ES ir mainījusies, sabiedrība akcijas uztver citādi nekā agrāk, tāpēc ar brutālu spēku ne vienmēr var iecerēto panākt.
– Baltijas valstu zemnieku traktora brauciens uz Briseli bija galvenokārt finansēts par lauksaimniecības kooperatīvu naudu. Individuāli no saimniekiem neizdevās savākt tik daudz naudas kā no kooperatīviem. Kā vērtējat šo kooperatīvu attīstības stadiju? Tā ir agrāk nebijusi lieta: kooperatīvi koncentrējās parasti labuma gūšanai sev, patlaban tie darbojas visai Latvijas lauksaimniecībai.
– Bija liels izaicinājums vākt 50 santīmus no hektāra lauksaimnieku interešu lobēšanai Briselē. Lai saimnieki labāk izprastu lobija vērtību, mēs kooperatīvos uzrunājām valdi, pilnsapulci. Aicinājām kooperatīvu asociācijas pārstāvjus stāstīt par lobiju, tad lēmām. Mēs apzināmies, ka naudu ziedoja vien maza daļa zemnieku. Starp lielākajiem ziedotājiem ir, piemēram, graudu kooperatīvs “Latraps”, kas savāca vairāk nekā Ls 50 000, arī “Trikāta KS” ar Ls 9000. Šobrīd esam savākuši vairāk nekā 60% no maksimāli iespējamās naudas summas. Ņemot vērā piensaimniekiem grūto vasaru, esam lepni par to.
Dažkārt valstij prasām atbalstīt kooperāciju tāpēc, ka tā ir arī valsti stiprinoša. Latvijā kooperācija ir kļuvusi spēcīga. Mēs vairs necīnāmies par savu naudu kabatā, skatāmies uz lietām valstiski.
– “Trikātas” kooperatīvs vienlaikus ieguldīja naudu piena rūpnīcas būvniecībā?
– Jā, tā bija. Arī mana saimniecība ziedoja 50 santīmus no hektāra. Rūpnīcai mēs atvēlējām santīmu no katra saražotā un pārdotā piena litra. Mēs aizvien ieguldām naudu “Latvijas pienā”, lai tai būtu liels, veselīgs pamatkapitāls. Par tāda ieguldījuma lietderību šaubās vien tie saimnieki, kas rūpnīcā nav bijuši.
– Kā beigusies Konkurences padomes rosinātā lieta pret kooperatīviem par cenu vienošanos?
– Patlaban ir spēkā stājusies ES Piena paka, kur ir iekļauti un tiek veicināti nosacījumi, par kuriem mūs apsūdz. Būtu paradoksāli, absurds, ja pēc likuma pieņemšanas, kas gan apsūdzības brīdī nebija stājies spēkā, mūs vēl sodītu.
– Vai kooperācijai Latvijā vēl ir kur izplesties?
– Vislielākais ieguvums no kooperācijas ir tieši mazajiem zemniekiem. Lielie zemnieki paši spēj iegūt labvēlīgus nosacījumus ar citiem tirgus dalībniekiem, un viņiem darbošanās kooperatīvos nenes tūlītēju labumu, iestājoties kooperatīvā, izaugsme ir mazāka nekā mazajiem ražotājiem.
Kooperatīvu īpatsvars pēc kopīgā saražotā produkcijas daudzuma ik gadu aug gan pienam, gan graudiem. Joprojām problēma apvienoties ir gaļas ražotājiem, jo visi atceras kooperatīva “Laidars G” sāpīgo mācību. Gaļas ražošana ir smaga, specifiska nozare. Arī citviet Eiropā piena ražotāju un graudkopju kooperatīvu ir vairāk nekā gaļas ražotāju kooperatīvu.
Piena ražotājiem palīdz kvotētā ražošana, kas nodrošina legālu un caurspīdīgu piena kustību. Kooperatīvi dominē tur, kur viss notiek caurspīdīgi.
Zemnieku stāšanās kooperatīvos turpināsies. Varbūt nevajag tik daudz domāt par saimniecību skaitu, svarīgāk vērtēt, cik no piena un graudu nozares produktiem saražo kooperatīvos. Vāja saimniecība pēc iestāšanās kooperatīvā, izmantojot tā priekšrocības, kļūst aizvien spēcīgāka.
Ne visi saprot, ka sava piena pārstrādes rūpnīca ir vajadzīga kā pasaciņā par trīs sivēntiņiem – kad ir ziema un auksts, tad ir drošības ventilis. Reizēm, kad tirgū visiem vajag pienu, konkurenti ir gatavi maksāt par to vairāk. Jautājums ir par to, kas notiek, ja pienāk tāda situācija, kāda bija 2009. gadā, kad lielais pārstrādātājs pasaka, ka tajā vai citā piena lokā automašīna vairs nebrauks.
– Vai kooperācija izvilks Latgales mazās dažu govju saimniecības? Piena mašīnām būs jāveic tāls ceļš neliela daudzuma piena savākšanai.
– Mēs ņemam pienu no mazajiem ražotājiem, kas atrodas mūsu piena loku tuvumā, vai arī iesakām sadarbību ar citiem kooperatīviem. Manuprāt, lielai daļai piecu govju ganāmpulku saimniekiem aizņemties naudu kūts būvniecībai nav prātīgi. Tas gan nenozīmē, ka jāpārtrauc ražošana. Ir jāoptimizē loģistika. Lietuvā mazo ražotāju kooperatīvs no 1000 biedriem ik dienu savāc aptuveni 600 – 700 tonnas piena.
– Zemkopības ministre gan ieteica mazajām saimniecībām pienu pārstādāt savos kooperatīvos.
– Diezgan droši var teikt, ka, apvienojot pienu, saimnieki saņems labāku cenu. Var paši pārstrādāt, pārdot kombinātam vai daļu paši izmantot un daļu pārdot pārstrādes uzņēmumam. Dažas saimniecības patiešām atrodas tālu no apdzīvotajām vietām. Bet, piemēram, Preiļu pusē saimniecības atrodas kā Nīderlandē – ļoti blīvi viena pie otras, un piena savākšanas izmaksas šādās vietās ir zemas. Ja saimniecība atrodas tuvu apdzīvotai vietai, risinājums varētu būt arī tiešā tirdzniecība. Ar to cilvēki var gūt papildu naudas ienākumus.
Katrs zemnieks, tostarp mazais ražotājs, biznesā ir guvis lielu pieredzi. Tā ir milzīga vērtība un dod iespēju mainīt nodarbošanos. Piemēram, cilvēki pensijas gados vai tuvu tiem var nodarboties vien ar telīšu audzēšanu, jo šāda nodarbe 12 stundu vietā ik dienu prasa 2 – 4 stundas. Gribētu, lai mēs kļūtu elastīgāki un paskatītos vairāk apkārt, izmantotu savu pieredzi.
Rietumvalstīs notiek specializācija – fermeri specializējas slaucamo govju, telīšu audzēšanā, kas vēlāk nonāk atpakaļ slaucamo govju ganāmpulkos.
Latvijā patlaban visvairāk trūkst labu, par naudu pērkamu konsultāciju. Žēl, ka zināšanas, ko vajadzētu apgūt akadēmiskajā vidē, šobrīd jāapgūst par savu naudu. Mēs, kooperatīvi, šajā ziņā esam izveidojuši labas iestrādes, jo mūsu saimniekiem ir iespēja gan apmeklēt pašmāju seminārus, gan gūt pieredzi citās valstīs.
– Zemkopības ministre sola, ka konsultantu darbību vērtēs pēc kooperācijas attīstības, pēc ražošanas palielināšanās.
– Liela daļa saimnieku uzskata – atdeve ir no konsultantiem profesionāļiem, kuru pakalpojumi tiek sniegti par samaksu. Citādi cilvēki uz semināru ierodas tikai paskatīties un parunāties. Piensaimniecībā valsts apmaksāto konsultantu un spējīgāko ražotāju saite ir diezgan pārrauta, esam vīlušies, ka no valsts konsultāciju sistēmai piešķirtās naudas nav atdeves. Tur ar dažām kosmētiskām pārmaiņām, visticamāk, nepietiks. Esam nonākuši līdz tam, ka par saviem naudas līdzekļiem rīkojam piensaimnieku mācības un savu biedru izglītošanai paši piesaistām speciālistus.
