Latvijā atgriezušies brāļi Šici. Kā viņiem gāja Ķīnā? 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”.
Kamaniņu sportisti Andris un Juris Šici atgriezušies no Pekinas olimpisko spēļu trases Jaņcjinā priekšhomologācijas, atzīstot, ka tā ir interesanta, iespaidīga un ar knifiņiem, kuriem līdzīgu citās trasēs nav.
Gara trase
Priekšhomologācija bija pirmā reize, kad trasi iepazina un novērtējumu par drošību un nepieciešamajiem uzlabojumiem sniedza starptautiska sportistu un ekspertu brigāde. No latviešiem šoreiz bija tikai pieredzējusī Šicu ekipāža.
“Daudzas vietas ir tādas, kādu citās pasaules trasēs nav, un sajūtas ir pasakainas. Sarežģīta, ar savām odziņām, jākoncentrējas visa brauciena garumā. No mūsu starta distances garums ir 1400 metri, kas ir daudz – parasti brauciens ilgst ap 40 sekundēm, šeit – 58,” “Latvijas Avīzei” saka Andris Šics.
“Trase iepatikās, jau pa to ejot. Ir kritumi un kāpumi, viena taisne pret kalnu, un, kamēr neesi augšā, neredzi ieeju nākamajā virāžā. Ir knifiņi, kādi nav redzēti citās trasēs, un tas šķita interesanti. Ātrākajās vietās pat sajūta kā karuselī. Rezultāta ziņā visu var “sakārtot” jau pirmajā un otrajā virāžā,” piebilst Juris.
Viņš atzīst, ka šobrīd vēl pāragri objektīvi novērtēt trases sarežģītību, jo daudz atkarīgs no laika apstākļiem un ledus profiliem.
Pēc pirmajiem braucieniem Phjončhanas trasē, kas risinājās, kad gaisa temperatūra bija virs nulles, šķitis, ka ir viegla, bet, ierodoties nākamajā reizē, kad sals sniedzās zem mīnus desmit grādiem, bijusi sajūta, ka trasē nemaz nav braukuši, un visu nācās apgūt no jauna.
“Fiziskā ziņā nav tik liela strādāšana kā Siguldā, bet ir tehniska, un olimpiskajā trasē tā arī jābūt. Ir daudzas vietas, kur var kļūdīties,” atzīst Andris.
Brālis papildina: “Aizbrauksim februārī uz Pasaules kausa posmu un tad droši vien būs cits skats uz dzīvi un citas domas, bet šis ir labs pirmais ieskats, lai saprastu, kam aptuveni gatavoties.”
Latviešu meistari palīdz ķīniešiem
2010. gadā Vankūveras olimpisko spēļu atklāšanas dienā Vistleras trasē gāja bojā gruzīnu kamaniņu sportists Nodars Kumaritašvili. Tā ir ārkārtīgi sarežģīta visiem renes sporta veidiem, bet turpmāk projektētāji bijuši apdomīgāki, lai trases nebūtu dzīvībai bīstamas, lai ātrumi nebūtu tik lieli. Starptautiskie eksperti Ķīnas trasi atzīst par drošu.
“Ir mazi sīkumi jāuzlabo līdz februārim, un tad tiks salikti punkti uz “i”. Tagad te bija tikai elites sportisti. Kad būs visi un tiks veikts vairāk braucienu, varēs dot gala vērtējumu,” spriež Andris. Latvijas ekipāža veica 21 braucienu, reizi nokrita, bet bez nopietnām sekām. Ātrums sasniedz 124 kilometrus stundā, vienā braucienā tehnika uzrādīja pat 130 kilometrus.
Šici uzsver, ka Starptautiskās kamaniņu sporta federācijas uzstādījums bijis testēt trasi, nevis tehniku, līdz ar to viņi līdzi ņēma vienas kamanas un vienu slieču komplektu. Viņiem šis bija ceturtais priekšhomologācijas process – latviešu divnieks deva vērtējumu arī par Soču un Phjončhanas trasi, kā arī Paramonovas trasi Maskavas tuvumā.
Sočos un Phjončhanā sākumā bija lielas problēmas ar ledus kvalitāti, bet ķīnieši uzreiz pieaicinājuši zinošus palīgus no ārzemēm, tostarp latviešu ledus meistarus Mārtiņu un Oskaru Sausos, jautājumu atrisinot.
Ķīnas puse kopumā esot ļoti gatavojusies, lai viss noritētu augstā līmenī. Sportisti, treneri un citi speciālisti uz Ķīnu un atpakaļ Vācijā nogādāti ar čarterreisu. Par drošību domāts ik uz soļa. Šiciem ceļojumā 11 dienu laikā veikti astoņi koronavīrusa testi, visi, par laimi, negatīvi.
Tūrisma objekts
Brāļi uzsver, ka viss Jaņcjinas trases komplekss ir iespaidīgs, ar milzīgām būvēm. Trases lejasgalā, ejot no malas, rodoties iespaids, ka tā ir piecstāvu māja, kaut patiesībā integrēta virāža.
“Ķīnieši ļoti domājuši ne tikai par sportistiem un olimpiskajām spēlēm, bet arī par to, kas te būs pēc tam, lai tas būtu interesants apskates objekts tūristiem. Trase atrodas nepilnus 30 kilometrus no Lielā Ķīnas mūra,” Andris norāda, ka projektā izjūtama 21. gadsimta elpa.
Kaut kas līdz šim neredzēts ir arī celiņš skatītājiem pa trases jumtu no starta līdz pat finišam, un tas sniedz arī iespēju izbaudīt sirreālu kalnu ainavu.
Līdz Pasaules kausa sezonas sākumam atlikušas trīs nedēļas. Brāļi Šici atzīst, ka treniņu procesā visu paveikuši maksimāli, ja neskaita tradicionālo nometni ārzemēs, kas nevarēja norisināties Covid-19 dēļ. Ir jauninājumi tehnikā, un viņi cer, ka tos varēs izmēģināt sezonas laikā.
“Katrām sacensībām gatavosimies ar pilnu atdevi, būs arī testēšana, jo ir šis tas jauns uzbūvēts. Ņemsim pretī katrus mačus. Līdz šim neplānojām neko tālāk par Ķīnas braucienu, jo nezinām, kā situācija attīstīsies.
Tagad mērķis ir pirmais Pasaules kausa posms Īglsā. Nevajag dzīvot eiforijā, ka visa sezona notiks, bet jāiet soli pa solim, cerot, ka piepildīsies labākais scenārijs,” tā Andris Šics.
