Iešņauksim mazliet Puškinu 2
Ja mazdrusciņ sasprindzinām savus domāšanas orgānus un filozofiski palūkojamies uz to ārprātu, kas valda mūsdienu pasaulē, tad varētu teikt, ka Sergejam Ščipicinam ir taisnība: mūsu dzīvi var salīdzināt ar dzīrēm mēra laikā. Katru dienu visnejēdzīgākajos konfliktos, ko raisa cilvēka pretrunīgo tieksmju apmierināšana globālos mērogos, iet bojā simti un tūkstoši, kaulainā šodien vicina savu izkapti ne sliktāk kā lielo epidēmiju laikos un mēs par to pārlieku nesatraucamies, ja vien tas tieši neskar mūs. Acīmredzot šajā cilvēciskajā attieksmē ir iekodēta kāda dzīvībai vispār svarīga patiesība: mēs nezinām, kur liktenis ir novilcis svītru, bet līdz tai ir vienkārši jādzīvo. Mainīt mēs tur neko daudz nevaram, bet vienmēr paliek urdošais jautājums “kā”?
Režisors teic, ka savā jaunajā iestudējumā viņš vēlas “dzīvi rādīt kā nepārtrauktu ceļojumu un piedzīvojumu, kur dzīve ir kā brīnums, kuru vajag izdzīvot maksimāli un vienā elpas vilcienā”. Puškina “Mazo traģēdiju” varoņi dziļākā būtībā to arī dara – kaislīgi pieķeras kādai no savā raksturā dominējošām īpašībām, ļauj tai neapvaldīti izpausties un izdzīvo to līdz galam. Viņi neprāto, vai tas ir labi vai slikti, neraizējas, kas tur galu galā iznāks, bet vienkārši ļaujas un izbauda tos mirkļus, ko viņiem dāvā šī psihes apsēstība.
Izrādē desmit aktieri sapulcējas pie improvizēta apaļā galda, kas vienlaikus kalpo par spēles laukumu atsevišķu sižetu izspēlei, un apņemas šo cilvēcisko fenomenu teatrāli papētīt no šodienas dzīves skatpunkta, ieliekot personāžu nolūkos mūsdienīgu pasaules izjūtu un rīcības motivāciju. Līdzīgu “zemo platformu” kā arhetipisku teātra formu, starp citu, savulaik bija iecienījis Ingmars Bergmans, jo aktieri, kas konkrētā brīdī nav aizņemti spēlē, vienalga atrodas uz skatuves, un, laižot notiekošo caur sevi, darbojas kā spēcīgi atmosfēras rezonatori. Arī Pēterburgas režisors šo paņēmienu veiksmīgi izmanto, lai izrādē sabiezinātu atmosfēru līdz tādai pakāpei, ka publika no tās nekādi nevar izvairīties un skatītāji ir spiesti justies kā notiekošā līdzdalībnieki.
Nodrošinājušies ar modernam “pētījumam” nepieciešamo alkohola devu un balto pulverīti, spēles dalībnieki sabāž savus degunus planšetdatoros un vienu pēc otra izvēlas sižetus kolektīvajai galda spēlei. Epiloga vietā izmantotās “Dzīres mēra laikā” ar draisko mīlētāju paustajām atklāsmēm ieskicē iestudējuma spēles noteikumus un formveides principus, kuros liela nozīme ir muzikālajiem priekšnesumiem. Dziesmu vārdos ir vērts ieklausīties.
“Skopais bruņinieks” sākas ar moderno mistiku, Barons buras ar savām kredītkartēm un nevar izdomāt, kurā kapličā paslēpt savu bagātību. Dēlam aptrūkstas naudas narkotikām, bet žīdiņš kredītu vairs nedod un iesaka padomāt par tēva priekšlaicīgu aizvadīšanu uz viņpasauli. Tālāk viss notiek tieši tā, kā uzrakstījis Puškins, – Dace Everss īsi un kodolīgi izdzīvo skopuma raisītās konsekvences, kas ar naudas taisīšanu pārņemtajā sabiedrībā palēnām zaudē savu traģismu. Režisors uz to visu lūkojas ironiski: kas tad īsti mainītos, ja Albērs tiktu pie tēva naudas? Tik un tā piešņauktos heroīnu un atdotu galus.
Variācijām bagātāks no šolaiku skatpunkta izrādē ir skaudības uzlūkojums. Īpaši tādēļ, ka viencēliens “Mocarts un Saljēri” to sasaista ar talantu jeb ģenialitāti, kuras hierarhisko vērtību mūsdienās ir tendence devalvēt, pārceļot vērtēšanas procesa akcentus uz ģēnija cilvēciskajām vājībām. Saljēri izrādē (vēl viens nevainojams Daces Eversas aktierveikums) izmisīgi pūlas izpatikt publikai ar repa sacerēšanu, bet Mocarts starp vieglprātīgo ķiķināšanu un erotisko flirtēšanu, kas stipri atsauc atmiņā Miloša Formana filmu “Amadejs”, nepiespiesti uzdzied savu dziesmiņu no “Nirvanas” repertuāra. Trāpīga analoģija un teicams humors indēšanas ainas priekšspēlei. Kam mums tādi ģēniji, kas, neraugoties uz savu morālo pagrimumu, liek mums justies niecīgiem? Sabiedrībai veselīgāk ir tikt no tādiem vaļā bez lieka trokšņa, un Saljēri ir nesavtīgi gatavs tai izlīdzēt.
Līdzīgā manierē uz scenogrāfa Kristapa Kramiņa funkcionālās platformas režisors vizualizē arī “Akmens viesi”, pārvēršot Donu Huanu (Riharda Jakovela ļoti plastiski un aizrautīgi veidots tēls) un Leporello par diviem reperiem, kas atnākuši pasmīkņāt par Puškinam tik līdzīgo Komandora statuju un sastopas tur ar negaidītu Donnas Annas atriebību. Trupas kolektīvā iesaistīšanās šajā eksekūcijā ar kalašņikoviem ir vēl viena labi tēmēta atsauce uz mūsu gadsimta epidēmiju, kas nojauc robežas starp fizisko un virtuālo realitāti. Traģiskais vairs nav traģisks, un tas patiesi ir traģiski.
Visu šo Puškina transformāciju masu kultūrā interesantu padara tieši režisora spēles ārpus dramaturģiskā materiāla rāmjiem un teatrāli paspilgtināta dekoratīvā ironija. Konceptuālā mūzikas atlase, konteksti, personāžu uzvedības kodi, šova struktūra u. c. elementi piešķir papildu dimensiju tai klasikas karaoke, kuru Ščipicins sakās jau sen izsapņojis un tagad Valmieras teātrī beidzot realizējis. Vērojot ansambļa azartisko spēli tuvplānā, būtu jāteic, ka režisora īpatni formulējamā ideja – iešņauksim mazliet Puškinu un paskatīsimies, kas notiek, – ir jūtami sapurinājusi aktierus un viņu radītā ironiski traģiskā vīzija spēj iekustināt skatītājā visdažādākos uztveres slāņus. Galvenais šoreiz ir neiestigt virsējā.
UZZIŅA
Aleksandrs Puškins, “Mazās traģēdijas”, iestudējums Valmieras Drāmas teātrī
Režisors: Sergejs Ščipicins, scenogrāfs Kristaps Kramiņš, kostīmu māksliniece Elīna Valdmane.
Lomās: Elīna Dambe, Dace Everss, Kārlis Freimanis, Rihards Jakovels, Eduards Johansons, Mārtiņš Meiers, Arnolds Osis, Krišjānis Salmiņš, Elīna Vāne, Kārlis Arnolds Avots.
Nākamās izrādes: 21. oktobrī, 10., 12. novembrī.
VĀRDS SKATĪTĀJAM
Armands Kalniņš: “Ļoti jauks iestudējums (grūti sabojāt izrādi, ja tajā skan “Rammstein”, arī citu skaņdarbu izvēle trāpīga, piemēram, Dalida “Bang Bang”). Īsts spēles prieks, vienots ansamblis, kurā labi iekļaujas arī jaunie aktieri. Izskatās, ka šī Valmieras teātrim būs ne vien stipro sieviešu sezona, bet arī uzskatāmi pārliecinās par pievēršanos jaunajiem skatītājiem viņu uztverei atbilstošā formā.”
