“Baidos, ka šis laiks nekad nebeigsies.” Mākslinieki no Norvēģijas un Moldovas stāsta par pandēmijas realitāti 2
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Kultūrzīmes” turpina rakstu sēriju, kurā uzrunājam spilgtas ārzemju kultūras personības, lai noskaidrotu, kā viņi un kultūras nozare kopumā pašlaik pārdzīvo vīrusa otro vilni un kāds ir valsts sniegtais atbalsts.
NORVĒĢIJA: politiķi dara labu darbu
Pagājušajā rudenī Norvēģijas valdība pieņēma valsts budžetu, palielinot krīzes atbalstu praktiski vai ikkatram kultūras jomas pārstāvim. Sabiedrībā gan tiek spriests, ka ar šīm dotācijām ilgtermiņā nepietiek, jo pandēmija atklājusi, ka arī brīvmāksliniekiem ir nepieciešami regulāri ienākumi.
Profesionālās mākslinieku organizācijas sadarbībā ar valsts finanšu institūcijām meklē veidus, kā krīzes dotācijas pārveidot par regulāru darba algu, tādējādi radošajiem darbiniekiem iegūstot plašu sociālo pakalpojumu pieejamību.
Norvēģijas kultūras ministrs uzsvēris, ka pašreizējais atbalsts ir īpaši nepieciešams un finansējums nodrošinās, lai šajā grūtajā laikā mākslinieki var turpināt strādāt un veidot jaunus mākslas darbus.
Vēl papildu atbalsts paredzēts tiem jaunajiem māksliniekiem, kuri savu darbu sākuši tikai nesen.
“Kultūrzīmēm” bija iespēja sarunāties ar mākslinieci un tango deju skolotāju no Oslo INU ERIKSENU. Kopš janvāra beigām Norvēģijas galvaspilsētā ir ieviests īpašs, slēgts režīms, neļaujot izplatīties Covid-19 vīrusa jaunajam paveidam.
“Par laimi, izaugsmes ziņā man iepriekšējais gads bija gana veiksmīgs. 2019. gadā bija laba peļņa, tādējādi pagājušajā gadā no marta līdz pat decembrim atbalstā saņēmu 80 procentus no iepriekšējā gada peļņas, tagad tie ir 60 procenti.
Pēdējos desmit gadus esmu strādājusi garas stundas, jo, lai gan veicās labi, biju nobažījusies par nākotni, par sava uzņēmuma attīstību un peļņu. Biju gan skolotāja, gan pasākumu organizētāja, organizēju nedēļas nogaļu seminārus, arī nakts dejas.
Strādāju arī muzejā, agrāk tas bija pusslodzes darbs, tagad to varētu saukt par trešdaļslodzes darbu. Domāju, ka iepriekšējos gadus strādāju pat par 200 procentiem, pat atvaļinājums bija darbs – organizēju semināru kūrortpilsētā pie jūras.
Var jau būt, ka kādam tiešām bija mani jāapstādina! Esmu sapratusi, ka varu izdzīvot, nestrādājot tik ļoti daudz, visi galvenie projekti ir izdzīvojuši. Man korona laiks ir bijis dzenulis mainīt dzīvi.
Baidos, ka šī jaunā realitāte, kurā esam nokļuvuši, nekad nebeigsies. Cilvēki tik ļoti vēlas atgriezties ikdienas dzīvē, bet patiesībā, laikam ritot, tik daudz kas mainās… Vai mēs vispār varēsim atgriezties? Esam ieslēgti gaidīšanas režīmā, bet – kā būs tālāk? Nekas vairs nav kā parasti.
Ir arī nomiruši divi mūsu draugi no tango kopienas, bet mēs taču visi domājām, ka viņi dzīvos mūžīgi. Kad atkal satiksimies, būs smagi brīži, kamēr izrunāsimies par zaudējumiem.
Norvēģijā ir ļoti spēcīga veselības politika, un pat es, kura neatbalsta pašreizējo valdošo konservatīvo partiju, esmu ārkārtīgi apmierināta, kā valdība tiek galā ar situāciju.
Es tiešām jūtu un redzu, ka viņi rūpīgi strādā, politiķi dara labu darbu, sabiedrībā nav histērijas. Valdības un padomnieku komunikācija ar tautu notiek nopietni un mierīgi, viņiem uzticas. Ir pavisam maza grupa, kura nodarbojas ar visādām sazvērestības teorijām, taču neviens to īpaši nopietni neņem.
Tauta politiķiem uzticas, un tādēļ iedzīvotāji ir gatavi izpildīt rekomendācijas.
Tagad esmu sākusi īstu pandēmijas laika mākslas projektu – kopā ar mākslinieci Eli Eines, kura dzīvo Vinterbro, četru stundu gājienā no Oslo, radām kopīgus zīmējumus. Tāpat kā visi, bijām spiestas pakļauties ierobežojumiem, izolācijai, karantīnai, taču mums izdevās atrast veidu, kā sarunāties bez vārdiem. Kopš marta aizsākām kopīgu zīmējumu radīšanu – viena iesāk, tad ieskenē un nosūta otrai.
Pēc tam otra izdrukā un turpina zīmēt. Esam nolēmušas turpināt zīmēt līdz pat pandēmijas beigām un tad rīkot izstādi, kā arī no mūsu zīmējumiem izveidot animācijas filmu. Esmu jau atradusi komponistu.
Tomēr – lai arī biju pārliecināta, ka sevi labi pazīstu, nebiju pat iedomājusies, cik ļoti ilgošos satikt cilvēkus! Ak, mani naivie sapņi! Gribētos ceļot, cik ļoti vēlos atgriezties ikdienas dzīvē!”
MOLDOVA: kultūrai nepietiek ne naudas, ne spēka
Pagājušā gada rudenī Amerikas Kongresa bibliotēka publicēja pētījumu par preses brīvību Covid-19 pandēmijas laikā jau agrāk par problemātiskām atzītās valstīs. Bijušajā padomju republikā Moldovā tā ir apdraudēta.
Moldovas parlamenta Ārkārtas situācijas deklarācija 2020. gada martā citstarp paredzēja koordinēt ar krīzi saistīto masu informācijas līdzekļu darbību un krīzes laikā ieviest “īpašus noteikumus” telekomunikācijām.
Dokumentā noteikts, ka žurnālistiem, moderatoriem un redaktoriem ir jāizvairās no personīgā viedokļa paušanas, uzsvērta nepieciešamība izmantot tikai uzticamus, patiesus, objektīvus un līdzsvarotus informācijas avotus, ko sniedz Moldovas amatpersonas un valsts iestādes.
Tajā pašā laikā termiņš, kurā valdības iestādēm jāatbild uz sabiedrības informācijas pieprasījumiem, tika pagarināts trīs reizes – līdz 45 dienām. Sarunu šovu vadītājiem ir aizliegts intervēt “citas personas, izņemot amatpersonas, kas ārkārtas stāvokļa laikā ir atbildīgas par valsts pārvaldību”. Žurnālistu lūgumi atļaut tiešsaistes jautājumu un atbilžu sesijas netika akceptēti.
Jau pagājušajā pavasarī “Kultūrzīmes” (24.04.2020.) uzrunāja moldāvu mākslinieku PĀVELU BRAILU, kurš 2018. gadā piedalījās mākslinieku grupas izstādē “Orient” Laikmetīgās mākslas centrā Rīgā.
Līdz pat 2020. gada martam Pāvels vadīja savu dzīvi starp Kišiņevu un Berlīni, pagājušajā gadā bija paredzētas viņa personālizstādes Vācijā, Lielbritānijā un Krievijā. Kā mainījusies dzīve Moldovā tagad, gandrīz gadu pēc pandēmijas sākuma?
“Kišiņevā nekas nav slēgts – ne skolas, ne veikali. Neeju uz restorāniem, bet arī tie ir atvērti. Ielās nav nekādas īpašas atšķirības no ierastās dzīves pirms pandēmijas, vienīgi lielākā daļa cilvēku valkā maskas. Veikali ir pilni ar pircējiem, arī restorāni lielāko tiesu ir pilni. Toreiz, pavasarī, kad pasludināja ārkārtas situāciju, ielas bija tukšas un, cik esmu dzirdējis, citviet pasaulē tā ir arī tagad.
Mana kuratore Lielbritānijā nesen teica – jūs esat tik laimīgi, ka varat tikties ar cilvēkiem… Nezinu, vai mēs esam laimīgi. Laikam vienīgie, kas patiešām ir slēgti, ir deju klubi, un man tiešām pietrūkst dejošanas. Dažreiz padejojam ar sievu dzīvoklī, bet – cik ļoti man trūkst īstas dejošanas klubā! Tumšā telpā ar labu mūziku, daudziem cilvēkiem…
Domāju, ka viss atvērts ir tikai tāpēc, ka citādi Moldova kā valsts sagrūtu. Dažus mēnešus nelielu finansiālu pabalstu saņēma kāda daļa ārstu un vēl ierēdņi, kuri strādā valsts darbā. Mans onkulis un tante strādā slimnīcā, turklāt ne tikai vienā, bet trijās, jo ārsti slimo un viens otru aizvieto. Slimnīcas ir pilnas, no sava dzīvokļa gandrīz visu laiku dzirdu neatliekamās palīdzības mašīnu sirēnas.
Senāk redzēju labi ja vienu mašīnu dienā, bet tagad to ir daudz. Kolīdz Moldovu izņēma no “melnā saraksta”, ļaudis uzreiz sāka plānot ceļojumus. Daudzi lido uz Ēģipti, citi dodas slēpot uz Ukrainu.
Nezinu, varbūt cilvēki vienkārši nepieņem īstenību. Izolācija ir sarežģīta lieta. Vienīgi ārvalstīm piederošos uzņēmumos cilvēki strādā attālināti, valsts uzņēmumos darbinieki tiek piespiesti nākt uz darbu. Piemēram, mana grāmatvede un viņas vīrs bija saslimuši ar Covid.
Pēc desmit dienām vīram vēl joprojām bija temperatūra, taču ārsts nepagarināja slimības lapu, sakot, ka to nedrīkst darīt, tāda ir pavēle – slimības lapas piešķir tikai uz desmit dienām.
Iespējams, valstij trūkst naudas slimības pabalsta apmaksāšanai un tāpēc cilvēkus spiež atgriezties darbā. Nezinu, kas būs ar vakcīnu, var jau būt, ka daži no mums tās saņems, bet, ticamākais, par vakcīnām būs jārūpējas katram pašam. Iespējams, tās varēs nopirkt kādā citā valstī.
Protams, mākslas darbu idejas ir mainījušās. Patiesībā viens no videoinstalācijā paredzētajiem varoņiem nesen nomira, un tagad viss jāizdomā savādāk. Viss taču citviet pasaulē ir slēgts, visas galerijas, izstāžu zāles.
Kā es gribētu ceļot un dejot! Nezinu, vai ceļošanai tuvākajos gados būs jēga, viss taču ir tik ļoti mainījies. Sapņoju par Berlīni, bet tā taču nebūs tā pati Berlīne, kādu to pagājušajā gadā pēdējo reizi redzēju, mīlēju. Tagad tā būs aizslēgta, tukša un izmisusi vieta, ticamākais, arī es, staigājot pa Berlīni, kļūtu tikai vēl skumjāks.
Nesen mans tēvs, kurš, starp citu, ir epidemiologs, teica: “Laikam jau grib drusku iztīrīt pasauli, tātad tie, kuri izdzīvos, tie izdzīvos, kuri ne, nu ko darīt, gaiss kļūs tīrāks.” Vakar pabeidzu darbu un teicu sievai – klausies, darīsim kaut ko īpašu!
Mēs braucām mašīnā uz centru, iekļuvām satiksmes sastrēgumā, bija jau tumšs un apkārtējo mašīnu lukturi likās kā tādas disko gaismas. Nu jā, iegājām arī ļaužu pilnā veikalā. Arī vīns palīdz uzturēt mazliet gaismas un optimisma sajūtu.
Esmu noguris no interneta kultūras pasākumiem, šad tad klausos tikai kādus podkāstus. Visi tie daudzgalvainie “zoom” ir nogurdinoši, labāk paskatos kādu filmu vai palasu grāmatu. Nesen gan bijām operā – tas bija koncertuzvedums, bez dekorācijām, ar ieturētu distanci starp dziedātājiem un orķestra mūziķiem. Bet tomēr – bija tik jauki būt sabiedrībā! Viss ir tik dīvaini.
Mēs esam priecīgi par jauno prezidenti, Maija Sandu ir gudra, bet viņas situācija ir sarežģīta, jo lielākā daļa parlamenta ir sociālisti, kuri dara visu, lai prezidenti nomestu. Kaut gan, iespējams, pēdējie notikumi Krievijā liks Putina draugiem sākt domāt pašiem ar savu galvu.
Kāda ir kultūras loma kovida laikā? Nezinu. Tiem, kuriem vēl turas nauda, ir laiks un spēks domāt par kultūru. Tiem, kuriem naudas nav, tie cīnās par izdzīvošanu. Kultūrai nepietiek ne naudas, ne spēka. Varbūt mūzika palīdz visiem, katrs jau palaikam paklausās kādu dziesmu.
Bet kultūra kā veldzējošs spēks ir nepieciešama ļoti mazai sabiedrības daļai. Mēs pašlaik dzīvojam tādā kā biezā miglā, nav zināms, kāda būs mūsu nākotne, bet tikpat labi par nākotni varam lasīt zinātniskās fantastikas grāmatā.”
