Ieslēgti baudīsim vietējās garšas 0
Eiropā pierasts, ka saražoto lauksaimniecības produkciju novāc citu valstu pilsoņi. Slēgtās robežas šai praksei var ja ne pielikt punktu, tad uzlikt jautājuma zīmi gan.
Vācijā nav kas novāc sparģeļus, Nīderlandes siltumnīcās – tomātus. Kā tas ietekmēs produktu pieejamību un cenu Latvijā?
Vairāk ietekmēs ilgstoša krīze
Zemkopības ministrijas pārstāve Dagnija Muceniece “LA” neuzņēmās prognozēt, kā situācija attīstīties. “Ja Covid-19 izplatība Eiropā tiktu ierobežota līdz vasaras sākumam, tad, iespējams, ievesto produktu pieejamībā un sortimentā lielas izmaiņas nenotiktu.
Bet ilgstoša krīze atstās ietekmi. Latvijas iedzīvotājam būs jāatgriežas pie tradicionālajām vietējām garšām un raksturīgiem produktiem, tostarp sezonālajiem dārzeņiem un augļiem.”
Ministrijā nav bažu par to, ka varētu pietrūkt ikdienas pārtikas produktu. “Lauksaimnieki ir gatavi nodrošināt Latvijas iedzīvotājus ar vietējiem dārzeņiem, piemēram, kartupeļiem, kāpostiem, burkāniem, bietēm u.c. produktiem.
To pierādīja iedzīvotāju pastiprinātā došanās uz veikliem, ko ražotāji un tirgotāji veiksmīgi pārdzīvoja.”
Dārzeņus, kurus iespējams ilgstoši uzglabāt, piemēram, burkānus, galda bietes, kāpostus, sīpolus, Latvijas ražotāji jau šobrīd spēj nodrošināt 70–90% apmērā no patēriņa apjoma. Savukārt augļu un ogu importā 2019. gadā Latvijai raksturīgo augļu un ogu apjoms bija vien 37%, norāda ZM pārstāve.
Tomēr tajā pašā laikā jāņem vērā, ka patērētāju paradumi laika gaitā ir mainījušies un līdz ar to ikdienas pārtikas patēriņa produktu grozā nonāk arī tādi produkti, kuru audzēšana nav iespējama Latvijā.
Cūkgaļu importē, liellopu gaļu eksportē
No piena nozares produktiem Latvija importē pienu un krējumu, kā arī sieru un biezpienu.
Produktus ieved galvenokārt no kaimiņvalstīm, taču arī no Nīderlandes un Vācijas, kas ir vīrusa smagāk skartas valstis.
“Jāatzīmē, ka līdzīgu produktu patēriņu var nodrošināt arī vietējie ražotāji un tādējādi Latvijā varētu augt pieprasījums pēc Latvijā ražotiem piena produktiem. Tas savukārt sniegtu iespēju mazināt Latvijas piena produktu eksporta krituma negatīvo ietekmi,” sacīja Muceniece.
Graudaugu nozarē Latvijā pašnodrošinājums sasniedz pat 197%, taču esam atkarīgi no tādu graudaugu importa kā cietie kvieši, rīsi un kukurūza. Cietie kvieši un kukurūza pēdējā gada laikā galvenokārt importēti no Krievijas.
Savukārt rīsus Latvija galvenokārt importē no Itālijas (29,3% no kopējās importētās rīsu vērtības), Lietuvas (20,2%) un Mjanmas (10,8%).
Cūkgaļu Latvijā 2018. gadā saražoja 57% no visa patērētā apjoma. Atlikušo apjomu importēja galvenokārt no Dānijas (20,4%), Igaunijas (23,5%), Lietuvas (15,1%), Beļģijas un Polijas.
ZM, ņemot vērā piegādātāju tuvo atrašanos, neparedz grūtības produktu pieejamībā. Attiecībā uz liellopu gaļu Latvija ir neto eksportētāja, un ir svarīgi saglabāt eksporta iespējas, lai novērstu lauksaimnieku zaudējumus gaļas nozarē.
Pārtikas ražošana samazināsies
Biedrības Zemnieku saeimas valdes priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja-Burmistre norādīja – ja netiks atrisināta darbinieku brīva kustība Eiropas Savienībā (ES) un iebraukšana no trešajām valstīm, tad blokā pārtikas ražošana neapšaubāmi samazināsies.
“Lielākās dārzeņu un augļu ražotājvalstis ir ļoti atkarīgas no viesstrādniekiem. Iespējams, ka mums Latvijā būs vairāk jālieto sezonāli, pašmāju audzēti produkti. Šobrīd visaugstākajā politiskajā līmenī mēģina risināt jautājumu par atļauju brīvi pārvietoties sezonālajiem darbiniekiem.”
Visbūtiskāk slēgtās robežas, viņaprāt, ietekmēs tos augļus un ogas, kurus grūti nolasīt automatizēti – zemenes, avenes, mellenes, ābolus, plūmes, citrusaugļus. Arī šampinjonus un sparģeļus. “Šobrīd ES veco dalībvalstu siltumnīcu saimniecībās jau izjūt gurķu, tomātu, salātu novākšanas problēmas darbaspēka trūkuma dēļ,” zināja teikt biedrības pārstāve.
Cenas var pieaugt, bet var būt arī dempings
Vai tas ietekmēs produktu cenu? Dzelzkalēja-Burmistre norādīja, ka cenas varētu celties, turklāt ne tikai ražas novākšanas problēmu dēļ, bet arī citu iemeslu dēļ – kļuvusi lēnāka loģistika, radušās papildu izmaksas par drošības ievērošanu, distancēšanos darba vietās.
Savukārt Muceniece sacīja, ka produktu cenas ir atkarīgas no produktu piedāvājuma un pieprasījuma attiecības, kā arī jāņem vērā produktu aizvietojamības iespējas. Līdz ar to ievestajiem produktiem, kuru piedāvājums samazinātos un vietējā tirgū nebūtu pieejami aizstājoši produkti, var arī palielināties cenas.
Tomēr viņa uzsvēra, ka šobrīd lauksaimnieki un pārtikas ražotāji vairāk bažījas par iespējamu cenu samazinājumu un pat dempingu, nevis cenu pieaugumu.
Jo arī citu ES valstu ražotāji un eksportētāji saskaras ar realizācijas un eksporta plūsmu samazinājumu, samazinoties pieprasījumam. Tādējādi, pieaugot krājumiem un piedāvājumam straujāk par pieprasījumu, iespējama cenu samazināšanās.
