Ieskats Starptautiskajā džeza dienā 0
Atkal pienācis laiks, kad orķestru sezonas tuvojas beigām, taču kultūras pasākumu klāsts neapsīkst. Un tādējādi publika var ceļot ne tikai no ērģeļmūzikas koncertiem baznīcās uz džeza klubiem un atpakaļ, bet arī starp dažādām kultūras sfērām.
29. aprīlī Latvijā tika pienācīgi atzīmēta Starptautiskā dejas diena, bet uzreiz pēc tam – Starptautiskā džeza diena. Koncerti pārklājās, un jādomā, ka daļa publikas devās uz Mūzikas akadēmijas un Rīgas Doma kora skolas vienotā bigbenda uzstāšanos ar vokālistēm no augstskolas džeza nodaļas un īpašo viesi – itāļu ģitāristu Frančesko Gvajanu, taču 2019. gada 30. aprīlī klausītāju netrūka arī VEF Kultūras pilī.
Mūziķu skaits te mazāks, taču pēc džeza mērauklām vienalga visnotaļ plašs – dziedātājas Evilenas Protektores un pianista Artjoma Sarvi izveidotajā apvienībā “Jazzatomy” piedalās arī trīs saksofonisti, divi sitaminstrumentālisti, kontrabasists, mūziķis pie dīdžeja pults un stīgu kvartets. Kopumā trīspadsmit cilvēki, kam šoreiz pievienojās arī četrpadsmitā – kontrabasiste un dziedātāja Kristina Korba, kas dzīvo un strādā gan ASV, gan Dānijā.
Protams, koncerts ļāva novērtēt ne tikai viesmākslinieces radošās kvalitātes, bet arī latviešu mūziķu profesionalitātes līmeni un oriģinalitātes pakāpi, vēl jo vairāk – priekšnesums VEF Kultūras pilī pirmām kārtām parādīja, kas īsti notiek Latvijas džezā. “Jazzatomy” sniegums šai ziņā atklāj īpaši daudz, jo atrodas vairāku muzikālo strāvu krustpunktā – klasiskā džeza tradīcija šeit saduras ar fanka ietekmi, mūsdienu priekšstats par džezu te papildināts ar elektroniskās mūzikas pieskārieniem un nedaudz hiphopa, stīgu kvarteta līdzdalība savukārt ved uz pretējo pusi, turpretī džeza vokāls, klavieru līnijas, pūtēju sabalsojumi, ritma grupas iesaiste dod iespēju salīdzinājumam ar citiem Latvijas džeza māksliniekiem.
Turpat arī salīdzinājums ar neseno “Jazzatomy” albumu “Colors of Summer”, kas papildināja skatījumu uz mūziķu jaunradi un vienlaikus arī atgādināja, kāda ir atšķirība starp ieraksta formātu un koncertprogrammu, 30. aprīļa koncertā akcentējot gan “Jazzatomy” veikuma labākās īpašības, gan vājākos punktus.
Muzikālu vērtību te bija pietiekami daudz.
Un kā pirmā no tām katrā ziņā jānosauc Evilenas Protektores dziedājums, solistei kārtējo reizi apliecinot, ka viņa atrodas Latvijas džeza vokālistu priekšplānā.
Bija patiess prieks klausīties dziedātājas kolorīto un piesātināto balss tembru, kas turklāt vēstīja arī par intonācijas tīrību, ritmisku lokanību un interpretācijas precizitāti. Bija patiess prieks atkal sastapties ar Evilenas Protektores vokālās improvizācijas spējām un gaumes izjūtu.
Otrkārt, koncerta dalībnieki tika galā arī ar sarežģīto uzdevumu divu solistu diferenciācijā – Kristinas Korbas priekšnesumā turpretī īpaši izcēlās kontrabasa spēles dotības, iezīmējot dažādus muzikālos rakursus un virtuozitātes spektru daudzveidīgos ansambļa salikumos, tostarp duetā ar otru kontrabasistu – Jāni Rubiku, savukārt mūziķes tīri simpātiskais vokālais sniegums bija viens no tiem koncerta parametriem, kas veidoja nepieciešamos emocionālos un tembrālos kontrastus Evilenas Protektores balsij.
Instrumentālistu vidū nenoliedzama kvalitāte – Artjoma Sarvi klavieru spēle ar harmonisko krāsu piepildījumu un principiāli svarīgu nozīmi skaņdarbu struktūrās, interpretāciju risinājumos; citi mūziķi sevi raksturoja kā iepriekšminēto mākslinieku prasmīgi un uzticami domubiedri.
Gandrīz visā koncerta gaitā skanēja “Jazzatomy” oriģinālrepertuārs. Un tas kopumā atzīstams par vēl vienu vērtību, jo šeit publika varēja dzirdēt nevis jau sen iepazītu džeza opusu vairāk vai mazāk izdevušos lasījumus, bet jaunu, pietiekami kvalitatīvu mūziku, kuru radošā izdoma un izpratne par gaumi nepameta gan lirisku balāžu laikā, gan raksturā spraigāka skanējuma brīžos.
Tomēr šeit parādījās arī problemātiskāki aspekti, kas izpaudās kā tīri muzikālā līmenī, tā koncertprogrammas organizācijā.
Pirmkārt, nevarētu teikt, ka saksofonistiem šajos skaņdarbos būtu ļoti daudz, ko darīt – viņi savas epizodes nospēlēja spilgti, taču tas arī bija viss; arī stīgu kvartetam, it īpaši VEF Kultūras pils akustiskajos apstākļos, daudzviet piemita vienīgi dekoratīva funkcija, un tāpat instrumentārijā bagātīgo perkusiju duets droši bija izmantojams daudz saistošāk un izteiksmīgāk.
Tātad – aranžējumiem pietrūka uzdrošināšanās un fantāzijas, un tādu pašu iespaidu palaikam radīja arī pats koncerta ritējums. “Jazzatomy” un Kristinas Korbas uzstāšanās izvērtās nudien apjomīga – divas stundas bez pārtraukuma, taču šādā formātā diemžēl nesaudzīgi atklājās, kuros brīžos mūzikas kompozicionālās nostādnes un satura vēstījums iet uz riņķi, liekot ilgoties pēc lielākas konkrētības un kontrastainākām idejām.
Un vēl viena džeza pasākumiem raksturīga nelaime – gara runāšana un nebeidzami stāsti, kurus mākslinieki laikam gan iecerējuši kā smieklīgus jokus un morālfilosofiskas atklāsmes, taču realitātē nekādi nesanāk ne viens, ne otrs.
Ja es gribu redzēt un dzirdēt stāvizrādi, tad eju uz stāvizrādi, taču no džeza koncertiem pirmkārt un galvenokārt sagaidu mūziku.
