Ieskats “Osokina Brīvības festivāla” notikumos. Armanda Znotiņa recenzija 1
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Es čokurā sprūdos, kur traktieru kakts,/ ar vīnu slacīdams dvēsli un galdu,/ un redzu: tur kaktā – stindzis skats –/ tur Dievmāte aci man sirdī blenž valgu.” Tā rakstījis Vladimirs Majakovskis, bet pēc pārdesmit gadiem Ojārs Vācietis atsaucas: “Madonna! Kas tev par aukstu bērnu klēpī!/ viņam septiņdesmit viena lode ir iekšā septiņdesmit/ viens vārds ko izrunāt cilvēkam virsū bet pietiek/ ar vienu un nerunās vairs tas kam uzrunāts virsū.”
Šī varētu būt viena no atbildēm abu dzejnieku laikabiedrēm – Marinai Cvetajevai un Velgai Krilei –, kuru poēzija skanēja “Osokina Brīvības festivālā” (Klavieru salonā Rīgā, Brīvības ielā 152) mūzikas un dzejas koncertizrādes pirmajā priekšnesumā 2021. gada 10. jūlijā.
Pianists Andrejs Osokins šeit sadarbojies ar aktieri Ģirtu Krūmiņu, dzeja un klavierspēle izgaismojās ne tikai pārmaiņus, bet arī kontrapunktā, un tas bija tikai viens no negaidītajiem un veiksmīgajiem risinājumiem, kas parādīja divu spilgtu radošu personību individualitāti.
Andreja Osokina oriģinālais skatījums uz skaņumākslu (Aleksandra Skrjabina, Sergeja Rahmaņinova, Sergeja Prokofjeva, Igora Stravinska, Jāņa Mediņa un Lūcijas Garūtas mūzikas lappusēm) saplūsmē ar Ģirta Krūmiņa izvēlētajām dzejas rindām pauda vairākas daudzslāņainas tēmas.
Kontrastu starp mākslinieka dzīves niansēto trauslumu vai asajām šķautnēm un jutekliski tveramo ārpasauli – brīžiem gandrīz caurspīdīgos toņos, brīžiem raupjā faktūrā esošu.
Neiespējamību vārdos izteikt patiesību, pašu būtiskāko, pašu nozīmīgāko, un apjautu, ka arī mūzikas valodā īstās emocijas un īstie jēdzieni slīd garām nošu rakstam, un, visbeidzot, dievišķu epifāniju uzplaiksnījumus mirkļos, kad neiespējamais tomēr īstenojas.
Personiskās vēstures daļējo sakritību ar lielajām vēsturiskajām norisēm, kur laikmeta gars liriskās noskaņās atspoguļojas tikpat tieši kā dramatiskos pārdzīvojumos.
Galu galā – arī sociālas kritikas klātbūtni, kur dievi slinko un snauž veldzējošos saules staros, kamēr cilvēki nīkst dubļos un mēslos (un, ja vēlas, šeit var saskatīt norādi uz elegantajiem, vasarīgās drēbēs tērptajiem koncerta apmeklētājiem).
Muzikāli literārā dramaturģija būvēta droši, priekšnesuma gaitā veidojās paralēles gan ar mūsdienu poēziju, gan ar 19. gadsimta mākslu (turklāt šķita, ka Marina Cvetajeva gluži labi iederētos tagadnes pasaulē, kamēr Velgas Kriles dzejas aktualitātes sabalsojas ar krievu klasiķu daiļrades raksturiezīmēm), turpretī mūzikas vieta priekšnesuma kopainā lika iztēloties realitāti, kurā, piemēram, Jānis Mediņš būtu draudzīgi noskaņots līdzgaitnieks Prokofjevam (un, protams, arī abām dzejniecēm nebūtu lemts tik traģisks liktenis).
Vairākos brīžos mūzikas un dzejas sasaukšanās guva gluži konkrētu atbilstību – Rahmaņinova romances “Ceriņi” klavieru transkripcija turpinājās ar analoga rakstura dzejoli, un ceriņu smarža bija jūtama arī Mediņa Sestajā Dainā un tai pieskaņotajās vārsmās –, citkārt asociāciju impulsus izsauca drīzāk kontrasti nekā līdzības – un šeit jāpiesauc Skrjabina skaņuraksta ekstātiskums –, taču viscaur saglabājās ieceres precizitāte un viengabalainība.
Un jā – dzirdēt Andreja Osokina klavierspēlē īstenoto virtuozitātes un psiholoģiskās ekspresijas saliedējumu arī šoreiz bija īpašs prieks.
“Osokina Brīvības festivāla” turpinājumā 11. jūlijā publika piedzīvoja vijolnieces Magdalēnas Gekas un pianistes Ivetas Cālītes uzstāšanos.
Viņu spēlētais tiešsaistes koncerts pagājušajā gadā Mazajā Mežotnes pilī bija palicis labā atmiņā, tādēļ gaidīju iespēju dzirdēt abas mākslinieces klātienē.
Un intuīcija nevīla – vijolnieces un pianistes sniegums arī klausītāju klātbūtnē izcēlās ar izkoptu, intensīvu un noslīpētu ansambļa priekšnesumu, kur par vienlīdz būtisku kļuva kā viena, tā otra instrumentālā līnija.
Otrkārt, arī šeit var runāt par nopietnu un pārdomātu māksliniecisko dramaturģiju, kur pēc Klāras Šūmanes “Trīs romanču” emocionāli mainīgās, taču kopumā harmoniskās pasaules klausītāji tika pārcelti uz Daugavpils Marka Rotko centram radniecīgu vidi, jo Ruta Paidere arī opusā “Līnijas. Krustpunkti” ar dižajam avangardistam tuvu lakoniskumu un iedziļināšanos risina jautājumus par mūzikas un vizuālās mākslas dialoga iespējām, pēc tam ierauti Maijas Einfeldes Trešās sonātes eksistenciālajos bezdibeņos, kam gandrīz bez atelpas sekoja iegremdēšanās Amandas Rentgenas-Maieres sonātes vijolei un klavierēm romantiskajās plūsmās, bet izkļūšana malā no šī iztēlotā atvara noslēdzās ar skaistu un izjūtās bagātīgu Lūcijas Garūtas opusu.
Par emocionāli piepildītu saucama arī Magdalēnas Gekas vijoļspēle, un viņu ar Ivetu Cālīti vienoja vēl kāda pazīme – prasme katram no stilistiski atšķirīgajiem darbiem atrast dažādus tembrālos rakursus un muzikālo noskaņu vaibstus.
Tādēļ arī Einfeldes sonāte uzrunāja ar tādu spriegumu un interpretācijas skaidrību, tādēļ arī tik pārliecinošu īstenojumu koncertā ar komponistu sieviešu mūziku guva ideja pārskatīt 19. gadsimta mūzikas vēsturi un atgādināt ne tikai par Klāru Šūmani, bet arī par Amandu Rentgenu-Maieri.
Te gan jāteic, ka zviedru autores sonātē lielākā daļa enerģijas bija izlikta cikla pirmajā daļā, un turpinājums vairs netika līdzi, turpretī vijolnieces spēlei un ansambļa veikumam dažbrīd nāktu par labu vieglāka un apgarotāka brīvība – taču daudzos koncerta sasniegumus tas nebūt neaptumšoja.
Noslēgumā īsos vārdos atliek iezīmēt vēlamās nākotnes perspektīvas.
Magdalēnai Gekai un Ivetai Cālītei jau ir teicama reputācija kā latviešu autoru jaundarbu atskaņotājām, un jādomā, ka viņu repertuāram kādreiz pievienosies arī Evijas Skuķes un Alises Rancānes partitūras, taču, ja reiz lūkojamies senākā vēsturē, citiem interpretiem vērts atcerēties par, piemēram, Doru Pejačeviču – ne tikai nepelnīti īsās dzīves, bet arī brīnišķīgās mūzikas dēļ.
Otrkārt, Latvija palikusi vienīgā valsts Eiropā, kur joprojām nav iztulkoti Marinas Cvetajevas dzejoļu krājumi “Pēc Krievijas”, “Brīnumlukturis” un “Verstis” – labāk vēlu nekā nekad.
