“To jau mēs nezinām, bet domāju, ka vilki arī raud.” Intervija ar aktieri Edgaru Pujātu 8
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lugas “Vilki” pirmizrāde, kas līdz 15. novembrim izsludināto īpaši stingro ierobežojumu dēļ atlikta uz šobrīd vēl nenosakāmu datumu, bija paredzēta rīt Liepājas teātra Mazajā zālē koncertzālē “Lielais dzintars”.
Lugas autore ir Rasa Bugavičute-Pēce, kura visplašāko popularitāti ieguva ar darbu “Puika, kas redzēja tumsā”.
Kā režisors Liepājas teātrī debitē Toms Treinis, un galvenajā lomā ir viens no Liepājas teātra skatuves mākslinieku grandiem, kuram šogad 50 gadu jubileja, – Edgars Pujāts.
Luga skar attiecības, kas ilgst mūža garumā, lai kādiem līkločiem nebūtu jāiziet cauri, kur var sakrāties tik daudz nepateiktā, ka nav vairs skaidrs, kā ar otru cilvēku runāt. Tā Liepājas teātris piesaka Rasas Bugavičutes-Pēces jauno darbu “Vilki”.
Uldis izrādē “Pūt, vējiņi!”, Barons izrādē “Purva bridējs ugunī” ir jūsu skaistākās lomas pirms pandēmijas. Ko iespējāt laikā, kamēr teātra durvis skatītājiem bija slēgtas, un kāda ir sajūta, kad burtiski divas dienas pirms pirmizrādes atkal izsludināta ārkārtas situācija?
E. Pujāts: Pirmajā vilnī visu uztvēru diezgan vēsi, pēkšņi brīvāks laiks, vari vairāk to veltīt bērniem, ģimenei, mājas darbiem. Kad situācija ieilga, bija sāpīgi kā jebkuram māksliniekam, ka nevari tikties ar skatītājiem. Cieta visi.
Es šad tad uzrakstu pa kādai dziesmai, ierakstu arī studijā, un, tā kā arī mana jubileja nevarēja oficiāli notikt teātrī, tomēr paspēju ierakstīt studijā vienu dziesmu kopā ar savu vecāko dēlu Kristapu Pujātu. Un diezgan daudz strādāju pie savas mājas. “Vilku” nodošanas izrāde notiks. Bet savus skatītājus “vilki” gaidīs, kad “mūsu mežā” visiem būs droši.
Māja jums esot pie jūras?
Uz Nīcas pusi… Mūsu “Mazdzintarniekiem” gan tikai vēl ielikti pamati.
Un tos sargājot divi suņi…
Jā, mūsu draugi Breds un Džubars.
Tad jau, ieskatoties viņiem acīs, šo to var ieraudzīt varbūt no…
… no vilka, kā tad! Tā dzīvē gadās, ka arī četrkājaino draugu skatienā kaut ko vari izlasīt un varbūt pat saprast par dzīvi.
Kādreiz labi sen tādā krīzes situācijā vienā intervijā pats sevi nosaucu par vientuļu vilku. Un tagad atkal pie šīs sajūtas kaut kādā mērā atgriežos.
Vispār ir tā, kad vēlos no visa atslēgties, mēdzu televīzijā paskatīties “National Geographic”, man patīk ielūkoties dzīvnieku pasaulē, patīk skaista, kaut skarba daba un arī raidījumi par vientuļiem ceļotājiem, kas izdzīvo meža vidū vai tundrā.
Zinot Rasu Bugavičuti-Pēci, ir skaidrs, ka izrāde nav medniekiem vai vilku suņu īpašniekiem.
Protams! Kad pirmoreiz lasījām Rasas darbu, vēl tikai uzmetumu, likās, tā kā īsti visu nesaprotu, bet tā bija pirmā sajūta.
Tad autore pierakstīja klāt vēl, lasot tālāk pa gabaliņam, pa mozaīkas gabaliņam, un manā sirdī tā mazliet notrīsēja. Nu varu teikt, ka “Vilki” pēc ilgākiem laikiem nu atkal ir tāds darbs, kas mani pašu dvēseliski aizkustina.
Rasa Bugavičute-Pēce ir atklājusi, ka ierosme rakstīt šo darbu bijis apstāklis, ka nu Liepājas teātrī strādā trīs paaudzes – tikko šogad ienākušie deviņi jaunie aktieri, tad tie, kuri jau strādājuši desmit gadus, kā Sandis Pēcis, un vecākā paaudze, kur Edgars Pujāts, Egons Dombrovskis, Inese Kučinska…
Jā, izrādē esam trīs vīri. Manam varonim, ģimenes tēvam, vecajam Eināram Vilkam lugā ir divi dēli – Ervīns Vilks – spēlē Sandis Pēcis – un Klāvs Vilks, kuru atveido Artūrs Irbe, aktieris no pašiem jaunākajiem teātrī ienākušajiem. Un abi dēli vecajam Vilkam katrs no savas mātes…
Tas savā ziņā saskan ar jums pašu…
(Pasmaida.) Jā, no pirmās laulības man ir dēli Kristaps un Madars, no otrās – mazie Marks Eliots un Rojs Kristers. Un jūlijā mums ar sievu piedzima meitiņa, kurai devām vārdu Elodia Greisa. Bet prototipus šai lugai Rasa smēlusies savos tālos rados…
Kā, jūsuprāt, atšķiras attiecības starp paaudzēm, kad pats bijāt dēls, un tagad esot tēva lomā?
Tagad manis paša “mazie vilcēni” (dēli no otrās laulības Rojs un Marks. – V. K.) tik bieži saka: tēti – es tevi mīlu! –, pat zosāda uzmetas. Ar vecākajiem dēliem tā nebija.
Varbūt tāpēc, ka pats augu ar audžutēvu, vidē, kur nemācējām izpaust jūtas tik atklāti. Bet man šķiet, ka arī kopumā agrāk sabiedrība bija atturīgāka savās izpausmēs.
Taču iekšēji kā manā jaunībā, tā tagad cilvēki meklējuši vismaz iekšēju brīvību… Atrast to tādā profesijā kā manējā gan ir diezgan pagrūti.
Aktieris no visa kā ir atkarīgs – no lugas, kā tā tev piestāv, no režisora – paņems viņš tevi vai ne. Es to brīvības alku piepildījumu varbūt meklēju savos laukos…
Bet varbūt tas, ko saucam par brīvību, ir bēgšana prom no atbildības, no attiecībām, no problēmu risināšanas. Bēgšana kā vilkam. Bet tad tā nav brīvība.
Tā jāmeklē kaut kur citur. Ko vēl novēroju pie saviem “vilkiem” un jaunatnē vispār, ir centieni un vēlme, ka viss nāks ļoti veikli, ātri, viegli, vai tā būtu popularitāte – tūlīt nopelnīšu, sagaidīšu lielo laimes mirkli, būs nauda, slava, viss – vai kas cits… Bet tā tikai sociālajos tīklos liekas, ka viss notiek ātri.
Bet varbūt tā ir pareizā pieeja, jaunie apzinās, ka dzīve ir īsa. Padomju laikos mācīja visu smagi un grūti kalt.
Varbūt savā ziņā varētu piekrist. Mans Einārs Vilks izrādē būvē bērnu istabu. Bet nav jau kam tajā dzīvot.
Mūsu vecāku paaudzes cēla mājas, atstāja mantojumā, zināja, ka tur dzīvos bērni.
Bet es pats esmu nonācis pie secinājuma – mantojums ir laba lieta, taču dēliem pašiem jānopelna sava nauda, sava māja. Labāk lai pats savā zemē to pāli iedzen.
Tieši vēlējos jautāt, kas tēvam saviem bērniem būtu jādod?
Laikam jau tas, ko tā īsti nav sniedzis mans Edvīns Vilks lugā un varbūt arī es saviem lielajiem dēliem.
Un to jau tu tikai apjaut pēc laika distances, tad sāc saprast, ka viņi prasīja daudz vairāk uzmanības, manu tēva klātbūtni ne tikai svinībās, bet arī brīžos, kur viņiem tas vajadzīgs, bet varbūt viņi tev par to pat nav mācējuši pateikt.
Tā klātbūtne, sajūta puikam, ka tu esi, ka viņam ir tēvs. Luga jau arī sākas ar brīdi, kad pie tēva ierodas viņa jaunākais dēls ar savu mazo meitiņu uz rokām. Un lūdz tēvam palīdzību. Kādu īsti, to tagad, protams, neatklāšu.
Iekšējas bailes mīt pat vīrišķīgos varoņos, un bieži vien tieši bailes un izmisīga vēlme dzīvot labāk traucē ieraudzīt patieso situāciju.
Dzīvot labāk jau vēlamies mēs visi, mans Einārs Vilks savam vecākajam dēlam Ervīnam, kuram brīžiem raustās valoda, arī mēdz teikt – tev jābūt vecim, drošam, vecis nemūžam nečīkst, viņš ir kareivis, cīnītājs, vilks, vilks, vilks!
Vārdam ir nozīme un arī iespaids uz likteni – Vilks – ar kādu molekuliņu šā dzīvnieka gēna –, Edgars, “purva bridējs”, kas manai mammai, mani iznēsājot, patika…Un arī mans Einārs Vilks savam dēlam saka – tu esi Vilks, tev ir vilka gēns… Bet, vai tev liekas, ka dabā vilki neraud?
To jau mēs nezinām, bet domāju, ka vilki arī raud, smilkst, tāpat kā cilvēki, arī visspēcīgākie. Un tas absolūti nepazemina tavu vīrišķības vērtību, varbūt tieši otrādi. Slikti, ka slēpjamies no emocijām, bet vilkiem viss ir otrādi, viņi savas emocijas parāda uzreiz: kodīs vai spēlēsies.
Vai ir jūtamas arī atšķirības starp paaudzēm teātrī, kā jaunie aktieri uztver sevi teātrī un tā misiju vispār salīdzinājumā ar iepriekšējām paaudzēm?
Par pašu jaunāko paaudzi īsti nevaru runāt, to vēl īsti nepazīstu, bet pirmajā acumirklī viņi ir forši jauni cilvēki. Bet iepriekšējā paaudze, šķiet, ir lielāki individuālisti, tas arī saprotams, katrs vēlas spēlēt karali, būt premjers.
Konkurence liela, un nav vairs tās bohēmiskās kopības sajūtas, kāda bija mums, kas teātrī spēlē vairāk nekā divdesmit gadus. Tā vēlme izrauties, censties tikt pamanītam nav slikta, bet reizē ar to arī kaut kas zūd.
Pie jaunākās paaudzes pieder arī izrādes režisors Toms Treinis, kurš Liepājas teātrī iestudē pirmo reizi.
Ar Tomu Treini līdz šim nevienā projektā neesmu sadarbojies, bet slava jau iet pa priekšu. Zināju, ka viņš ir foršs cilvēks un labs režisors.
Ir patīkami iepazīties ar jaunu režisoru, kurš strādā bez liekām ambīcijām, visu uztver mierīgi, bez liekas steigas un nevajadzīga stresa un ar kuru visu var normāli sarunāt.
Kaut arī Toms ir iestudējis jau vairākas lugas, man acu priekšā joprojām viņa spēlētā Rembēniete Elmāra Seņkova iestudētajā “Trīnē” Nacionālajā teātrī.
Nuja, Toms pats ir bijis aktieris, tāpēc zina drēbi! Man patīk, kā viņš strādā. Tā īsti. Mazā zāle jau arī neprasa milzu inscenējumus, bet Toms ir meklētājs.
Viņam nav svarīgi uzvedumā ielikt visu pārmācošu mūziku vai citus efektus. Svarīgākais Tomam ir aktieris. Un tas Mazajā zālē ir ļoti nozīmīgi.
Ienākot Mazajā zālē, skatītājs ieraudzīs vieglu, zaļu lapenīti…
Tā ir tā bērnu istaba, ko mans varonis Einārs Vilks uzbūvējis no tādiem materiāliem, kas jau mežā ir. Bet par izrādes noskaņu varētu teikt, ka tā ir romantiski dramatiska vai otrādi – dramatiski romantiska – komēdija.
Viena no aktiera profesijas šķautnēm ir iespēja izdzīvot daudzus likteņus. Vai varat minēt lomu, kura iespaidojusi, varbūt mainījusi jūsu paša skatījumu uz cilvēkiem, dzīves vērtībām?
Ir daži tādi momenti, bet maz. Man ļoti patīk Skalbes “Kaķīša dzirnaviņas”. Vēl tagad atceros, kā es tās spēlēju. Skalbe saista ar savu pasaules mīļumu, viedumu. Pat intonāciju atceros dziesmai, ko dziedāju.
Mani lielie dēli tolaik vēl bija mazi. Arī režisors Ivars Lūsis laikam saprata šo manu Skalbes izjūtu, ka man, tādam jaunam džekam, kas vēl varēja spēlēt visādus varoņus, iedeva Veco kaķīti.
Tajā ir arī kaut kas no manas Skalbes pasaules uztveres. “Pūt, vējiņi!” un Uldis man atkal iedeva tādu biezāku ādu uz visu – uz kritiku, uz slavēšanu.
Domāju, labi, labi, es to izdarīju, kaut partitūra izrādē bija nopietna un es jau neesmu profesionāls dziedātājs, notis nepazīstu, bet tiku galā.
Tagad, pie “Vilkiem ” strādājot, ir tāda forša, gaišuma, viegluma sajūta, tāda cerībiņa, ka viss galu galā būs labi, ja tikai mēs mazāk domāsim katrs par sevi, bet vairāk par to otru cilvēku.
