Olafs Zvejnieks: Šobrīd tiek runāts par trijām pandēmijas sekām 0
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lai gan ievērojamais kanādiešu un amerikāņu ekonomists Džons Kenets Gelbraits ir teicis, ka ekonomisko prognožu pastāvēšanas vienīgā jēga ir padarīt astroloģiju par respektablu zinātni, gada beigas strauji tuvojas un tām raksturīga vēlme palūrēt pār malu un uzzināt, kas gaida mūs nākotnē.
Tā nu šis ir mēģinājums dot pienesumu šajā nepateicīgajā druvā un pastāstīt, ko saka dažādi ekonomiskie pareģi.
Apcerot vēl nepieredzētās pasaules ekonomiskās krīzes sekas uz nākotni, iezīmējas vairākas tendences, vairākums no kurām ir jau diezgan apzelētas presē, tādas kā digitalizācija un darbs no mājām, tostarp arī šo tendenču iespējamās negatīvās sekas uz biroju tirgu un pilsētu centriem kopumā, kuriem prognozē tuksnesīgu pamestību. Tomēr dažas tendences ir maz aprakstītas.
Viena no tādām ir “efektivitātes nāve”. Lai gan sadzīviski ir visai skaidrs, ka izmantojamajām sistēmām un lietām ir jābūt ar zināmu izturības rezervi, biznesa pasaule pēdējos gadu desmitos virzījusies pretējā virzienā.
Godā tika celta efektivitāte – ražošanas iekārtu, telpu un darbaspēka nodarbināšana ar maksimāli iespējamu jaudu, izspiežot no uzņēmuma aktīviem visu iespējamo rezultātu, – tas palīdzēja pazemināt produkcijas cenas un uzlabot vispārējo labklājību. Efektivitātes meklējumi ir arī galvenais globalizācijas dzinulis.
Taču iespējams, ka vairāku faktoru kombinācija šo tendenci ja ne likvidēs, tad vismaz būtiski mainīs. Šādi faktori ir trīs – pirmkārt, tās ir raizes par to, ka fokusēšanās tikai pašreizējām resursu izmantošanas izmaksām var novest pie tā, ka šie resursi ārkārtīgi sadārdzināsies nākotnē. Citiem vārdiem sakot, tās ir raizes par ilgtspēju, pretstatot to īstermiņa cenas ieguvumiem.
Otrs faktors ir Covid-19. Tas jau ir nodemonstrējis, ka sabiedrisko pakalpojumu sektorā, piemēram, medicīnā un izglītībā, vajadzīgas rezerves, kuras būtu iespējams pārprofilēt krīzes vajadzībām. Taču arī biznesā tas ir nodemonstrējis globālo piegāžu ķēžu trauslumu. Varētu diezgan droši apgalvot, ka viens no pandēmijas rezultātiem attīstītajās ekonomikās ir bijis šoks par šo ekonomiku atkarību no Ķīnas un citu Dienvidaustrumāzijas valstu piegādēm.
Jādomā, ka šis šoks radīs arī praktiskās darbības sekas. Visbeidzot, trešais faktors, kas liek pārdomāt efektivitātes jēdzienu, ir draudi, ko tas rada nodarbinātībai. “Ražošanas procesa beigu fāze ir patēriņš,” savulaik pasludināja brīvā tirgus teorētiķis Ādams Smits. Taču stabilu patēriņu iespējams nodrošināt tikai tad, ja stabili ienākumi, proti, algas.
Mēs vēl esam ļoti tālu no sistēmas, kas ļautu nodrošināt stabilu patēriņu bez algām, proti, ar garantēto bāzes ienākumu palīdzību. Taču ja tā, tad efektivitātes meklējumi neatkarīgi no tā, vai runa ir par globalizāciju vai automatizāciju, apdraud patēriņu.
Jau šobrīd efektivitātes vārdā ir pieļauta milzīga ienākumu nevienlīdzība, kas ir drauds politiskajām sistēmām, īpaši jau demokrātijai. Šo faktoru kopums liek domāt, ka efektivitātes jēdziens tuvākajā laikā var piedzīvot būtiskas pārmaiņas.
Otras pandēmijas sekas varētu būt atteikšanās no “visas olas vienā grozā” stratēģijas jeb pārliecīgas paļaušanās uz Ķīnu un citām relatīvi lētā darbaspēka valstīm.
Šobrīd tiek runāts par trijām pandēmijas sekām – piegādātāju diversifikāciju, ražošanas attīstību mītnes zemē un rezervju veidošanu.
Jāpiezīmē, ka, ja šīs tendences pārvērtīsies realitātē, tā būs būtiska pārmaiņa, jo pēdējos desmit gados modē bija princips “no kuģa pa taisno uz darbagaldu vai veikalu”. Citiem vārdiem sakot, uzņēmumi centās izvairīties no uzkrājumu un lielu noliktavu veidošanas, tā vietā izvēloties precīzu loģistikas ķēžu koordināciju, kas ļāva nodrošināt ražošanu un tirdzniecību bez tām.
Tas arī bija viens no efektivitātes aspektiem, kas ļāva samazināt izmaksas. Šķiet, ka šī tendence ir viena no Covid-19 upuriem, piedzīvojot nāvi pavasarī, kad izrādījās, ka loģistika netiek galā ar strauji pieaugušo pieprasījumu pēc maskām un dažādiem medikamentiem. Izaicinājums šajā virzienā būs atrast līdzsvaru starp precīzi mērķētu industriālo politiku, nepieļaujot ieslīgšanu protekcionismā.
Kā nav grūti noprast, ja abas šīs tendences īstenosies, gaidāmi pozitīvi efekti, tādi kā vairāk darba vietu Eiropā un Latvijā, bet arī negatīvi – augstākas cenas daudzām precēm.
