Ieskatos acīs sikspārnim. Meklēju mazās laimes. Kordziedātājas prieka formula 0
“Man patīk dinamiska dzīve,” atklāj kora Balsis dziedātāja Elīna Seile. Līdz ar citiem koristiem viņa kuplināja Dziesmu svētkus. Elīnas skaņo balsi iepazinām, klausoties Dūdieviņu televīzijas šovā Mūsu zelta dziesma. Viņa dzied ar prieku. Tikpat aizrautīgi vēro kameni birojā vai jūras ezi Spānijā. Arī daba ir viņas stihija.
Skanēt virs latiņas
Dziesma ir mana sirdslieta un nepieciešamība. Kora mūzika ir dvēseles barība. Pirmā mūzika, to dzirdēju jau ļoti maza. Tētis ir diriģents, mamma dziedājusi Valsts Akadēmiskajā korī un citos. Mani ņēma līdzi uz mēģinājumiem, koncertiem, braucieniem.
Kopš bērnības piedalos visdažādākajos konkursos, dziedu ansamblī un korī, tādēļ mani nebiedē skatuve.
Reiz vecāki ieteicās – pamēģini pieteikties jauniešu korī Balsis. Biju maza, nedaudz bailīga, tomēr aizgāju. Nu jau deviņus gadus dziedu Balsīs. Šis koris ir ļoti īpašs kolektīvs, tajā katrs ir personība. Dažreiz domā – ko nu korī, tur tik visi kopā… Taču kopskaņa ir katra personīgā atbildība. Četrdesmit koristiem skanēt kā četriem ir krietni grūtāk nekā četriem dziedāt ansamblī.
Mums ir labi muzikālie pedagogi un izcils diriģents – Ints Teterovskis. Ļoti talantīgs, ar ārkārtīgi lielu darba kapacitāti, attiecīgi – prasīgs. Iemācījis mūs gan patiesi izturēties dziedot, gan no sava ķermeņa dabūt laukā maksimumu.
Ir latiņa, par kuru zemāk vienkārši nedrīkstam! Ja aicina piedalīties kādā festivālā, neesam vis vienkārši koris Balsis, esam – Rīga, Latvija. Un vēl – sava diriģenta spogulis.
Ja izdarām visu, rezultāts ir brīnišķīgs. Reizēm pat kādu brīdi dziedu klusāk, ļaujot kopskaņai sevi apņemt. Tādi mirkļi iesēžas prātā un emocijās.
Svinēt mūsu dziesmu
Mani pirmie Dziesmu un deju svētki bija vēl kā mazai knīpai deju kolektīva Kamolītis sastāvā. Pēc tam vienos svētkos dziedāju, citos dejoju. Četrpadsmit gadu vecumā ar tēta vadīto kori no Līgatnes piedalījos Rīgai 800 svētkos. Dega lāpas, dimdēja bungas, un mēs sākām dziedāt…
Latvietim ir ļoti svarīgi, lai dziesmai ir svētki. Tajos izjūt tautas spēku, piederību savai zemei. Dziedāšana tautastērpos – tas vien ir īpaši.
Lai svētki izdotos, visi nopietni gatavojas, repertuāra apgūšana vien ilgst vairākus gadus. Izpildām latviešu komponistu dziesmas, savu sakņu mūziku. Man tuvs patriotisms, kas pausts caur dabu. Tāds, kas dižojas fanfaru skaņās, nav manējais.
Ilgus gadus dejoju arī tautasdejas. Kas gan var būt skaistāks par staltu latviešu puisi tautastērpā un melnos ādas zābakos, kurš izdancina meitu!
Saņemt spēku no ģimenes
Ar vecākiem un brāli ikdienā neesmu kopā, tomēr uz viņiem allaž varu paļauties. Ģimene ir atbalsts un drošība, no tās nāk spēks un daudz prieka.
Ja manai automašīnai kaut kas notiek, zvanu tētim, kaut gan viņš nav mehāniķis, bet diriģents. Ar mammu pārrunājam interesantas ēdienu receptes, viņai patīk eksperimentēt. Brālis reizēm vaicā padomu man. Tā ir liela uzticēšanās, ko novērtēju un kas sasilda sirdi.
Ziemassvētkos vienojamies, ka dāvinām vien mīļus nieciņus. Naudu, ko katrs atvēlētu dāvanām, saliekam kopā un atdodam dzīvnieku patversmei vai kādam citam labam mērķim.
Sasveicināties ar stumbru
Dabā jūtos vislabāk. Bērnībā kopā ar vecākiem bieži devāmies pārgājienos, gulējām teltī pie upes, bridām pa mežiem, vakarējām pie ugunskura. Vasaras pavadīju pie vecmāmiņas Latgales laukos. Māja atradās meža vidū, tur bija viss brīnišķais – pļavas, mežs ar ogām un sēnēm, mājiņas kokos, mežacūkas, čūskas, kukaiņi…
Kad bija jāizvēlas studijas, šaubu nebija – bioloģija. Tagad esmu dabas zinātņu maģistre bioloģijā, hidrobioloģe un ekotoksikoloģe.
Prieks, ka saprotu dabas norises. Dīķī niedre tā neparasti kustas. Kāds brīnās, bet es zinu – tur iekšā ir kāpurs, kas taisa sev mājiņu.
Visvairāk man patīk dzīvnieki savvaļā. Esmu sajūsmā, redzot tuvumā koala lācīti vai ķenguru Austrālijā, taču tikpat ļoti priecājos par skudru mūsu pašu mežā vai suni pilsētas ielā.
Reiz mežā ievēroju, ka viens no stumbriem uzvedas ļoti dīvaini. Piepeši tas nedaudz samirkšķināja acis! Sapratu, ka tā ir briežu govs, kas ļoti cenšas izskatīties pēc koka.
Nesen glābu sikspārni, kas bija ielidojis telpā un ļoti apjucis. Pēkšņi viņš aizkrita aiz karstas lampas! Lai glābtu, vajadzēja rīkoties sekunžu ātrumā. Daudzi uzskata, ka sikspārnis ir visai baiss radījums, asinssūcējs un kas tik vēl ne. Bet viņš ir maziņš, silts un skaists!
Pieburt veselību
Ir iespējams ar sevi sarunāt un nesaslimt. Atveru plānotāju un saku sev – vai vari paņemt trīs brīvas dienas un paslimot? Nē, tādas iespējas nav. Tātad nekas cits neatliks, kā dzīvot ar pārliecību – esmu vesela.
Satikt mazo laimīti
Priecājos par ikvienu sīkumu. Ejot uz darbu, sejā iespīd saule. Zvirbulis izlec priekšā uz ceļa. Garāmgājējs uzsmaida. Protams, arī man ir dienas, kad labāk nenākt klāt, tomēr cenšos. Ja no rīta plīkšķina lietus, nebēdājos – būs auglīgāka zeme.
Nevajag visu mūžu gaidīt lielo laimi, bet būt atvērtam ikvienam laimes un prieka mirklītim. Turēt vaļā sajūtas un sirdi, lai to saredzētu.
Es mācos teikt labus vārdus. Arī gluži svešam cilvēkam. Nesen izstādes atklāšanā ievēroju kādu bārmeni. Viņš lēja dzērienu tā, it kā pasniegtu putna pienu dimanta glāzē! Piegāju un teicu: prieks, ka jūs mīlat savu darbu. Ja cilvēks ir mirdzošs, tas iedvesmo citus.
Lisabonā gājām ar draugiem pa ielu. Tuvējā kafejnīcā skanēja mūzika. Ar čīkstoņu atvērās kādas durvis. Sadzirdējām, ka šī skaņa izcili melodiski iekļaujas kafejnīcas mūzikā. Ir lieliski, ka biju klāt šai mirklī un vietā.
Kādu rītu kolēģe bija nelāgā omā, sēdēja sabozusies. Nodungoju: kā lai tevi šodien iepriecinu, nav ne šerbets, ne pomelo… Tas ir no dziesmiņas Kad meitene skumst. Kolēģe turpināja strādāt smaidīdama.
Sajust dabas varenību
Kad pilsētas mūri sāk nomākt, aizšmaucu tepat uz Botānisko dārzu vai dodos pārgājienā. Man vajag ik pa laikam būt ārpus komforta zonas. Vislabāk uz vairākām dienām, lai būtu viss, kas patīk – mežs, pļava, ejams ceļš un plašas debesis virs galvas.
Labprāt braucu ar velosipēdu vai vadu automašīnu. Saista arī asākas izjūtas – rāpšanās klintīs, laivošana vai kāpelēšana mežakaķī.
Reiz kopā ar Eiropas biologiem sagaidīju Jauno gadu Somijā, netālu no Polārā loka. Nolēmām paslēpot. Spāņi ātri devās atpakaļ, palikām trijatā – soms, šveicietis un es. Slēpojām, līdz kļuva tumšs. Mirguļoja tikai koku stumbri. Aukstums mīnus 28 grādi. Visapkārt pilnīgs klusums! Drīz sākās brikšņi, bija jāņem slēpes nost. Bridām pa dziļo sniegu, ko klāja sērsna – sper soli un ielūsti.
Tādos brīžos sāc novērtēt dabas pārspēku. Cilvēks iemācījies visu ietekmēt un kontrolēt, tomēr tam vairs nav nozīmes, ja paliek viens dabas viducī. Nevar uzstādīt savus noteikumus, nākas rēķināties ar dabas vēlību.
Uzticēties svešiniekam
Man patīk ceļot. Esmu peldējusies ūdenskritumā Amerikā, klaiņojusi pa ķengurparku Austrālijā, kāpelējusi Šveices Alpos, kur pļavas pilnas ar pulkstenītēm. Ir īpaša sajūta redzēt to visu.
Priecē cilvēku atvērtība un izpalīdzība. Ar kursabiedru lidojām uz Portugāli, bija jāpārsēžas Charleroi, Briseles lidostā. Lidmašīnā iepazināmies ar stjuartu, pēc tautības portugāli. Viņš vaicāja, kur nakšņosim līdz rīta reisam. Teicām – pasnaudīsim turpat lidostā. Vīrs sāka protestēt. Tā tikām ne tikai pie naktsmājām, bet paviesojāmies arī viņa drauga dzimšanas dienā.
Barselonas kafejnīcā iepazītie spāņi uzaicināja uz mana mīļākā kluba Futbol Club Barcelona spēli, turklāt VIP ložā un kuplā vietējo kompānijā. Sirsnīgi cilvēki, joprojām sarakstāmies. Ja uzticies, ir iespēja notikt ļoti brīnumainām lietām.
Uzticēšanās ir pamatā koučsērfingam (couchsurfing), tā ir sistēma, kur dalāmies viesmīlībā. Iespēja ceļotājam atrast naktsmājas svešā zemē, būt namatēvam, uzņemot šādu sērfotāju.
Sandales ir mani mīļākie apavi. Kurpes rasā vai lietū ātri kļūst slapjas. Sandales auju basās kājās, un, ja ceļā gadās dubļi, basaines noskaloju upē un eju tālāk.
Dziedāt kalna virsotnē
Kora braucienos cenšos pabūt arī dabā. Koncertējām Itālijā pie Šveices robežas, nolēmām aizšaut uz Šveici, uzkāpt kādā kalnā. Tikām diezgan augstu, bet priekšā – tunelis. Vai nu jādodas atpakaļ, vai… Izlēmām – iesim caur tuneli. Sakabinājāmies rindiņā, dziedājām, lai justos drošāk. Nezinājām, cik vēl tālu un kas aiz nākamā pagrieziena. Vienkārši gājām meklēt gaismu. Kad tikām laukā, lēkājām un apskāvāmies, it kā nez kas būtu paveikts.
Uzkāpām pašā kalna virsotnē. Rietēja saule. Ezeri ap kalnu mirdzēja vienā zeltā. Sākām dziedāt Zeltīto gaismu, Ērika Vitkara skaņdarbu. Ir tādas dienas, kuru dēļ ir vērts dzīvot. Skan diži, bet tā tiešām ir.
Ja atkal skan šī dziesma, acu priekšā vīd skaistais kalns, atmiņā – piedzīvotais. Dvēsele pildās siltām sajūtām.
