Cilvēku acīs jūs esat Dieva pārstāvis. Vai nesaskārāties ar attieksmi – sak, kur tagad ir jūsu Dievs? 0
Ja šis jautājums ir uzdots no sirds un patiesi, es par to neapvainojos. Man pašam reizēm šis jautājums rodas, skatoties uz notikumiem pasaulē, bet īpaši tad, kad gāju cauri smagajiem notikumiem savā dzīvē. Dievam ar šādiem jautājumiem nav problēmu. Svētajos rakstos ir daudz raudu dziesmu, kurās cilvēks vaicā – kur tu esi, Dievs? Kas notiek? Domāju, sliktākais ir tēlot ticību, nevis atzīt, ka nesaproti. Katra cilvēka dzīvē var pienākt krustceles, kurās jāizvēlas – iemīlēt svēto nezināšanu vai dzīvot noliegumā vai visu izskaidrojošās atbildēs, kas pašos dziļumos tomēr ne uz ko neatbild.
Jau minējāt, ka esat adoptējuši bērniņu. Kad sākāt par to domāt?
Par adopciju domājām jau sen. Tas nav normāli, ka Latvijā gandrīz 2000 bērnu aug ārpus ģimenes. Pie šā jautājuma atkal atgriezāmies, kad Belliņa bija mirusi. Sērās īpaši pamanījām, ka mājās ir tukšums, ka mašīnā ir tukša vieta. Sākuma fokusējies uz to, ka ir šāds tukšums. Nevari pierast, ka, ieejot veikalā, vairs nemeklē trīs bērnus, lai izsekotu līdzi, bet divus. Ieej restorānā un vairs nemeklē galdiņu ar vietu trim bērniem, un tā tālāk. Protams, pašā sākumā sapratām, ka Belliņu neviens cits bērniņš neaizstās. Tajā pašā laikā ievainojums, kas mums radies no sāpēm, kādam citam – bērnam, kas palicis bez vecākiem –, iespējams, ir tāds pats un reizēm pat vēl vairāk traumējošs.
Doma būtībā bija skaudri vienkārša: mūsu sāpes, zaudējot bērniņu, un kāda bērniņa sāpes, zaudējot vecākus, var mūs savest kopā. No divām traģēdijām var izaugt kaut kas labs.
Kāpēc adoptētajai meitiņai ir vārds Viktorija?
Belliņa bija otrais bērns ģimenē. Lielāki bērni šad tad meiteni pastūma malā, jo viņa bija mazāka. Tad viņa noskuma, bet es teicu: “Belliņ, tu esi otrā,” un rādīju ar pirkstiem zīmi V, kas nozīmēja victory (no angļu valodas – uzvara). Teicu: “Tas nekas, ka tu esi otrā, arī es un tava mamma bijām otrie bērni savās ģimenēs, bet mēs esam uzvarētāji un arī tu esi uzvarētāja!”
Neilgi pēc Belliņas bērēm braucām uz Norvēģiju un pa ceļam uz kuģi ar sievu runājām, kā varētu saukt meiteni, ja kādu adoptētu, – Viktorija. Kad iebraucām Stokholmas ostā ar kuģi Viktorija, redzējām citu kuģi, kas atstāja ostu. Tā nosaukums bija Izabella, kas bija Belliņas pilnais vārds. Sieva šo notikumu pastāstīja kādā intervijā, un paziņa, kas bija izlasījusi interviju, savukārt zināja par meitenīti Viktoriju, kura bija palikusi bez vecāku gādības un mīlestības. Viņa mums piezvanīja un to pastāstīja. Sapratu: šim bērnam ir vajadzīgi vecāki un ģimene.
Mēs viņu vēl nebijām redzējuši, kad jau spērām pirmos soļus, lai pieņemtu savā ģimenē. Sirdī bijām pieņēmuši lēmumu, ka to darīsim.
Kāda bija jūsu pirmā satikšanās?
Satikāmies pirms Ziemassvētku laika. Viktorijai bija nepilna pusotra gada. Redzējām meitenīti ar bālu sejiņu Latvijas ziemā, ar skumjām acīs. Nekas tāds nenotika, lai es teiktu – ieraudzīju un pēkšņi kaut ko ļoti sajutu. Nebija uzreiz milzīgas emocionālas saiknes vai pieķeršanās. Ne vienmēr kaut kas stipri jājūt. Mīlestība nav izjūtas, bet gan izvēle, kas noved pie izjūtām. Reizēm cilvēki domā: ja būs tā sajūta, viņi kādu bērnu adoptēs, tomēr man šķiet, ka tas ne vienmēr ir pareizi. Tagad, kad Viktorija pie mums dzīvo jau gadu, ir mazi momentiņi, kas ļauj pieķerties, iepazīt, pieņemt.
Protams, ar savu bērnu ir citādi. Viņa atnākšanu gaida vismaz deviņus mēnešus, tāpēc emocionāla piesaiste ir daudz dabiskāka. Kad ģimenē ienāk adoptēts mazulis, grūtniecība notiek citādi. Nevajag lolot cerības, ka ieraudzīsi svešu bērnu un viņam uzreiz pieķersies, viņu izjutīsi un pilnībā sapratīsi. Bet tas nenozīmē, ka nekad neiemīlēsi.
Nesen sagaidījāt šajā pasaulē dēlu. Jums, tēvam, tā nebija pirmā sastapšanās. Kādas bija izjūtas?
Tas ir kaut kas tāds… Maģisks laikam nebūtu vārds, ko man patiktu lietot, bet tas ir kaut kas brīnumains. Dziļa prieka un īstuma moments, kad kaut kas patiesi liels notiek. Pirmoreiz ieraugi cilvēka seju, un piedzimstot tā ir apskaidrota. Apskaidrība dzīves pieredzes trūkuma dēļ. Sākas dzīve, kurā apskaidrību vajadzēs atrast nevis pieredzes trūkuma dēļ, bet tieši pateicoties tai. Sākumā ir apskaidrība, jo nekas vēl nav sāpējis un nekas nav jāpiedod. Beigās būs apskaidrība, jo nekas vairs nevarēs sāpēt un viss būs piedots. Tas ir Mūžības klātbūtnes mirklis. Kaut kas skaists, apbrīnojams un līdz galam vārdos nepasakāmi īsts.
