Ieskatīties mūžības spogulī. Saruna ar bīskapu Pēteri Sproģi par pieredzi, adoptējot bērnu un sāpīgo meitiņas zaudējumu 0
Ar Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskapu Pēteri Sproģi tiekamies viņa birojā. No portreta, kas atrodas tieši aiz muguras, lielām, zilām acīm pretī veras mūžībā aizgājusī meitiņa Izabella. Pēteris Sproģis ne reizi vien pieskāries mūžībai, gan sagaidot pasaulē, gan pavadot no tās pašu dārgāko – savu bērnu. Sērās bīskapa ģimene skaidrāk kā jebkad sapratusi, ka vēlas palīdzēt kādam, kuru dzīve arī nav saudzējusi, – bērnam bez vecākiem. Šī doma viņus mudinājusi adoptēt Viktoriju, kura Sproģu ģimenē laimīgi dzīvo jau gandrīz gadu.
Patlaban esat bīskaps, taču pieļauju domu, ka bērnībā vis neteicāt – kad izaugšu, kļūšu par bīskapu!
(Smaida.) Nē, bērnības domas ir par to, ka gribēju būt dārznieks, jo man pie mājas bija atvēlēta maza dobīte. Es tur stādīju puķes un kaut ko audzēju. Man iepatikās tas, kā gandrīz no nekā izaug skaistas puķes.
Katram bērnam vajadzētu savu dobi – tas ļoti daudz iemāca par dzīvi, radošumu, sakarībām, atbildību, darbu.
Mācītājs un dārznieks savā ziņā ir līdzīgas profesijas.
Tur ir līdzības, jā. Pat attiecībā uz Dievu ir sacīts, ka Dievs ir dārznieks. Mēs, cilvēki, esam Dieva līdzībā radīti, mums arī ir audzēšanas funkcijas – gādāt, pasargāt, iztīrīt, lai nestu augļus.
Pirms Marta kļuva par jūsu sievu, ar viņu iepriekš bijāt pazīstami ilgus gadus – bijāt viņas mācītājs. Kāpēc sākās attiecības?
Jā, bijām pazīstami daudzus gadus, un nebija nekādu nolūku ne no manas, ne no viņas puses. Nebija pat domas, ka mēs varētu sākt draudzēties. Bet reizēm vienkārši satikāmies parunāties, un, šķiet, abi pamanījām, ka gribētu atkal satikties un turpināt par kaut ko runāt. Pēc dažām reizēm mums abiem nācās saprast: ja kāds pajautātu, kas te notiek, mēs nevarētu teikt, ka tā ir vienkārša saruna. Mums bija radušās simpātijas. Tā mēs izvēlējāmies šo sarunu turpināt.
Sekoja bildinājums?
Jā, tad es Martu bildināju, un visiem bija skaidrs, kas notiks tālāk.
Mēs jau kādu laiku bijām draudzējušies, un tad mana draudzene vienu vasaru aizbrauca strādāt uz Ameriku. Ir teiciens, ka mazu mīlestību vējš nopūš, bet lielu uzpūš vēl lielāku. Mūsu gadījumā attālums uzpūta ilgas un pārliecību vēl lielāku. (Smaida.)
Izdevās noorganizēt tā, ka es, Martai nezinot, aizlidoju uz Ameriku. Vēl lidostā sūtīju viņai īsziņas, kas neļāva nojaust, ka varētu būt ceļā. Izdevās viņu pārsteigt – ierados ar kontrabandas ceļā no Latvijas ievestiem ziediem. Gribēju tajā pašā vakarā arī bildināt, bet sapratu, ka vienam vakaram pārsteigumu pietiek. Vajadzēja ļaut gan sev, gan vēl jo vairāk manai draudzenei atgriezties normālā domas orbītā, lai tik nozīmīgs dzīves lēmums nebūtu jāizdara šoka stāvoklī.
Saderināšanās gredzens man bija kabatā vairākas dienas, bet nevarēju atrast piemērotāko vietu. Visas šķita lētas un prastas, nepiemērotas. Bijām aizbraukuši uz Čikāgu. Mičigana ezera krastā ir panorāmas rats, uzbraucām augšā, un tad man radās doma, ka tā ir īstā vieta. Turpat, panorāmas ratā virs Mičigana, es izteicu piedāvājumu, kurš netika noraidīts.
Esat četru bērnu tēvs. Pirms diviem gadiem daudzi juta jums līdzi, jo viena no jūsu meitām aizgāja mūžībā. Būtu nepareizi vaicāt – kā tikāt pāri sāpēm, drīzāk – kā ar tām sadzīvojat?
Jā, jūs pareizi sakāt, mums bija trīs meitas, un pirms diviem gadiem vidējā meitiņa četru gadu vecumā traģiski gāja bojā. Tagad mums atkal ir trīs meitiņas, jo vienu esam adoptējuši. Viktorija pie mums dzīvo jau septiņus mēnešus. Nesen mums piedzima vēl viens bērniņš – mazais Pēteris. Viņš šeit, uz Zemes, ir ceturtais, bet kopumā – piektais.
Tā ir, sāpes jau nebeidzas, mēs vienkārši iemācāmies ar tām sadzīvot. Protams, sērām ir dažādas stadijas. Ir šoka posms, kurā tu vienkārši nespēj saprast, kas noticis. Tad seko citas sērošanas pakāpes. Ar laiku ienāk sava veida samierināšanās. Sāpes vairs nav tik apdullinošas, neparādās virspusē. Sākumā tās ir visiem ļoti labi redzams, bet vēlāk tikai pats zini, kur ir tās teritorijas, kurās aizej vai varbūt pat savās domās esi, bet apkārtējie to nemaz nenojauš. Savā ziņā tās ir svētās skumjas, kuras nav iespējams zaudēt. No otras puses, nemaz negribas zaudēt. Tās ir kā vieta, kur satiecies, atceries. Tā man ir svēta vieta.
Vai ģimenē brīvi runājat par aizgājušo meitiņu Izabellu?
Mēs runājam ļoti brīvi, varbūt ne katru dienu. Man pašam ir sāpīgāk atcerēties un sākt analizēt to dienu, kā tas notika, ko vajadzēja darīt, ko nevajadzēja, kur mēs varbūt pārāk paļāvāmies uz glābējiem, kur vajadzēja pašiem rīkoties. Tas ir nebeidzams stāsts. Ja iedziļinos tās dienas detaļās, tas mani izsit no līdzsvara, es nevaru mierīgi par to domāt.
Par Belliņu kā par vienu no mums mēs runājamies, pieminam. Mūsu četrgadīgā meitiņa Sāra reizēm, kad skan melanholiska vai apcerīga mūzika, saka – man pietrūkst Belliņas.
Nesen es fotografēju ģimeni. Visām meitenēm mugurā baltas kleitas, mamma stāvoklī, un arī tad Sāriņa pienāca un teica: “Es gribētu, lai Belliņai arī būtu tāda kleita.” Mēs atceramies, mēs domājam, tās ir svētas un skaistas skumjas katru dienu.
